Krievijas smadzeņu skalošanas mašīna strādā. Ko Latvija liek pretī?

«Ņemsim vienu faktu. Kad bija valsts domes vēlēšanas 2011. gadā, pašā Krievijā Putina partija «Vienotā Krievija» nespēja savākt pat 50%. Tikmēr starp krievu pilsoņiem, kas dzīvo Lietuvā un kuri balsoja, «Vienotā Krievija» saņēma 54%. [Savukārt attiecīgie vēlētāji] Igaunijā [veidoja] 67%, bet Latvijā - 76%. Absolūts bezprecedenta skaitlis, kas liecina par to, ka smadzeņu skalošanas mašīna strādā. Un strādā pat ārpus Krievijas.»

Ideja par Eiropas TV liek palūkoties uz Latviju

Īpaša uzmanība jāpievērš cilvēkiem pierobežā, šajā pašā konferencē uzsvēra Nīderlandes Karaliskās militārās akadēmijas profesors Džulians Lindlejs Frenčs. Ja krīzes laikā valsts balsta privāto biznesu, palīdzība būtu jāsniedz arī medijiem, lai to saturs sasniegtu pēc iespējas vairāk cilvēku.

Viļņas konferencē ļoti aktīvi tika virzīta ideja par Eiropas TV krievu valodā izveidi.

Nozīmīgs saasinājuma punkts jau eksistējušajā propagandas karā ar Krieviju neapšaubāmi bija Ukrainas krīze ar tās tālāko attīstības gaitu, ieskaitot vairākkārtēju kaimiņvalsts lidmašīnu parādīšanos Baltijas gaisa telpā un šoreiz jau totāla propagandas kara izvēršanu.

Šeit vērts paraudzīties, kāda šajā informācijas karā ir Latvijas reakcija - īpašu uzmanību pievēršot, saprotams, televīzijai un krievvalodīgajai auditorijai. Tātad - kā un cik efektīvi pēc Ukrainas krīzes sākšanās tiek izlietoti Latvijas nodokļu maksātāju līdzekļi, ņemot vērā, ka Eiropas TV krievu valodā neparādīsies tuvākā gada laikā.

Latvijas televīzijas kanāli

Tātad - kas Latvijā reprezentē televīziju? Šajā stāstā mūs interesē labus reitingus gūstoši komerckanāli ar vērā ņemamām Latvijā ražotām programmām - TV3, PBK, LNT, TV5 (tādus retranslēto produktu kanālus kā RTR, NTV, Ren TV izlaidīsim), tāpat sabiedriskā televīzija - LTV1 un LTV7, prātā paturēsim mazos kanālus, piemēram, Re:TV, Ogres TV.

Parasti visskatītākais TV kanāls visā Latvijas auditorijā mēnešu griezumā ir TV3, otro vietu tradicionāli ieņem LNT, trešo vietu - LTV1; šo dinamiku atsevišķos mēnešos izjauc PBK.

Ik brīdi skaļi tiek akcentēta atšķirība: ir sabiedriskais medijs un komercmediji, it kā lielais vairums no tiem nebūtu patriotiski un lojāli Latvijai. Fakts ir tas, ka mūsu mazajā valstī, izņemot sabiedrisko televīziju un radio, visi mediji ir komerciāli.

Jautājums ir par akcionāru struktūrām, akcionāru atvērtību un atklātību, par darbības principiem mūsu zemē; par vērtībām, kas tiek formulētas un darītas zināmas sabiedrībai - un mēs līdz ar to saprotam, ar kādiem medijiem mums darīšana.

Kad princips 85/15 nevienam nenāk ne prātā

Naudu valsts, kā zināms, piešķir sabiedriskajai televīzijai un radio, kas ir loģiski. Šī nauda tiek apzīmēta ar terminu «sabiedriskais pasūtījums», kura definīcija ir visai izplūdusi un izpelnījusies ne mazums jautru piezīmju. Sabiedriskais pasūtījums definēts Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā.

Runājot par finansiālo pusi: šajā likumā noteikts, ka lauvas tiesu naudas, ko Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome iebudžetē sabiedriskā pasūtījuma īstenošanai TV ekrānos, saņem sabiedriskā televīzija, bet līdz 15% no kopējās summas iespējams uzticēt arī komercmedijiem. Cik attaisnojama naudas piešķiršana komercmedijiem un - vai 15% (bet var jau sanākt arī 14% vai 8%) ir daudz vai maz?

