/nginx/o/2018/07/16/9719665t1h9f34.jpg)
Laikā, kad Lielbritānija atkārtoti norādījusi, ka Krievijas uzbrukums Baltijas valstīm ir iespējams, Latvijas un Igaunijas politiķi kļuvuši piesardzīgāki savos izteikumos, tā uzskata eksperti no Igaunijas, kurus Latvijas Televīzijas raidījums «De facto» intervējis drīz pēc Igaunijas Republikas neatkarības svinībām un svētku parādes Narvā.
Kamēr Krievijas pierobežā, Narvā, notiek bruņoto spēku parādes mēģinājums, Tallinā viesojas Lielbritānijas aizsardzības ministrs Deivids Hamonds, atkārtojot brīdinājumu, ka uzbrukums Baltijas valstīm ir gluži reāls. Par to izteicies arī bijušais NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens, pašreizējais alianses vadītājs Jenss Stoltenbergs un nule arī britu premjers Deivids Kamerons.
Pirmo reizi daudzu gadu laikā Rietumu līderi pat pārspēj savus Baltijas kolēģus.
Tai pašā laikā Latvijas un Igaunijas amatpersonu paziņojumi kļuvuši piesardzīgāki, uzsverot, ka reāla uzbrukuma draudu šobrīd nav, taču mums vienmēr jābūt gataviem.
Igauņu politologs, neatkarīgais analītiķis Ahto Lobjakass atzīst, ka puses mainījušās vietām: «Mēs esam tādā kā ironiskā situācijā, kad
nu jau tie ir Rietumu politiķi, kas sāk teikt to, ko Igaunijas valdība, Igaunijas prezidents teica pirms gada, diviem un vēl vairāk.
Un toreiz to neuztvēra nopietni. Bet tagad Lielbritānijas aizsardzības ministrs saka, ka draudi ir lielāki par tiem, kurus Igaunijas vadība šobrīd gatava atzīt. Zināmā mērā puses ir samainījušās vietām. Ir tāda kā atskārsme šeit — Tallinā — un zināmā mērā arī Igaunijā, ka gribētu nedaudz mazināt šo valdošo draudu sajūtu. Daļēji tādēļ, ka šis ir vēlēšanu laiks un ir bijis daudz saspīlējumu starp partijām. Premjerministra partija saka: ja tiks ievēlēta šobrīd lielākā opozīcijas partija, kas saņem daudz krievu balsu, tad tas radīs draudus Igaunijas drošībai.»
Tomēr retorikas maiņa nenozīmē atkāpšanos. Vismaz Igaunijas gadījumā tas drīzāk liecinot par politiskās stabilitātes un sociālā līdzsvara meklējumiem. Vēlēšanu laikā, tāpat kā Latvijā, ātru politisko ieguvumu labad izmantots nacionālais jautājums, audzējot spriedzi sabiedrībā. Turklāt valstu vadības, samērojot savus izteikumus ar reāli pieejamajiem resursiem. Gads kopš krīzes sākuma Ukrainā parādīja, ka
trūkumiem aizsardzības spējās ātra risinājuma nav.
«Domāju, ka Igaunijas, tāpat kā Latvijas un Lietuvas iespējas ir ierobežotas. Tādēļ ir šāda situācija, kad valdībai, kaut arī ļoti labi apzinās draudus un ļoti vēlētos sabiedroto iesaisti, jāsamierinās ar to, kas ir piedāvājumā. Savukārt piedāvājumā ir šie īpaši augstās reaģēšanas spēki, ko veido NATO. Taču to izveide vēl prasīs laiku. Turklāt arī tad, kad šie spēki būs, tas tāpat prasa laiku. Tādēļ tas, ko tagad var darīt valdība, ir teikt, ka tā ir pārliecības pilna par to, ka NATO līguma piektais paragrāfs strādās, sabiedrotie ieradīsies un viss būs kārtībā. Kamēr tepat uz vietas ir savi eksperti, ļoti respektēti eksperti, kas saka — ja vien mums Igaunijā nav divas brigādes, kas lielāko daļu laika ir pilnā kaujas gatavībā, tad mums nav nekādu izredžu atsist Krievijas spēkus, ja tie nolemtu iebrukt, vai noturēt tos, līdz kamēr ierastos NATO.
Mums nav šo divu, triju dienu, kuras nepieciešamas NATO, lai ierastos.
Pat ja viņi savu lēmumu pieņemtu tik ātri. Jo visām NATO valstīm būs jāpieņem lēmums valdības līmenī, tātad jānotiek arī parlamentārām debatēm un visam procesam. Tas nenotiek vienas nakts laikā,» saka Lobjakass.
Krievijas nelikumīgi anektētajā Krimā, Simferopoles pilsētā, dzimis Jevgens Cibuļenko - starptautisko tiesību doktors, kurš par īpašiem nopelniem saņēmis Igaunijas pilsonību. Strādā augstskolās gan Igaunijā, gan Kijevā un kandidē parlamenta vēlēšanās. Viņš atzīst, ka
sabiedrības sašķeltība rada draudus, ar kuriem nepieciešams cīnīties.
«Protams, tāda problēma ir. Skaidri jāsaprot, ka Igaunijā, bet paredzu, ka ļoti līdzīgi tas ir arī Latvijā, krievu sabiedrība ir ļoti dažāda. To nevar skatīt kā vienotu veselumu. Ir ļaudis, kas ir patiesi Igaunijas patrioti, vai Latvijas; ir ļaudis, kas ir neitrāli. Un ir arī tie - zināma margināla daļa, kas pilnībā atrodas Krievijas propagandas ietekmē un rada zināmus draudus.
Te nedrīkst nenovērtēt Krievijas propagandas ietekmi,
un visām mūsu valstīm jāstrādā, lai būtu alternatīvas informācijas kanāli šādiem ļaudīm, lai viņi varētu saņemt objektīvu informāciju par norisēm Ukrainā, Krievijā un vispār pasaulē,» saka Cibuļenko.
Arī Jevgens Cibuļenko atkārto drošības mantru par to, ka NATO mūs sargās. Viņa dzimtajā Ukrainā nebūtu iespējams nekas tāds, ja tā būtu NATO locekle. Tādēļ Baltijas valstis ir daudz izdevīgākā situācijā, taču
jāatceras, ka pirmais trieciens būs jāiztur pašu nacionālajām armijām.
«Mums tomēr jāsaprot, ka pirmais trieciens būs jāiztur mūsu valstu bruņotajiem spēkiem, tādēļ tiem jābūt labi aprīkotiem un apmācītiem. Lai varētu noturēties to neilgo laiku, kurā mūsu sabiedrotie varēs pilnībā izvērst savus militāros pasākumus mūsu valstu aizsardzībai,» saka Cibuļenko.
Igaunija sākusi izmanto armiju un brīvprātīgo Aizsardzības līgu ne tikai patriotisma jūtu celšanai, bet arī sabiedrības vienotības cementēšanai. Lai kādas valdīja bažas par to, ka militāro parādi uztvers kā provokāciju, galu galā Igaunijas un citu NATO valstu karavīri maršēja pie pašas Krievijas robežas.