Daudzus pārsteidz «avantūristu» veiksmīgā biznesa ideja

Dzelme stāsta, ka pirms zīmola Mere Shrimp Farms attīstīšanas viņš bija uzkrājis zināšanas un prasmes par ūdens apstrādi, filtrēšanu, dzeramo ūdeni un citām ar ūdeni saistītām lietām, jo padsmit gadus strādāja akvakultūras nozarē. Strādājot ar dažādiem zivju audzētājiem, kas nodarbojās ar forelēm, storēm un citām zivīm, aptuveni pirms pieciem gadiem radās doma, ka varētu arī paši šajā jomā izvērsties. Bet, izpētot tirgu, viņi saprata, ka ar zivīm Eiropā nevarēs nopelnīt.

Tomēr doma par savu akvakultūras uzņēmumu tā vilināja, ka viņi sāka pētīt vēžu audzēšanas iespējas Latvijā. Diemžēl arī šī joma nešķita gana perspektīva, jo noskaidrojās, ka komerciālos apjomos vēžus Latvijā nevar izaudzēt. Ko tālāk? Atlika garneles. Tā kā garneļu audzēšana slēgtā telpā Eiropā ir ļoti reti izplatīta,

viņiem sākumā nācās uzklausīt visai skeptiskus vārdus par savu ideju. Viņus pat sauca par avantūristiem.

Pirms diviem gadiem sākās nopietnāka garneļu audzēšanas iespēju pētīšana – viņi analizēja dažādu pasaules valstu pieredzi šajā jomā. Latvieši uzzināja, ka jau pirms 10-12 gadiem Eiropā sākās nopietni mēģinājumi audzēt garneles slēgtās sistēmās. Tolaik darbu sāka aptuveni desmit garneļu audzētāju, bet līdz šodienai bija izdzīvojušas tikai divas kompānijas – Spānijas vidienē (izaudzēja aptuveni 20 t garneļu gadā) un Vācijā (aptuveni 15 t gadā). Ar katru pasaulē īstenoto un izpētīto projektu speciālisti arvien labāk saprata, kā garneles jāaudzē.

Ūdens un garneles ir divas lielas pasaules. Svarīgi, lai tās atbilstu viena otrai.

Veiksmīgai garneļu audzēšanai uzņēmēji uzklausīja dažādu ārvalstu speciālistu viedokļus, bet ūdens sistēmu tehnoloģija ir viņu pašu radīta un uzlabota. Garneļu audzēšana ir diezgan sarežģīta un dārga – tām vajadzīgs 27 grādus silts ūdens.

Pēc pusotra gada pētījumiem pagājušā gada martā viņi noīrēja un aprīkoja telpas Rīgā, Šampētera ielā. Augusta sākumā atnāca pirmais garneļu mazulīšu sūtījums no Floridas. Tieši pirmo 22 tūkstošu garnelīšu saņemšana ir bijis viens no saviļņojošākajiem mirkļiem vīriešu uzņēmējdarbībā. Pašu filmētajos videomateriālos redzamas ļoti smaidīgu un vienlaikus satrauktu cilvēku sejas.

Pirmais garneļu sūtījums pēc vairāk nekā 30 stundu lidojuma īpašā konteinerā Latvijā nonāca vēlu vakarā. Pēc formalitāšu nokārtošanas mazulīši Šampētera ielā iekārtotajā un speciāli sagatavotajā baseinā nokļuva tikai nakts melnumā.

Mazo garnelēnu saņemšana salīdzināma ar pirmā bērniņa piedzimšanu – viss bija pilnīgi jauns, nezināms un satraucošs.

Lai gan teorētiski viņi zināja, kas ar garnelēm jādara, praksē tas notika pirmo reizi. Pirmā ūdens burbuļošana un garnelīšu palaišana bija pilna cerību un satraukuma.

Arī pēc tam mazās garnelītes sagādāja uzņēmējiem daudz prieka mirkļu, piemēram, tad, kad viņi redzēja, ka garneles labi aug un uzņēmēju izdomātā inovatīvā pieeja garneļu audzēšanā darbojas.

Pēc sešiem mēnešiem – pagājušā gada nogalē - pienāca nākamais lūzuma punkts: mazie garneļu bērniņi bija izauguši tik lieli, ka viņus varēja sākt celt galdā un degustēt.

Uzņēmēji priecājas, ka par saviem pirmajiem darba augļiem saņēma ļoti labas atsauksmes. Rīgas labākie šefpavāri Pārdaugavā augušās garneles dēvēja par lieliskām.

Pavāri bijuši pārsteigti, ka Latvijā var izaudzēt tik labas un garšīgas garneles.

Mārtiņš Rītiņš pat uzdrīkstējies notiesāt vienu svaigu garneli.

Par garneļu garšu ļoti labas atsauksmes izteica pavāri, bet par latviešu izdomāto inovatīvo pieeju garneļu audzēšanā – dažādi pasaules akvakultūras eksperti. Sākumā viņi bija pārsteigti, ka tehnoloģija darbojas tik veiksmīgi. Uzņēmēji to skaidro ar tās unikalitāti. Dzelme lepojas: «Citās valstīs vēl tikai pēta iespējas, kā izaudzēt garneles, bet mēs jau to darām.»

Dzelme un Hmeļņickis neizslēdz, ka nākotnē viņi varētu ne tikai paši audzēt garneles, bet arī konsultēt citus interesentus, kā tas darāms. Bet vai tā viņi neizaudzēs sev konkurentus? Nē, viņi tā nedomā. Garneļu audzēšana ir lokāls bizness. Risku samazināšanai viņi to varētu sākt arī Viļņā un Tallinā, bet garneļu vešana uz 1000 km tālo Rietumeiropu neatmaksājas.

Patlaban pilotprojektā iecerētie garneļu audzēšanas apjomi ir aptuveni 2 tonnas gadā, bet uzņēmēji jau drīzumā ir gatavi divkāršot izaudzēto garneļu daudzumu. Tiesa, lai attīstītu biznesu vēl straujāk, viņi meklē investorus, kas palīdzētu ar finanšu līdzekļiem. Tad varētu palielināt apjomu līdz 15-50 tonnām gadā.

Uzņēmēji neizslēdz, ka garneļu audzēšana nākotnē varētu kļūt par viņu pamatbiznesu, lai gan patlaban lielākā viņu darba dienas daļa paiet, darbojoties ar iepriekš labi zināmo ūdens attīrīšanu.

Lai gan kopumā biznesā pa šo laiku veicies labi, Dzelme un Hmeļņickis neslēpj, ka bijuši arī dažādi sarežģījumi un nezināšanas dēļ pieļautas kļūdas. Taču pilnībā atmest ar roku garneļu audzēšanas biznesam viņi nekad nav gribējuši.

Sarunas noslēgumā viņi pauž cerību, ka, atrodot labu investoru un attīstot ražošanu, viņiem šī uzņēmējdarbības niša šķitīs interesanta arī nākotnē.

Bet, lai tā notiktu, nedrīkst palikt pilotprojekta līmenī un samierināties ar nelielo apgrozījumu. Jāiet tālāk un jāattīstās!