Atbildei droši izmantojamais lakmusa papīrs ir vēlēšanu priekšvakars. Tad notiek visreālākās TV efektivitātes ugunskristības, kas liecina, vai sabiedriskās domas veidošanā komercmediji ir efektīvi vai ne. Naudas dalītāji šajos brīžos skaidri saprot, ka LTV1 par vadošajām pozīcijām televīzijas tirgū var sapņot, bet LTV7 zemie reitingi nesola īpašu rezonansi kandidātu teiktajam.

Un valsts naudas dalītāji priekšvēlēšanu kampaņu laikā pēkšņi atceras, ka ļoti liela auditorija skatās TV3, LNT (šis kanāls tradicionāli organizē ļoti kvalitatīvas priekšvēlēšanu debates), PBK, TV5, arī citus komerckanālus, un organizē konkursus uz nodokļu maksātāju naudu.

Princips 85/15 šajā situācijā vienkārši nav iedomājams. Pērn konkursā veiksmīgi piedalījās arī Ansis Bogustovs, kurš parūpējās par debatēm novados, ko pārraidīja Re:TV.

Kad vēlēšanas aizvadītas, sabiedrisko pasūtījumu efektivitāte raisa kārtējās diskusijas. Sistēmiskas pieejas, kā veidot ideoloģisko vai stiprinošo mediju platformu Latvijā, nav. Lietas notiek visai kampaņveidīgi, haotiski - tikai tajā brīdī, kad kaut kas svilst.

Vairāk nekā 600 tūkstoši eiro tiešā tēmējumā

Tā kā gandrīz gadu dzīvojam pilnīgi citā pasaulē Ukrainas konflikta dēļ, ir atzīts un saprasts: līdz šim viens no sabiedriskās televīzijas galvenajiem uzdevumiem bija sabiedrību saliedēt, integrēt, informēt, plus komunicēt latviešu valodā un veidot kaut ko interesantu latviski, lai krievvalodīgā auditorija arī skatītos raidījumus latviski, līdztekus labāk apgūstot arī latviešu valodu.

Tomēr kopš Ukrainas krīzes sākuma parādījusies atskārsme, ka eksistē auditorijas daļa, kas vienkārši neskatās neko latviešu valodā un arī nesaprot latviski. Un ka vairāk ar interesantiem raidījumiem jāuzrunā arī Latvijā dzīvojošie cittautieši, kuri prot arī krievu valodu, - vienalga, vai tie būtu krievi, baltkrievi, ukraiņi, poļi vai citi.

Tāpēc, saprazdami to, ka jācīnās pret Kremļa propagandu, ka Latvijas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem mēs vēlētos sniegt pavisam citu vēstījumu nekā Maskavas rupori, ātri tika piešķirta ļoti liela nauda konkrētam sabiedriskajam medijam LTV7 - vairāk nekā 600 tūkstoši eiro.

Grūti pat saprast, kā šajā brīdī kanālu varēja raksturot. Visdrīzāk jau - sporta televīzija, kurā bija arī nelieli krievu valodas ziņu implanti; auditorijas apmērs - neliels. Nu tika gatavoti trīs informatīvi raidījumi, kas startēja rudenī.

«Šis propagandas kara lozungs tika izmantots, lai panāktu maksimālu līdzekļu piesaisti no budžeta,» malkojot kafiju, komentē Gunta Līdaka, Latvijas Raidorganizāciju asociācijas izpilddirektore. «Taču vai šī nauda tiek reāli izmantota, lai risinātu šos propagandas vai sabiedrības informēšanas jautājumus, - par to nu es gribētu stipri šaubīties.

Ja paraugāmies, cik liela ir kanāla LTV7, kurā tiek gāzta milzu nauda, auditorija, mēs pārliecināmies, ka skatītāju sasniedzamības ziņā atdeve ir ļoti maza. Diez vai tas bija efektīvākais veids, kā uzrunāt krievvalodīgo skatītāju.»

Valsts kancelejas pasūtītajā un SKDS veiktajā Latvijas mazākumtautību pētījumā jautājums par avotiem, no kuriem tiek gūta informācija par notikumiem Latvijā, deva šādus rezultātus: PBK - 47,9%, TV5 - 42,8%, LNT - 27,7%, TV3 - 22,2%, LTV1 - 21,0%, LTV7 - 18,6%. Vērts minēt arī Latvijas radio (Doma laukums) - 19,5% un avīzi «MK Latvija» - 23,4%.

Vienlaikus citi dati uzrādīja, ka ziņām latviešu valodā komerctelevīzijās ir labāki panākumi krievvalodīgajā auditorijā nekā LTV7 ziņām, lai arī tās ir krievu valodā.

