«Tūristus» no Krievijas nogalina 1000x biežāk nekā tūristus no citām valstīm

Putins nav satraukts. Viņš ir vēl pārliecinātāks nekā pērn 19./20. februārī, kad deva rīkojumu okupēt Krimu. Kādi secinājumi no tā gūstami?

Kas ir Merkeles ultimāts Putinam, ja tāds tika izteikts Maskavā notikušajās 5 stundu garajās sarunās? Nepiegādāt franču modernos NATO karakuģus Mistral, ja Krievija neatsauks savus karavīrus no Ukrainas? Jaunas un baisas ES ekonomiskās sankcijas, pat ja tās liegs Krievijai piegādāt gāzi Eiropai? Vai Merkeles kundze piedraudēja «ļaut» ASV piegādāt militāro tehniku Ukrainai, kaut arī dienu vēlāk Minhenes konferencē skaidroja – nekādi militārie ieroči neuzveiks Krieviju?

Parazītus neārstē, tos iznīcina

Parazītisku organismu eksistencei un vairošanās procesiem ir nepieciešams dzīvs organisms. Parazīti nav spējīgi paši radīt, toties tie spēj lieliski pielāgoties, veģetēt un vairoties svešā organismā. Visgrūtāk diagnosticēt zemādas parazītu klātbūtni, kad šie sīkie kretīni sāk traucēt paša nēsātāja iekšējiem orgāniem. Tad pūšļotājs nepalīdzēs, ārsta-speciālista konsultācija un precīza asins aina ir obligāta. Ja ar parazītorganismu kolonijām necīnās, atsevišķos gadījumos tie pārtrumpo nēsātāja imunitāti un nomāc organisma dabiskās pretošanās spējas, līdz [īpaši smagos gadījumos] pēdējais nomirst nežēlīgās mokās. Bet parazīti meklē un atrod nākamo upuri, jo ārpus funkcionējoša organisma tie nespēj pastāvēt.

Rietumvalstu neskaitāmie centieni Krieviju integrēt starptautiskajās institūcijās, kārdinot krievus ar Eiropas augsto dzīves līmeni un cerot uz abpusēju uzticību, bija neadekvāti pārdroša rīcība. Krievi izvēlējās labklājību un drošības garantijas, bet demokrātijas vērtības atmeta mums atpakaļ, it kā tie būtu dalāmi lielumi.

Krievija šodien izbauda relatīvu labklājību [lielpilsētās] un plašas militārās drošības garantijas, bet nekas no tā nav Borisa Jeļcina vai Vladimira Putina nopelns. Putina Krievijas eksistence būtu ļoti apšaubāma, ja ASV un Eiropas Savienība 25 gadus ar aizdomām skatītos uz Krievijas iedzīvotāju straujo debilizācijas un pašdegradēšanās procesu. Viengabalaina Krievijas valsts, kādu mēs to pazīstam šodien, visticamāk, būtu sadalījusies daudzās mazās valstīs jau agrīnajos 90-ajos, ja ASV būtu atteikušās sniegt drošības garantijas PSRS režīma likumīgajai mantiniecei.

Labklājība bez demokrātijas ir ilūzija

Putina autoritārajam režīmam pirmie 14 bija treknie gadi, pakļāvīgo rietumvalstu pašrocīgi sarūpēti. ES traģisko kļūdu posms ir noslēdzies, kaut «ignorances zelta laikmeta» apraudātāju Eiropā netrūkst. Arī Latvijā. Šodien Putina Krievija ir detalizēts momentuzņēmums politisko teoriju evolūcijas vēsturē - vispirms demokrātija, pēc tam labklājība. Reversā tas ir brutāls un nežēlīgs eksperiments ar mazattīstītu sabiedrību, ko šodien sauc par Krievijas valsti. Putina eksperiments ir noziegums pret savu tautu, kas neglābjami novedīs pie asiņainas izrēķināšanās Maskavas ielās – Putins ir izdarījis visu, lai asinsizliešana būtu nenovēršama: mediju burtiski vairs nav; reģionu vadītājus prezidents ieceļ personiski; tiesu vara ir korupcijas saēsta; Krievijas pareizticīgo baznīca ir valsts drošības dienesta FSB struktūrvienība, politiskā opozīcija ir apklusināta vai rezidē ārvalstīs utt. Jautājums tikai, kad paši krievi pamodīsies, jo no ārpuses (arī no Latvijas krieviem) nekādu palīdzību etniskā dzimtene nesagaidīs. Nožēlojams fakts.

