Aicinājums Ukrainai pretoties Krievijai. Līdz galam

Šis apzināti dramatizētais uzsaukums ir adresēts Ukrainai, jo Eiropas Savienība (ES) uz Ukrainas lūgumiem pēc palīdzības nav atsaukusies. Un, kamēr mutiski paustos ES solījumus neapliecinās reāli darbi, nevis vieglas ekonomiskās sankcijas, baltiešiem un poļiem atliek vien izmisīgi cerēt uz ukraiņu tautas necilvēcīgi lielo upuri, aicinot viņus stāties pretī Krievijas armijas tankiem Ukrainā tik ilgi, kamēr ES lielvaras attapsies, lai ar ASV nepastarpinātu un tiešu līdzdalību piespiestu noziedznieku Vladimiru Putinu kļūdīties un izdarīt politisko pašnāvību.

Nevaru pateikt, kā to panākt. To nezina arī Briselē.

Bet mēs visi zinām, ka PSRS režīma sistemātiska un mērķtiecīga brucināšana no ārpuses ar Eiropas valstu un ASV ilggadēju savstarpēji koordinētu rīcību ir Aukstā kara laikā pārbaudīta stratēģija. Un tā strādā. Pašreiz izniekotie diplomātiskie centieni un ekonomiskās sankcijas ir tikai daļa no obligātās ES rīcības stratēģijas. Jā, atomlielvaras iekšpolitiskā destabilizācija neizbēgami radīs nopietnus drošības riskus Baltijas valstīm un ne tikai, toties var radīt pieaugošu neapmierinātību Krievijas iekšienē.

Nav citu variantu. Šodien pašorganizēta pilsoniska pretošanās Krievijā ir praktiski neiespējama, galvenokārt pateicoties VDK čekistu modernajai reinkarnācijai, kas 100 gadu laikā vairākkārtīgi ir mainījusi nosaukumus, bet veiksmīgi izdzīvojusi un attīstījusies: tie ir Krievijas «mediji», kas ir čekistu sistēmas īstenais pēctecis, tikai daudz efektīvākā izpildījumā un plašākā mērogā.

Esmu pārliecināts, ka visiem Krievijas pilsoņiem ir jābūt līdzatbildīgiem par Putina režīma noziegumiem, lai cik viņiem tas liekas netaisnīgi; Bet ES politiķiem ir jāliek aiz auss attālāka perspektīva - kā krievu tautai palīdzēt arī tad, ja šodien tas šķiet nodevīgi lieki un paši krievi to nemaz nevēlas.

Bet pašreiz tas nav aktuāli.

Vispirms Eiropas Savienībai ir skaidri jādefinē spēles noteikumi un tas jādara tūlīt: ja piekāpsimies Putina nemitīgi pieaugošajām prasībām Ukrainā, tad masļeņica Krievijā turpināsies vēl vairākus gadu desmitus. Bet mēs nevaram arī gaidīt, kamēr Ukraina būs spiesta padoties, jo tā liegsim sev rīcības brīvību jau šodien pretoties Krievijai ar visiem iespējamiem līdzekļiem. Putina rīcība vai tās trūkums nedrīkst ietekmēt Eiropas demokrātiju apņemšanos šoreiz pretstāvēt līdz galam, lai cik gadu desmitus tas mums prasīs. Nav izšķiroši, kā tieši apzīmēsim demokrātiju cīņu ar noziedzīgo Krievijas režīmu – Aukstais karš vai Ukrainas neatkarības karš. Mērķis ir cēls un attaisno līdzekļus, kas miera apstākļos nebūtu pieņemami.

Pērn pavasarī pēc Krimas aneksijas rakstīju: «Ļaujot Ukrainai zaudēt, mēs zaudēsim Eiropu», bet nedomāju, ka tādu dienu piedzīvosim. Tomēr izšķirīgais brīdis ir pienācis: lai Ukrainu neļautu pārvērst par iesaldētu konfliktvalsti, Eiropas Savienībai/ASV ir jāapbruņo Ukraina, sniedzot tai plašu ekonomisko un politisko atbalstu vienlaikus ar tiešu militāro palīdzību.