«Protams, var iegāzt naudu jaunu raidījumu veidošanā,» brīnās G. Līdaka, «bet ja īstermiņā - saistībā ar Ukrainas notikumiem - bija plāns īpaši uzrunāt attiecīgo auditoriju, tas bija jādara absolūti savādāk. Toties politiķi formāli varēja pateikt, ka šādā veidā visus jautājumus ar krievvalodīgās auditorijas uzrunāšanu ir atrisinājuši, lai gan principā tā nav.

Līdz ar to, dabiski, man rodas jautājums - caur kādu caurumu mēs sarunājamies ar krievvalodīgajiem? Šis ir lielisks piemērs tam, kā naudu var iegāzt tur, kur tā nestrādā. Par šiem milzīgajiem budžeta līdzekļiem, profesionāli nodarbojoties ar mediju plānošanu, bija iespējams pārklāt visu Latvijas mediju telpu, tādējādi tiešām uzrunājot milzīgu procentu no Latvijas krievvalodīgajiem, piesaistot jautājumus «kā viņus uzrunāt» un «vai visi gatavi viņus uzrunāt». Īstenotā pieeja ir absolūti neloģiska.»

Protams, eksistē argumenti par labu tieši LTV7 finansēšanai, tie pauž ilgtermiņa rūpes. Tomēr nez kāpēc šo operēšanu ar ilgtermiņa stratēģiju informatīvajā telpā ļoti bieži aizēno cits šo pašu cilvēku galdā mests trumpis: varbūt koncerns «MTG», kurā ietilpst arī kanāli TV3 un LNT, tikšot pārdots (un noteikti Krievijai; Ziemeļkoreja netiek piesaukta), ko pati koncerna vadība kategoriski noliedz.

Svarīgs šeit kas cits - ja tik nopietni jāuzbrūk ar īpašnieka nomaiņas iespējamību vislielākās auditorijas gūstošiem kanāliem, tad acīmredzami LTV7 ilgtermiņa stratēģijas lobētāji paši nejūtas par šo ilgtermiņa stratēģiju īsti pārliecināti. Tā arī neizdevās nekur atrast, kādi precīzi izmērāmi rezultāti un kurā gadā ar šo stratēģiju jāsasniedz. Var sākt domāt, ka 600 tūkstoši eiro šeit ir tikai iesildīšanās.

Sabiedriskais medijs un komerckanāli apmainījušies vietām

Šobrīd situācija televīziju jomā pilnībā izmainījusies. Agrāk sabiedriskie mediji «raudāja», neatlaidīgi cenšoties «izplēst» naudu, bet komercmediji - jo īpaši treknajos gados - dzīvoja kā runči pie krējuma poda, turpretī tagad LTV1 un LTV7 var likt lietā lielus līdzekļus. Piemēram, Odita Krenberga no «Nekā personīga» pāriet darbā uz «TV Panorāma». Tāpat tagad sabiedriskajai TV ir sava korespondente Briselē, kuras sižetos ir minimāla klātienē gūstamas oriģinālinformācijas deva.

Nu jau komercmediji apelē pie valsts: mēs taču arī cilvēkiem gatavojam ziņas un informatīvos raidījumus, patriotismu un sabiedrisko integrāciju stiprinošas programmas; mēs taču arī būtībā pildām šo pašu sabiedrisko pasūtījumu. Un varētu jau vienkārši secināt, ka noticis revanšs, ja vien nebūtu dažu acīs krītošu lietu.

LTV7 vs. TV5

Ar skaidru skatienu aplūkojot situāciju TV tirgū, ieraugām kanālu krievvalodīgajiem TV5, kura piedāvājumā ziņas un informatīvie raidījumi veidoja (veido arī tagad) vērā ņemamu apjomu. Ja no tirgus būtu jāizsit TV5, liekot tam zaudēt kvalitatīvu auditoriju, tad īpaši labāku konkurences stratēģiju par to, kādu izvēlējies LTV7 ar savu piedāvājumu, grūti izdomāt. Taču par konkurenci šeit it kā nav pieņemts runāt, jo viena lieta esot komercija, bet pavisam cita - misija.

Lai arī nav saprotams: ja jau sabiedriskajai televīzijai uzticēta misija, tad kāpēc par vienu no tās tiešajiem pienākumiem Latvijā izvirzīta reitingu iekarošana - gluži kā komerckanāliem. Un ja tā, tad palūkosimies, kas tad mainījies pēc maijā veiktā 600 tūkstošu tranša LTV7 kontos.

