Mareks, divreiz piedzimis (52)

«Tālākais ceļš veda uz Bērnu dzirdes centru, kur tika konstatēta 5. pakāpes vājdzirdība, kas būtībā ir pilnīga nedzirdība.

Mareks sāka lietot parastos dzirdes aparātus. Dzīvojam 200 kilometru attālumā no Rīgas, bērna galva un austiņas aug ātri. Ik mēnesi braucām uz Rīgu taisīt jaunus ausu ieliktņus. Mareks visu laiku nēsāja cepurīti, jo citādi rāva nost dzirdes aparātus.

Liktenīgie dzirdes implanti

Kad Marekam bija 2,5 gadi, saņēmām informāciju, ka ir iespēja veikt operāciju, ievietojot dzirdes implantu. Pasākums bija ļoti dārgs. Bija nepieciešami 12 300 latu. Mums šādas naudas nebija. Tajā laikā valsts neapmaksāja implantus. Negulējām ne dienu, ne nakti, jo

bija tikai viena doma - kur dabūt naudu dzirdes implantiem.

Trīs mēnešu laikā mums izdevās šo naudas summu sadabūt.

Tad sapratu, cik daudz ir labu cilvēku un ka ne visi uzņēmēji ir nejūtīgi.

Jāsaka gan, ka vislielāko palīdzību sniedz mazie un vidējie uzņēmumi, kā arī privātpersonas. Tas bija laiks, kad santīms pie santīma veidoja latus.

Tas bija 2002.gada rudens un tuvojās Saeimas vēlēšanas.

Saskāros ar partiju cietsirdību un nevēlēšanos pat uzklausīt.

Pirmā partija, pie kuras vērsos pēc palīdzības, bija partija, kurā bija daudz mūsu novadnieku. Man vienkārši parādīja durvis. Bet tādi nebija visi politiķi..

Tātad naudu savācām, un 2003. gada janvārī Marekam tika veikta operācija. Pēcoperācijas laiks Marekam bija grūts, jo acīmredzot, ievietojot implantu, bija nedaudz aizskarts vestibulārais aparāts. Aptuveni gadu staigāju Marekam no muguras, jo galva viņam varēja sareibt jebkurā brīdī.

Otrā dzimšanas diena

2003.gada 14.februāris ir Mareka otrā dzimšanas diena, jo šajā datumā tika pievienota implanta ārējā daļa - runas procesors, kas atrodas uz austiņas un ir līdzīgs dzirdes aparātam. Šo ierīci pievienojot, tā tika noregulēta minimālā skaļumā, jo bērnam, kurš dzīvojis pilnīgā klusumā, nevar uzreiz uzlikt simtprocentīgu skaļumu.

Atceros - kad izgājām no kabineta, Mareks ļoti jocīgi lika kājas, gāja kā uz vārītiem makaroniem, lēni grozīja galvu un skatījās apkārt. Vairākas reizes braucām uz Dzirdes centru palielināt skaļumu.

Man Mareks pirmās skaņas sāka atdarināt ļoti ātri, jau pēc mēneša. Viņam process - klausīties, sadzirdēt, atpazīt skaņu un runāt - sākās vienlaicīgi.

Parasti bērni kādu gadu klausās un runa sākas pēc tam. Regulāri braukājām uz Dzirdes centru pie logopēda, papildus gājām pie logopēda savā bērnudārzā un vēl pie logopēdes, kura brauca no Liepājas. Mareks sāka dzirdēt 3,5 gadu vecumā.

Puika sešu gadu vecumā jau lasīja kopā mazos burtus.

Citiem vecākiem gribu pateikt, ka pats no sevis nekas nenotiks.

Nebūs tā, ka ieliks implantu un bērns pats sāks runāt.

Tas ir ļoti liels darbs, kas man vēl nav beidzies pat tagad, kad Marekam jau ir 14 gadi.

Iet parastā bērnudārzā un skolā

Aizpute ir mazpilsēta, mums ir viens bērnudārzs un viena skola. Jau no 1,5 gadu vecuma Mareks gāja parastajā bērnudārzā. Nebija nekādu pretenziju no bērnudārza puses, Mareku uzņēma ar lielu prieku.
Audzinātājām tā bija liela atbildība.

Kad Marekam ielika implantu, gāju uz bērnudārzu, stāstīju, ko un kā strādāt ar Mareku, kā mainīt baterijas, kuras beidzas ik pēc trīs dienām.

Mareks piesakās dejām

Pa vidu visam šim es turpināju strādāt, plus vēl biju spiesta iestāties augstskolā, ja nē, tad algu nepielika. Kamēr mācījos, bērnudārzā bija jāpiesaka bērni, kuri ies dejot sporta dejas. Es kaut kā biju iedomājusies - ja Mareks dejos, tad tautiskās.

Kad skolotāja bija ienākusi grupiņā un pajautājusi, kuri ir tie dejotāji, tad

Mareks pats gājis kā viens viens no pirmajiem dejotājiem.

Grupiņā ar Mareku kopā gāja meitenīte Laura. Viņa Mareku pirmajā deju nodarbībā kā paņēma pie rokas, pateica, ka dejos tikai ar Mareku, tā viņi abi kopā dejo vēl šodien.

Dejas Marekam ļoti patīk. Ja kādreiz mums sanāk kāds kašķītis un ir jāizcieš sods, tad jautāju, vai neies pie datora vai neies uz dejām. Tad, protams, no datora var atteikties. Dejas ne tikai iemāca dejot, tās dod daudz ko dzīvē. Treniņi ir četras reizes nedēļā pa divām stundām, praktiski katru sestdienu ir sacensības, kuras pārsvarā ir tikai Rīgā. Šis vaļasprieks ir ļoti dārgs, bet ja bērnam patīk...

Liecība Marekam ir bez piecniekiem un tikai ar vienu sešnieku sportā, pārējie vērtējumi ir augstāki. Sportā viņu iegāž bumbu spēles, jo no mazām dienām Mareku esmu sargājusi no bumbu spēlēm. Cik tur vajag, lai trāpītu ar bumbu pa ausi. Labāk sešnieks nekā padsmit tūkstošu latu skāde.

Marekam grūtāk iet mācībās, kas balstās uz valodu.

Kāpēc parastā skolā?

Par parasto skolu izšķīrāmies viena nosacījuma dēļ - es savu bērnu nevedīšu un neatstāšu internātā, un, ja paši pārceltos uz dzīvi citur, tad vajadzētu tur dzīvot un strādāt. Bet mūsu valstī situācija nav tam piemērota.

Darbs turpinās, Marekam ir ļoti daudz tādu vārdu, kurus viņš nesaprot. Mācību grāmatas ir pilnas ar jēdzieniem un svešvārdiem. Viņš teikumus bieži izrunā nepareizā locījumā. Bet matemātikā un informātikā ir labākais klasē.»