Vakar Gruzija, šodien Ukraina, rīt visa Eiropa

Tas ir nepieņemami – kara izraisītājs diktē pamiera noteikumus un nosaka, ko drīkst vai nedrīkst. ES pašreizējā līdere Angela Merkele nupat Minskā atkal ļāva Putinam izvēlēties – vakar Gruzija, šodien Ukraina, rītdien visa Eiropa.

Minskas pamiers nr.2 ir nevajadzīgs pazemojums, kam publiski pakļaujam Ukrainu un personiski arī reģiona potenciālo līderi - prezidentu Petro Porošenko. Jā, Ukraina eventuāli būs varena valsts Eiropā, bet valsts un sabiedrības evolūcijas ceļš ir kompleksu pasākumu kopums, kas prasa visu iesaistīto līdzdalību. Baltijas valstīm tika sniegts arī plašs politiskais, ekonomiskais un finanšu atbalsts, kopā ar militāro palīdzību no Eiropas Savienības valstu un ASV puses, Ukraina nedrīkst būt izņēmums.

Krievijas atteikšanās no Doņeckas/Luhanskas teroristu «republiku» iekļaušanas Krievijas Federācijā liecina, ka jaunas teritorijas Putina kvazitotalitārajam režīmam vairs nav vajadzīgas. Krim naš!

Bet ES kļūdās, domājot, ka Putins ir sātīgi pieēdies un dosies nosnausties.

Mums jāgatavojas sliktākajam - Krievijas militāristu ilgstoši apmācītie teroristu grupējumi «Luhanskas/Doņeckas tautas republikas» jau ir militāri efektīvi un līdzvērtīgi finansiāli labi subsidēta teroristu armija, kas neliks divreiz lūgties, lai izveidotu Krievijas sauszemes koridoru ar anektēto Krimu. Ja Kremlis nolems, ka lētāk ir iekarot stratēģiski svarīgo Mariupoles pilsētu, nevis būvēt 5+ miljardu eiro vērtu tiltu no Krievijas pussalas uz okupēto Krimu, tad teroristu armija kopā ar Krievijas nevalstiskajām militārajām organizācijām* Putina prasību izpildīs. Viena pati Ukraina nespēs pretoties arī tad, ja Krievija gribēs «savienot» okupēto Austrumukrainu ar Moldovas Piedņestru.

Mums nav vajadzīgs Aukstais karš ar Krieviju. Bet tas ir mazākais ļaunums, jo nekādā gadījumā nedrīkstam pieļaut otras «Islāma valsts» radīšanu, nu jau Eiropas kontinentā.

Tādēļ turpmākā notikumu attīstība Ukrainā ir atkarīga tikai un vienīgi no Eiropas Savienības un ASV rīcības vai mūsu rīcības trūkuma – Putins iekaros Eiropu ar militāru spēku (jeb tā saucamo hibrīdkaru) vai ar ekonomisko šantāžu. Ja viņam to ļausim.

Krievijas iebrukums Ukrainā ir vēsturiski dokumentālais žanrs, bet ES grib to iestampāt fantāzijas žanrā, kur «nekas nav patiess, viss ir atļauts». Tādēļ pragmatiskajai Maskavai tik viegli izdodas sēt šaubas Briselē ar Krievijas propagandas mākslīgi radīto mītu par «vareno un neparedzamo Putinu», baidot ES valstis ar «83% iedzīvotāju atbalstu Krievijas līderim».