TNS dati liecina, ka 2014. gada aprīlī TV5 piederēja 5,0% no TV skaitīšanās laika daļas (share %), bet LTV7 - 2,7%. Novembrī attiecīgais TV5 rādītājs bija vairs 3,2%, bet LTV7 - 3,0%. Biznesa plāns izskatās īstenots, TV5 zaudē tirgus daļu - visdrīzāk par labu tieši LTV7. Lai arī dati par decembri raisa intrigu par 600 tūkstošu izlietojuma efektivitāti no reitingu viedokļa: TV5 - 4,2%, LTV7 - 3,0%, LTV7 vēl nav atņēmis TV5 tās mērķauditoriju.

Lai cik šo faktu maskētu svētas runas, sabiedriskie mediji arī ir tirgus spēlētāji. Savukārt to, kas tiek nostādīts pretī Krievijas propagandas mašīnai, lai izvērtē skatītāji. Pēc lielā tranša LTV7 reitingi kāpuši, tomēr šeit aktuāls ir jautājums: vai šos informatīvos raidījumus vēro tieši krievvalodīgie - kā zināms, latvieši skatās visu ko.

Greizo spoguļu valstībā

Un te nu nonākam pie interesantas lietas, kas pirmajā acumirklī it kā nav valsts darīšana. Gan TV5, gan citiem kanāliem jebkāda nauda, ko viņi var tērēt saturam un oriģinālsaturam, jānopelna ar reklāmām. Laipni lūgti greizo spoguļu valstībā - jo arī sabiedriskie mediji gūst naudu no reklāmu pārdošanas.

«Pirmkārt, šeit nav runa tikai par reklāmu pārdalīšanu TV kanālu starpā,» G. Līdaka secina. «Piemēram, sabiedriskā televīzija var atļauties piedāvāt lētāku cenu, jo tā līdztekus reklāmas ienākumiem gūst finansējumu arī no valsts.

Otrkārt, ja palūkojamies uz sabiedriskajiem medijiem, tad it kā ir definēts, ka viss programmu kopums sabiedriskajos medijos ir sabiedriskais pasūtījums. Ja raugāmies uz produktu grupām, ko ražo sabiedriskā televīzija, mēs pārliecināmies - aizvien vairāk pieaug tipiski komerciālu raidījumu īpatsvars sabiedriskajā televīzijā. Jautājums: par ko īsti tiek tērēta nodokļu maksātāju nauda?»

TNS dati par 2014. gadā 40 skatītākajiem visu TV kanālu produktiem liecina, ka sabiedriskajā TV skatītākās bijušas dažāda rakstura oficiālu notikumu translācijas, valsts līderu apsveikumi, kas tiešām arī ir sabiedriskā pasūtījuma funkciju pildīšana. Taču visi pārējie LTV1 un LTV7 sasniegumi ir gandrīz vienīgi dziesmu raidījumi un sporta programmas. Tās sabiedriskajam medijam prioritārās lietas, kurām būtu Top 40 jāatspoguļojas, šeit neredz.

«Vārdu sakot, LTV1 un LTV7 ar savām produktu grupām nav varējuši radīt pārliecību, ka sabiedriskais medijs spējīgs īpaši atšķirties no komercmedijiem,» G. Līdaka secina. «Jautājums: kāpēc valstij jātērē tik milzīgi daudz budžeta līdzekļu, lai nodrošinātu šāda profila TV kanālus?»

Nonākam pie tā, ko kurš dara. TV3 uz komercprincipiem izveidoja izzinošu šovu «Es mīlu tevi, Latvija», kas četrus mēnešus pulcēja milzīgu auditoriju. Savukārt sabiedriskais medijs, saņēmis naudu no budžeta, veido iepazīšanās raidījumu un ložņā pa ledusskapjiem; superaugsti reitingi tomēr nerodas.

Bēgot no lāča, uzskriet vilkam

Pievēršoties Latvijas TV kanāliem kopumā - varbūt vajadzētu mazāk akcentēt atšķirības, bet vairāk pievērsties aspektam, ka starp tiem ļoti maz tādu, kas spēj veidot un ietekmēt sabiedrisko domu.

«Ja aplūkojam situāciju no mediju teorijas viedokļa, tad ļoti svarīgi, lai šī mediju vides daudzveidība Latvijā pastāvētu,» G. Līdaka raksturo vienu no draudiem. «Manuprāt, tas ir galvenais jautājums, ar ko vajadzētu nodarboties mediju politikas jautājumu veidotājiem - lai neizveidotos tāds stāvoklis, ka ar naudas iegāšanu sabiedriskajā televīzijā varam pietuvoties Baltkrievijas situācijai, kad faktiski eksistē viens medijs ar vienu viedokli, kurš sabiedrību var konstruēt, kā viņš grib.

