Aborti un liekulība

Jā, kaut kā tā sanāk, ka strīdi par abortiem ļoti ātri no konstruktīvas diskusijas pāriet viegli histēriskā strīdā, kurā katrs mēģina ieņemt asu, kategorisku nostāju – vai nu tu esi par, vai pret. Jāatzīst, abām pusēm netrūkst ne argumentu, ne faktu, ne pētījumu. Diemžēl trūkst patiesas vēlmes iedziļināties un saprast, kad, kā un kāpēc sieviete izvēlas abortu. Un kas ir tas, kas liktu viņai mainīt viedokli (un vai to vispār vajag mainīt).
Arī šoreiz – sakarā ar dažu deputātu iniciatīvām abortu jautājumā - iznācis, ka vienā katlā ir sabērti trīs pilnīgi dažādi jautājumi. Pirmais – vai aborts uzskatāms par slepkavību vai ne; otrs – kā pierunāt (piespiest?) sievieti paturēt bērnu, un trešais – vai vēršanās pret abortiem spēs uzlabot demogrāfisko situāciju valstī. Pirmais ir vairāk filozofisks, pat teoloģisks jautājums. Otrs ir drīzāk sociāli ētisks. Trešais – sociālekonomisks un pat politisks. Uz tik dažādu līmeņu jautājumiem nevar būt vienas vienīgas pareizās, universālās atbildes. Bet šoreiz sanācis tā, ka filozofija sajaukta ar sociālekonomiku, teoloģija ar politiku, un beigās var teikt, ka mušas ir kopā ar kotletēm, kas turklāt peld piena zupā.
Mēģināsim visu pēc kārtas. Atbilde uz jautājumu, vai aborts ir vai nav slepkavība, ir atkarīga no cilvēka attiecībām ar Dievu, vai arī teiksim modernāk – ar garīgumu. Līdz ar to var teikt, ka

objektīvas atbildes uz šo jautājumu vispār nav, pareizāk sakot, tā ir balstīta cilvēka ticībā un pasaules uzskatā.

Ja uzskatām, ka cilvēkam ir dvēsele, tad taču skaidrs, ka tā neiemiesojas, teiksim, tikai desmitajā vai divpadsmitajā grūtniecības nedēļā - sak, pirms tam nebija, tātad var veikt abortu, bet ar kādu brīdi jau ir, tāpēc vairs nevar. Tātad tā ir slepkavība. Bet, ja skatāmies no materiālisma un fizioloģijas viedokļa, tad skaidrs, ka pāris mēnešus vecs embrijs nav dzīvotspējīgs, tātad – nav slepkavība. Un abiem šiem viedokļiem ir taisnība. Tikai – katram sava. Es pati esmu tuvāk pirmajam viedoklim, bet tas ir mans viedoklis, un neredzu pamata to uzspiest citiem.
Tālāk – kā panākt, lai sievietes neizvēlas abortu? Piedodiet, bet ne jau ar obligātām piespiedu pārrunām un garāku pārdomu laiku. (Es šeit, protams, nerunāju par sievietēm, kam aborts ir kontracepcijas vietā, lai gan, patiesību sakot, viņām šīs piespiedu pārrunas vēl mazāk vajadzīgas). Prātā pārcilāju sievietes no mana paziņu loka, par kurām zinu, ka viņas senāk vai nesenāk izvēlējušās abortu. Viņām visām tas bija droši vien smags, taču noteikts un pārdomāts lēmums. Nezinu, kāpēc lai viņas to mainītu. Iespējams, to mainītu dažas pavisam jaunas sievietes, taču viņām pietrūka ne jau pārrunu. Viņām pietrūka atbalsta – un galvenokārt no vīrieša, no bērna tēva.

Bet par vīriešu atbildību nez kādēļ neviens nerunā, arī attiecīgie deputāti ne sevišķi.

Protams, izķert alimentu nemaksātājus ir daudz grūtāk, nekā nospiest vēl dziļākā emocionālā bedrē sievieti ar negribētu grūtniecību…
Un trešais jautājums – par demogrāfiju. Patiesību sakot, visnesaprotamākais. Piedodiet, kāds demogrāfijai sakars ar abortiem? Protams, ja vien ar demogrāfiju saprotam kaut ko vairāk nekā tikai plikus jaundzimušo skaita ciparus? Vai tiešām no tā, ka izmisumā esošām māmiņām dzims vairāk bērnu, mūsu nācija sāks plaukt un zelt? Ja kāds nopietni grib domāt par demogrāfiju, lai sāk ar tiem tūkstošiem, kas ik gadu izbrauc no valsts. Pareizāk sakot – kuri vēl nav izbraukuši. Kuri cer uz sakārtotāku darba tirgu, līdzsvarotu reģionālo politiku, atbalstu jaunajām ģimenēm un jauniešiem pirmā darba meklējumos. Jo to, ka bērni vairāk dzimst, droši vien var panākt arī ar varu, kaut vai pilnībā aizliedzot abortus. Taču panākt, lai viņi paliek dzimtenē un strādā tās, nevis svešu zemju labā, ar varu laikam gan nevarēs. Robežas tak nevērsim ciet?
Kāds mācītājs (ievērojiet – mācītājs!) reiz teica, ka vienīgais, ko aborta sakarā vajadzētu darīt, – saprast visas iespējas, kā varam palīdzēt sievietei, kurai tas ir izmisuma lēmums. Viss pārējais – liekulība un paštaisnums.