Ar roku uz sirds: vai tu tiešām dzīvo savu dzīvi?

Ehh... cik labi, cik skaisti un patīkami ir darīt to, ko no visas sirds vēlies, un darīt to tieši tad, kad vēlies!

Laukos pavadītais laiks bērnībā ļoti spēcīgi veicināja manu izpratni par mīlestību pret darbu, dabu un ģimeni. Taču vai atceraties tos brīžus, kad jums brauc pakaļ vecāki no pilsētas un ved mājās, bet jums tik ļoti negribas mājās, jo šeit laukos ir daudz labāka un interesantāka dzīve. Un, ja būtu jūsu izvēle, tad jūs paliktu. Un vai atceraties tās sarunas divatā ar sevi: «Kad izaugšu liels un pats pelnīšu naudu, tad gan es visu vasaru, visus trīs mēnešus pavadīšu laukos. Un neviens man to nevarēs aizliegt. Ne tētis, ne mamma.»

Es augu un izaugu. Sāku strādāt, pelnīt, taču uz laukiem aizbraukt sanāca arvien retāk un retāk.

Jo lielāks un aizņemtāks kļuvu, jo mazāk laika palika SEV.

Tik dīvaini... Tu, maziņš būdams, gribēji ātrāk izaugt, lai pēc iespējas vairāk brīva laika veltītu tām sirdslietām, kuras tevi patiešām saista šajā dzīvē. Tu gribēji būt liels, lai darīt to, ko vēlies, taču vilšanās...

Katru reizi braucot no laukiem atpakaļ uz Rīgu, es apskāvu savu vectēvu it kā to darītu pēdējo reizi mūžā. Jo skaidri apzinājos, ka viena vasara tāda arī būs.

Biju tik ļoti «aizņemts» ar dzīves veidošanu, ka labi ja reizi gadā aizbraucu uz divām vai trīs dienām... Lai varētu būt vidē, kura man tik tuva un nepieciešama jau no bērnības.

Kādā ziemas vakarā saņēmu zvanu, ka vectēva vairs nav. Un tas bija iemesls aizbraukt pie viņa, bet nu jau uz bērēm... Tajā novembra dienā bija ļoti auksts un sniga... pie mielasta galda gar acīm aizskrēja visi mirkļi, kurus kopā bijām vadījuši... visas saulainās un lietainās vasaras dienas...

Un es sapratu, ka tikai tām dienām, kuras atceros, ir patiesa vērtība.

Tikai tās dienas un mirkļi, kurus spējam atcerēties, veido mūsu DZĪVI.

Tikai tās dienas ir patiesi no sirds dzīvotas. Visas pārējās ir tikai ļurbāšanās pa dzīvi... aizbildinoties ar to, ka jāiet uz skolu... jāiet uz darbu... nav laika... nav noskaņojuma... nav NAUDAS, protams... nav iespējas... kredīts bankai jāatmaksā... jānopelna vairāk...

Cik no jums, kas pašlaik lasa šo rakstu, var uzlikt sev roku uz sirds un pateikt: es neesmu izniekojis nevienu dzīves dienu?... Vai vēl labāk: pieaugot esmu ieguvis pilnīgu brīvību un varu darīt to, ko vēlos! Jo tieši to jau arī mēs, maziņi būdami, gribējām sasniegt... vai tad tāds nebija mērķis?...

Jo vairāk tiecamies būt neatkarīgi un patstāvīgi, jo tālāk atgrūžam savus mērķus par to, kādēļ mums tas viss vispār ir vajadzīgs!

Lielākā daļa cilvēku pateiks: man ir viss, izņemot naudu. Patiesība ir šāda: man nav nekā, pat savstarpējo attiecību ar saviem radiniekiem, vecākiem, bērniem! Jo es gandrīz visu laiku veltu, lai nopelnītu naudu un nopirktu nedaudz brīvības, ar kuru savukārt varēšu nopirkt mazliet radinieku un vecāku mīlestības. Nu, piemēram, uzdāvinot viņiem kādu nevajadzīgu krāmu no «TV Shop» reklāmas.

Viss kārtībā... Es radiniekiem aizsūtīju draugos dāvaniņas un apsveikuma kartiņu... Viņiem ar to pietiks... Lai skatās seriālus... Tās dumjības, piemēram, «Viņas melo labāk!». Atraduši ar ko lielīties... Melot - tas ir normāli?

Šis nav raksts... Šīs ir emocijas, kuras ir vērts sajust un pārdomāt!

Mīliet savus tuvākos, nepārmetiet tiem to pieļautās kļūdas, jo mēs paši kļūdāmies pārāk bieži! Piezvaniet saviem draugiem, radiem, vecākiem, bērniem... Parunājiet un aizbrauciet ciemos. AR TUKŠĀM ROKĀM, bet aizbrauciet! Viņi gaida jūs, un ziniet, kas par jokiem, - jums arī tas ir vajadzīgs un vairāk, nekā varat iedomāties. Un jūs to zināt!

Un, atvadoties no viņiem, atvadieties uz mūžu, jo kāda no šīm skaistajām atvadu tikšanās reizēm TĀDA ARĪ BŪS! Laimīgi cilvēki ir tie cilvēki, kuri savā laimē var ar kādu dalīties!

Un atcerieties tās sarunas divatā ar sevi: «Kad izaugšu liels un pats pelnīšu naudu, tad gan visu vasaru, visus trīs mēnešus pavadīšu laukos. Un neviens man to nevarēs aizliegt. Ne tētis, ne mamma!»

Kaspars Pudniks