Manuprāt, tas ir visbīstamākais, jo šajos tā dēvētajos kara apstākļos, kad tiek operēts ar jēdzieniem «propaganda» un «kontrpropaganda», «to drīkst» un «to nedrīkst», mēs varam sākt piemirst mediju galveno uzdevumu - sabiedrības objektīvu informēšanu par valstī notiekošajiem procesiem.»

Vispirms uzticamība un precīza koncepcija: reitingi atnāks paši

Salīdzinājumam - Igaunijā sabiedriskajiem medijiem ir ārkārtīgi augsta reputācija un tie iekarojuši augstu uzticamības līmeni. Tie neizvirza sev uzdevumu sasniegt augstus reitingus. Jo īsti nav jēgas citu uzdevumu vidū akcentēt tieši šo: Igaunijā - tāpat kā tagad arī Lietuvā - sabiedriskā TV vairs nepiedalās reklāmas tirgū.

Igaunijā sabiedriskā TV reklāmas tirgu atstāja vēl pagājušajā gadsimtā; Lietuva no tā izgāja šā gada 1. janvārī. Igaunijā regulators ļoti stingri formulēja, kas ir sabiedriskā medija funkcija, kāds produkts viņiem jārada, kas ir sabiedriskais labums, kas caur TV produktiem tiek realizēts: respektīvi, tie ir dažāda rakstura sabiedrībai nozīmīgi, svarīgi raidījumi.

Ja, piemēram, regulatoram ir pamatotas aizdomas, ka sabiedriskais medijs sāk veidot tāda rakstura produktus, ko var radīt komercmediji, tas saka: «Šos produktus labāk neražojiet, lai to dara komerckanāli.»

«Sabiedriskajā medijā var būt nišas produkti - nevar izveidoties tāda situācija kā šobrīd Latvijas sabiedriskajā televīzijā, kad Oltes veidotie vai reliģiska rakstura raidījumi no programmu tīkla tiek izņemti,» G. Līdaka konstatē. «Mums ir ticīga sabiedrība, eksistē noteikta nodokļu maksātāju daļa, kurai šāda veida raidījums ir vajadzīgs un svarīgs.

Ja man stāsta, ka šie komercprojekti tiek veidoti, lai panāktu skatāmību, tad Igaunijas pieredze pārliecina, ka tieši ar šiem atšķirīgajiem produktiem sabiedriskā TV panākusi augstu skatāmības līmeni. Jo tā atšķiras no komercmedijiem, kuru uzdevums patiesi ir izklaidēt.»

Apburtais loks

Ne viens vien Saeimas deputāts apzinās, ka Latvijas sabiedriskajai televīzijai reklāmas tirgus būtu jāatstāj, taču tik ātri, izrādās, to nevarot izdarīt, jo šajā gadījumā valstij sabiedriskajiem medijiem būtu jāiedod vēl vairāk naudas. Atšķirībā no Lietuvas, mums līdzekļu tik daudz neesot. Secinājums: izveidojies apburtais loks.

«Strādājot pie šā gada budžeta, es kā deputāts iestājos arī par komerciālo televīziju atbalstu,» saka A. Brigmanis, kurš Saeimas Cilvēktiesību komisijā jautājumos par TV pārstāv īpašo - mazākuma - viedokli.

«Es redzu šo misiju un sūtību abu veidu Latvijas medijiem. Gan sabiedriskie, gan komerckanāli veic svētīgu darbu - veido gan sabiedrības viedokli, gan veido Latvijas pilsoni par lojālu cilvēku mūsu valstij.»

Cik pārliecinoši kontrolējam informatīvo telpu

Uz visa tā fona pēdējā gada aktuālais jautājums par krievvalodīgo auditorijas maksimāli efektīvu sasniedzamību un uzrunāšanu joprojām ir atklāts.

Vēl viens fragments no šā gada vidū veiktā Valsts kancelejas mazākumtautību noskaņojuma pētījuma. Jautājums: «Domājot par Krievijas-Ukrainas konfliktu, kā pusē ir jūsu simpātijas?» 35,6% atbildēja, ka Krievijas pusē, 15,0% - ka Ukrainas; 49,4% nevēlējās paust kategorisku viedokli.

Ar interesi gaidīsim jaunākās krievu valodā runājošo iedzīvotāju aptaujas, kas cita starpā sniegs arī atbildi uz jautājumu: cik pārliecinoši kontrolējam valsts informatīvo telpu?

Šis vairs nav tikai jautājums par TV kanālos iztērēto naudu uz vienu skatītāju, bet arī jautājums par Latvijas pilsoņu un iedzīvotāju lojalitāti un patriotismu.