Kādreizējie Ķemeru sanatorijas dziedniecisko līdzekļu urbumi pārdoti par smiekla naudu

Ķemeru «baltais kuģis» par 2,9 miljoniem eiro pēc divu gadu neveiksmīgām izsolēm tomēr pārdots. Pie tā, izmantojot sarežģītu shēmu, ticis viesnīcu biznesā pieredzējis Krievijas investors Aleksandrs Gusakovs, tomēr nav zināms, kā investors varētu atjaunot Ķemerus, kāds bija darījuma mērķis, bez ārstniecisko līdzekļu resursiem, ar ko sanatorija bija tik slavena.

No visiem vērtīgajiem urbumiem un dūņu ieguves vietām Ķemeru sanatorijas saimnieku rīcībā patlaban ir tikai viens minerālūdens urbums. Pārējiem īpašnieki ir citi. Sanatoriju, tāpat kā dziedniecisko līdzekļu ieguves vietas, 90.gadu beigās no valsts nopirka Saūda Arābijas pilsonis šeihs Omārs Salehs Al Hamdi. Privatizācija bija neveiksmīga, sanatorijas atjaunošana ritēja lēni un līdz solītajam tā arī netika.

Šeihs mira 2012.gadā, un ar viņa slikti pieskatītajiem īpašumiem sāka rīkoties maksātnespējas administratori. Bankrotēja sanatorija un arī uzņēmums «Eiropas minerāls», kam pieder visi ar Ķemeriem saistītie artēziskie urbumi.

Kāds internetā brīvi pieejams līgums rāda, ka Ķemeru sanatorijai tuvumā esošo minerālūdens urbumu 500 metru dziļumā no «Eiropas minerāla» iegādājies Ilzes Gulbes uzņēmums «Pulksteņa ezers».

Minerālurbums pārdots par 30 eiro.

Darījums slēgts pagājušā gada septembrī, tomēr zemesgrāmatā tas nav reģistrēts. Kāpēc «Pulksteņa ezers», kas par savu darbības veidu norāda nomas pakalpojuma sniegšanu, bet mājas lapā reklamē telpaugu iznomāšanu, būtu pircis urbumu līdzās Ķemeru sanatorijai, atbildes nav izdevies saņemt.

Žurnāls «Ir» izpētījis, ka

gan Gulbe, gan viņas bērna tēvs Māris Sprūds parādās starp Ķemeru sanatorijas kreditoru pārstāvjiem.

Maksātnespējas administrators Sprūds Rīgā praktizē tajā pašā adresē, kur telpas nomā cits viņa amata brālis Ainars Kreics, kurš vada sanatorijas maksātnespējas procesu. Tieši pēc «Ominasis Latvia» lūguma bija pasludināta «Eiropas minerāla» maksātnespēja, vēlāk izvēlēts jaunais administrators.

Darbības ar vērtīgajiem urbumiem līdz šim nebija pievērsušas uzmanību. «Eiropas minerāla» mantu līdz šim izpārdeva Daugavpilī praktizējošā maksātnespējas administratore Tatjana Poņatovska. Šā gada 22.janvārī administratore Poņatovska pēkšņi nolēma savu darbību pārtraukt. Parasti šādos gadījumos tiesa atceļ administratoru, taču šoreiz, lai «Eiropas minerāla» mantai nepiekļūtu nejaušs rindas kārtībā izvēlēts administrators, tika izdomāts sarežģīts un līdz šim likumā iespējams ceļš. Sertifikātu jau nolikusī administratore trīs nedēļas vēlāk rīkoja kreditoru sapulci, kurā izteica sev neuzticību. Tajā pašā sapulcē tika ieteikts cits administrators Alvis Mitenbergs.

Maksātnespējas administrācijas administratoru uzraudzības departamenta direktora vietnieks Edgars Stafeckis atzīst: «Nevaru teikt, ka tā ir acīmredzama prettiesiska darbība, bet šāda darbība ir neierasta Latvijas maksātnespējas procesu izpratnei Latvijā.»

Sapulce notikusi steigā, jo

kreditoru sapulces protokolā palicis kļūmīgs ieraksts, ka tā vienlaikus notikusi gan Rīgā, gan Daugavpilī.