Putins un viņa tuvākie līdzgaitnieki nav ideālisti, bet nosvērti un pragmatiski aprēķinātāji. Viņi ļoti labi apzinās, ka neeksistē divas realitātes, ir tikai viena – Putins nav kurpes klapētājs Hruščovs, kuram atomkarš šķita viens no konflikta risinājumiem. Krievija nav pašpietiekamā PSRS, kas var finansiāli atļauties vai ir militāri spējīga karot ar visu pasauli. Putins ir oportūnists, kuram nav precīzas stratēģijas, kā rīkoties tālāk. Viņš izmanto visas iespējas, kuras mēs viņam paši sniedzam. Tādēļ esmu pārliecināts, ka ES ar ASV smago roku var piespiest Krieviju izvākties no Ukrainas, ja Putins tiktu iedzīts stūrī. Tiesa gan, neizskatās, ka Minkā nupat notikušais politiskais farss ir iedzinis Putinu stūrī, jo Krievija turpina izmantot jebkuru iespēju pārkāpt t.s. pamieru.

Latvijai kā ES prezidējošai valstij ir atlikuši četri mēneši, lai gudri izmantotu savu ierobežoto politisko ietekmi Briselē un papūlētos noorganizēt intensīvas augstākā līmeņa diskusijas, sarunas, prāta vētras utt. ar mērķi panākt Eiropas Savienības drošības, aizsardzības un ārpolitikas izmaiņas, kas ņemtu vērā šodienas realitāti - Krievija nav līdzvērtīgs partneris, bet demokrātijas ienaidnieks un Eiropas drošības lielākais apdraudējums kopš 1990.gada.

Tiekamies atkal nākamgad, turpat Minskā, diktatora Lukašenko pilī?

Ja Krievijas iebrukums Ukrainā būtu noticis dažus gadus vēlāk, līdz ar absolūtu varas centralizāciju Krievijā, sociālo organismu pilnīgu debilizāciju un modernizētu Krievijas militāro varenību, tad nav zināms, vai anektētās Krimas vietā nebūtu arī daļa Austrumeiropas. Mums tā bija liela veiksme, ka Ukraina nerēķinājās ar Eiropas Savienības slimīgo politkorektumu un pieteicās pati, pirms Krievija paspēja izstrādāt visaptverošu daudzposmu stratēģiju «Eiropas iekarošanai».

Par Eiropas Savienības acu atvēršanu mums ir jāpateicas Ukrainai, kas piespieda Putinu priekšlaicīgi atklāt savas kārtis. Ir jābūt trakam vai traki vienaldzīgam, lai gadu pēc Krimas aneksijas turpinātu izlikties, ka ES pati būtu tikusi galā ar Krieviju. Tie ir mūsu maldi un ukraiņu ilūzijas par ES varenību.

Bet nepateicība ir pasaules alga: kā Poliju, kuru Vācija uz brīdi ir atstūmusi no ES Austrumu partnerības projekta, tā arī Ukrainas tiesības pašiem lemt savas valsts nākotni aktīvi ierobežo tā pati Vācija, kas «konflikta» atrisināšanas iniciatīvu atdevusi valstij, kas neprovocēta vienpusēji sāka karu, – Krievijai.

Medijos plaši atspoguļotās «Normandijas formāta» sarunas 11./12. februārī Minskā nedeva nekādus praktiskus rezultātus, izņemot karagūstekņu apmaiņu. Tikai iedrošināja Putinu pieprasīt vairāk. Angelai Mekelei ir taisnība, Ukraina nevar uzvarēt Krieviju ar militāru spēku un atbrīvot Donbasa reģionu. To pierādīja daudz varenākas lielvaras ASV iebrukumi Afganistānā un Irākā – pat absolūts militārais un militāri tehnoloģiskais pārspēks negarantē uzvaru karā.

Tomēr pēdējās sarunas Minskā sniedza ļoti būtisku (kaut ļoti novēlotu) mācību Rietumeiropai - ar diplomātiju un sankcijām vien nevar piespiest Krieviju atkāpties. Ukraina ir pierādījums, ka Merkeles kundzes varonīgā krīzes diplomātija bez NATO militāra atbalsta ir lemta neveiksmei.