Eiropas Savienība (ES) pēdējo 25 gadu laikā ir sakrājusi patiesi grandiozu skeletu kolekciju lielajā kumodē; Ukrainas eksprezidenta Viktora Janukoviča uzmetiens pirms Viļņas samita 2013.gada novembrī ir tikai redzamā ES virsbūves daļa, kas zaudējusi modrības spīdumu. Tomēr pašreiz mūsu galvenais un vienīgais pienākums ir iedabūt džinu atpakaļ noslēgtā vidē. Tas nozīmē, ka ES pašiem ir jāveic drosmīgs eksperiments, kam nav līdzīga precedenta pasaules vēsturē – integrēt Ukrainu Eiropā vienlaicīgi ar atomlielvalsts Krievijas izolāciju.

Tā bija traka utopija miera apstākļos, bet ne šodien - Aukstā kara priekšvakarā. Eiropas Savienības lemtspējīgās demokrātijas beidzot ir piespiestas pie sienas, tagad piekāpties Krievijai nozīmē Eiropas vērtību sistēmas lobotomiju: tā būtu nodevība pašiem pret sevi un visu, kas sasniegts pēdējo 70 gadu laikā. Tas nav iedomājams, tādēļ:

ES lielvalstīm ir jāsniedz militārais atbalsts, lai Ukraina spētu aizstāvēties pret iebrucēju.

Nevaru iedomāties Latviju stāvam klusu, ja Krievijas armija klauvētu pie Daugavpils vārtiem.

Angelas Merkeles piedāvājums Kremļa asiņainajam pundurim pagaidām nav vēl zināms. Ja piedāvājums balstās uz atgādinājumu ievērot 5.septembra Minskā noslēgto t.s. pamieru, tad par kara pārtraukšanu Ukrainā varam aizmirst, jo nekas neliedz Putinam solīt, bet solījumus atkal nepildīt.

Krievijas galvenais čekists var nogaidīt, līdz bezdarbs un nabadzība Ukrainā sasniegs kritisko pakāpi, lai Kijevā noorganizētos jauns maidans, kas sola Putinam lielākas manevra iespējas Kijevas korumpētās varas gaiteņos. Lielas veiksmes gadījumā Maskava varētu «rosināt» balsojumu parlamentā par Ukrainas federalizāciju, kas nozīmētu Doņeckas un Luhanskas teroristu grupējumu okupētās teritorijas formālu pārdēvēšanu par «federatīvo republiku». Kaut patiesībā tā jau šodien ir iesaldēta konfliktzona, kā Piedņestra Moldovā vai Abhāzija un Dienvidosetija Gruzijā. Tādējādi Ukrainas teorētiskā integrācija Eiropas Savienībā un NATO kļūst par 22.gadsimta aktualitāti.

Ja nu vienīgi Ukraina pēkšņi izlemj no valsts «atdalīt» Krievijas armijas/teroristu okupēto Donbasa daļu, jo pat visizdevīgākais scenārijs Kijevai negarantē nopietnu politisko ietekmi Doņeckā/Luhanskā. Abi reģioni ir kara nopostīti, infrastruktūras pilnībā sagrautas, ar desmitiem dzīvošanai nederīgu ciematu un mazpilsētu. Defoltējušai Ukrainas valstij tas prasīs desmitiem miljardu eiro, kuru tai nav un tuvākos gadus nebūs. Protams, «Donbasa atdošana» nav nopietni apsverams piedāvājums, jo rada problēmu arī ar anektētās Krimas tiesisko statusu. Bet galvenais iemesls – šāda rīcība neatbilstu starptautisko tiesību aktiem un radītu sliktu precedentu nākotnē.

Varbūt problēmjautājuma kategoriskais uzstādījums ir nepareizs, piemēram:

Turpināt palīdzēt Grieķijai vai izmest nepateicīgos no eirozonas?

Piegādāt Ukrainai militāro tehniku aizsardzībai vai gļēvi atturēties?

Lai kāds arī būtu Merkeles piedāvājums jeb līgumcena par pamieru ar Krieviju (ar Porošenko akceptu), ir paredzams, ka tajā būs iekļauts nepārvarams apgrūtinājums iestāties ES un NATO, neskatoties uz to, ka iestāšanās ES ir brīvprātīga. Tomēr nevar ignorēt acīmredzamo – liedzot militārās tehnikas, ieroču piegādes un neveicot Ukrainas karavīru militāri tehnisko apmācību, Krievijas armijas/teroristu okupētā teritorija būs iesaldēta konfliktzona, kas ir automātiska neatbilstība iestāšanās kritērijiem potenciālajai ES kandidātvalstij.