Kreditori steidzās jauno administratoru iesniegt apstiprināšanai Jūrmalas tiesā.

Neskatoties uz to, ka pirmo vajadzēja skatīt Maksātnespējas administrācijas pieteikumu un tad pie «Eiropas minerāla» pārējiem urbumiem nonāktu kāds nejauši izvēlēts administrators, tiesnese Ilze Freimane iecēla Mitenbergu.

Analoģisku gadījumu, kad vērtē notikumu hronoloģiju, nevis skata dokumentus tādā kārtībā, kādā tie ienāk tiesā, tiesnesei neesot bijis. Viņa arī neredzot neko dīvainu šajos dokumentos. «Dīvains dokumentos nebija nekas. Protams, es saprotu, ka kreditori ir ieinteresēti tajā, ka viņu pieteikumu skata pirmo. Tad viņiem ir tiesības izvēlēties savu administratoru,» saka Freimane.

Stafeckis savukārt norāda - nevar apgalvot, ka šajā konkrētajā lietā ir bijusi shēma vai kaut kas negodprātīgs, bet praksē ir nācies saskarties ar to, ka pants, ko šoreiz izmantojusi tiesa, izmantots, lai iegūtu vēlamāku administratoru, nekā tas būtu no rindas.

Kāpēc sev jāizsaka neuzticība gandrīz mēnesi pēc tam, kad izlemts maksātnespējas administratora profesiju pamest, Tatjana Poņatovska nepaskaidroja. Tāpat nav skaidrs, vai un kāpēc viņa par smieklīgi zemu cenu - 30 eiro - pārdeva sanatorijai tuvumā esošo urbumu Ilzes Gulbes firmai. Un kuram bijusi interese par pārējiem objektiem.

Maksātnespējas administrators Kreics stāsta, ka ar urbumiem viņam nav nekāda sakara. Citu artēzisko urbumu par 100 eiro viņš ir savulaik nopircis no «Eiropas minerāla», lai padarītu pievilcīgāku darījumu sanatorijas investoram. Tas ir arī vienīgais dziedniecisko resursu avots, kas ir jaunā Ķemeru sanatorijas īpašnieka rīcībā.

«Nopirku vienu urbumu, kas bija tajā manā teritorijā .Es jau nevaru visus urbumus nopirkt, kas tur Jūrmalā ir, saprotiet, tie īpašnieki viņiem dažādi. Tos visus pārdod maksātnespējas administrators saskaņā ar likumu,» raidījumam sacīja Kreics. Urbumu nopircis, lai mantas kopums būtu pievilcīgāks pircējam, bet par «Eiropas minerālu» neko nezinot.

Uz Saūda Arābijas šeiha mantu vai vismaz līdzekļiem no tās pārdošanas pieteicās viņa mantinieki. To pārstāve Sandija Novicka no advokātu biroja «Raidla, Lejiņš un Norcous» stāsta, ka administrators Kreics mantinieku prasību nav atzinis. Advokātei ir sava versija, kāpēc visi urbumi nenonāca jaunā investora rokās: «Ir pilnīgi skaidrs, ka jebkurš, kurš vēlas iegādāties «Ķemeru sanatoriju», vēlas tur attīstīt sanatoriju, ir ieinteresēts, lai viņa īpašumā nonāktu ne tikai ēka un zemes gabals, bet arī visi šie te urbumi un dūņas, ar ko vispār «Ķemeru sanatorija» bijusi slavena un atšķirīga no citām.

Ja šie īpašumi atrodas dažādu personu rokās, tad sanatorijas īpašnieks lielā mērā ir atkarīgs no tiem, kuriem savukārt pieder šie urbumi.

Šīm personām ir iespēja vai nu runāt par cenu, vai prasīt kādu lietošanas atlīdzību,» skaidro Novicka.

Uzņēmumu reģistrā atrodamā informācija liecina, ka nepilni 7% daļu firmā «Eiropas minerāls» joprojām ir valstij piederoši. To vajadzētu kontrolēt valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai. Tomēr maksātnespējas administratoru šeptes ar vērtīgiem dabas resursiem rāda, ka

diez vai valsts aģentūra maz nojauš, kas notiek ar tās īpašumu.