ES vienai pašai neizdosies apturēt karadarbību Ukrainā

Ja Minska 2 bija Angelas Merkeles diplomātijas «pēdējā cerība», tad nākamā tikšanās ar Putinu (ja tāda notiks) Vācijai ir jāspēj noorganizēt ar ASV un Polijas līdzdalību, demonstrējot Maskavai vienotu Rietumu pasaules pozīciju.

Trāpīgu ilustrāciju apjukušās Eiropas Savienības nostājai pret Krievijas kareivīgo izaicinājumu rietumvalstu demokrātijām sniedza Vācijas ārlietu ministrs. Frenka Valtera Šteinmeijera iniciatīva – 25 gadus pēc PSRS sabrukuma Vācijas valdība nolēmusi izveidot valsts subsidētu ideju laboratoriju (think tank) par 2,5 miljoniem eiro gadā, kas nodarbosies ar politisko, sociālo, ekonomisko procesu analīzi Krievijas sabiedrībā; kā arī bijušajās padomju republikās. Izņemot trīs Baltijas valstis. Kā aģentūrai Reuters 27.janvārī atzina kāda Šteinmeijeram tuvu stāvoša amatpersona: «Vācijai ir jāpārskata līdzšinējās attiecības ar Krieviju. Institūta dibināšana ir apliecinājums, ka bijušās PSRS republikas nav mazattīstītas demokrātijas, kas lēni, bet pārliecinoši virzās uz Rietumiem, bet gan sarežģīti valstiski veidojumi, kas pakļauti dažādām ietekmēm un spēkiem, kurus mēs līdz galam vēl neesam sapratuši, apzinājuši.»

Vai nav ģeniāli artikulēts formulējums? Tā ir kā atzīšanās par nopūdelēto ceturtdaļgadsimtu. ...tagad gan vērtēsim, analizēsim, domāsim, lemsim.

Kā Šteinmaijera iniciatīva skan baltiešu, poļu un citu vēstures amnēzijas neskarto Eiropas tautu galvās:

Eiropas Savienība ir pamanījusi Krievijas agresiju un to stingri jo stingri nosoda, piemērojot vieglas ekonomiskās sankcijas un liedzot simtam Putina pakaļskrējēju pavadīt atvaļinājumu Šengenas zonas valstīs. Bet neko vairāk ES nedara, jo maldīgi domā, ka neparedzamā Krievija īstermiņā ir ekonomiski izdevīgāks partneris par teorētiski neatkarīgu un spēcīgu Ukrainu tālākā perspektīvā. Ja ukraiņiem izdosies nosargāt savas valsts neatkarību un vēl izķepuroties no bankrota tikai ar ES miljardu palīdzību, tad Brisele būs bezgala pateicīga Petro Porošenko par ukraiņu nesto upuri. Krima? Karakuģu Mistral pārdošanas līguma autors Francijas eksprezidents Nikolā Sarkozī pirms divām nedēļām atzina: «Krima ir Krievijas sastāvdaļa, mums tas ir jāakceptē de jure un jāvico tālāk.»

Brīvība nav tiesības, tas ir pienākums. Ja slinkums ir dabisks stāvoklis, tad demokrātija un mierīga līdzāspastāvēšana nav cilvēkam iedzimta, iemācāma vai pārmantojama pasaules kārtība. Ja aktīvi necīnīsimies par šīm fundamentālajām vērtībām katru dienu, visu mūžu, tad pazaudēsim visu!

Vai tiešām ir pienākusi tā reize, kad tikai ar ieročiem var cīnīties pret ieročiem?

Varbūt mums visiem vēlreiz vajag atšķirt grāmatu par 20.gadsimta vēsturi un atkārtoti iepazīties II pasaules kara cēloņiem un tā sekām?