Aukstais karš ir nenovēršamība, lai Kremļa siloviki nesāktu pasaules karu

Mūsu galva ir aste starp kājām: 28 Eiropas Savienības valstis nespēj vienoties par pieņemamiem risinājumiem iepriekš nepieredzētam ģeopolitiskam izaicinājumam - Eiropas demokrātijas apdraud un dzīvības atņem vareni teroristu grupējumi: no austrumu puses ar Krievijas piegādātiem tankiem un gradiem un vienlaicīgi arī no dienvidu puses, kur tādi paši mežoņi [islāmisti] uzbrūk ar patentētiem Kalašņikova automātiem.

Lietuvai ir rokasgrāmata, ko darīt, kā rīkoties, ja valstī iebrūk Krievijas atbalstītie teroristi jeb «zaļie vīriņi», kas Latvijā ir nepamatoti folklorizēti. Starp citu, kad būs pieejams lietuviešu rokasgrāmatas tulkojums latviešu valodā? Ja tas šķiet smieklīgi, pajautājiet gruzīniem un ukraiņiem, pajautājiet saviem vecvecākiem, vai viņiem tas šķiet pārspīlēti.

Varētu iztikt arī bez rokasgrāmatas, ja vien šodien mums skaudra ir apziņa, ka Ukrainas vietā varam un, visticamāk, arī būsim mēs, ja Eiropas Savienība šodien ļaus Ukrainai zaudēt un piekāpties Krievijas «tūristiem». Nupat notikušās sarunas par tā saucamā Minskas pamiera ievērošanu ir nenozīmīgas, jo Putins ir gatavs nogaidīt gadu vai divus, kā tas nepārprotami redzams pēc viņa reakcijas [trūkuma] uz Krievijas ekonomikai radītajiem zaudējumiem vismaz 200 miljardu ASV dolāru apmērā tikai 2014.gadā vien.

Bet laiks nav mūsu sabiedrotais - pēdējie mēneši ir pārvērtušies dienās, bet stundas - sekundēs. 298 cilvēku tēli notriektajā pasažieru lidmašīnā kļūst arvien dzīvāki, neviena nesadzirdēti, viņi krīt lejup skaņas ātrumā, bet viņu kliedzienu atbalss «Kāpēc?!» ir sastingusi laikā.

19.jūlija fotogrāfijā fiksēts mirklis ar teroristu, kura rokās redzama nobružāta bērnu mantiņa, kas atrasta Krievijas militāristu notriektās pasažieru lidmašīnas gruvešos. Cerams, ka šo skatu Rietumeiropā atcerēsies vēl ilgi. Bet Ukraina nekad nespēs izdzēst no tautas kolektīvās atmiņas desmitiem tūkstošus nogalināto un 1 400 000 bēgļu, no kuriem daļa nekad vairs neatgriezīsies mājās.

Ja Eiropas Savienības 28 valstis spētu rīkoties [vienoti] atbilstoši Aukstā kara realitātei, tas ir, spētu izolēt Putina Krieviju kā de facto miera apdraudējumu Eiropā, tad pasaules karš paliktu tikai neprātīgo izvēle.

Bet ko mēs darām, lai izvairītos no šausminošas neizbēgamības, kad izvēles vairs nebūs? Mēs sēžamies pie viena galda ar čekistu, it kā Putina rīcība vai tās trūkums var pēkšņi mainīt Ukrainas un Eiropas Savienības pretstāvēšanu Krievijai. Tikmēr viņš prātā apsver mūsu piedāvājumus, kā viņam saglabāt savu seju propagandas satracināto krievu prātos. Un tikai tādēļ, lai krievi neierauga kailo atomkarali...

Sociālais organisms Krievijā ir amēbas stadijā. Sabiedrības agrīnās attīstības posmā vajadzētu ļaut tai vaļu izlādēties par krievu tirānu 100 gadu laikā pāridarīto - mums nevajadzētu krieviem liegt iespēju pašiem tikt galā ar saviem dēmoniem. Arī steidzināt nebūtu labākā taktika, jo nevērība mūs novedusi tur, kur esam šodien. Ļausim krieviem pārdzīvot to, ko savaldījām mēs – brīvību - kas ir pienākums, nevis tiesības to uzspiest citiem.

Mums ir jābūt gataviem pretstāvēšanai gadu desmitus; bet dzelzs priekškars jānolaiž jau šodien, kamēr mums vēl ir izvēles iespēja.