Nācijas sirdsapziņa vai sūds uz kociņa?

Latvijas ES prezidentūra iesākta tik labi, ka labāk vairs nebūs. Tas mums nebūs nekāds pārsteigums.

Latvijā nav valsts vadītāja, ir kaķīša dzirnaviņas

Informācijas karā nav uzvarētāju vai zaudētāju, tam nav ievada un noslēguma anšlaga. Informācijas karš ir kā aperitīvs pirms sātīgām pusdienām vai kā uzkoda skurbuļa laikmetam Krievijā. Šņabi gadiem pārdzēries delīriķis pēc atskurbšanas attapsies viens pats, bez pieraksta pasē, bez mājām un ģimenes, bez draugiem - bez savas un nācijas pagātnes, kas cilvēkam pie pilna prāta ir vitāli svarīgs atbalsts nākotnē. Es nerunāju par Putinu, bet par Kremļa varas sistēmu, kas arī pēc Putina nāves atradīs piemērotu aizstājēju-autokrātu.

Latvijas atturīgā nostāja formāli neiesaistīties Lietuvas, Igaunijas, Dānijas un Lielbritānijas aicinājumam ES atbildēt Krievijas izvērstajam informācijas karam nav īsti saprotama. Latvija kā prezidējošā ES valsts ir koordinatore, nevis samierinātāja starp demokrātijām un Krieviju. Latvijai ir pienākums definēt skaidri principiālu nostāju, nevis demonstrēt pārprastu savaldību.

Bet Latvijas atteikšanās pievienoties ES valstīm ir signāls, ko savā labā izmantos Krievija, lai stiprinātu Maskavas bezkompromisa nostāju. Te taču nav nekādu ilūziju – Latvijas līdzdalība dotu vairāk teorētiska labuma un nenostādītu ES prezidējošo valsti taktiski neizdevīgā sarunu vedēja pozīcijā ar Krieviju. Kurš vēl nezina, ka kompromiss Maskavai ir vājuma apliecinājums, lai pieprasītu vēl lielākas piekāpšanās no demokrātijām līdz brīdim, kad arī Krima vairs nebūs aktualitāte Briselē. Aktīva darbošanās nav dancošana pēc Kremļa stabules, ja ar šiem darbiem apliecinām pašu iepriekš izteiktos solījumus.

Vai Latvijas valdība ir satraukusies, ka var atkārtoties Lietuvas prezidentūras laikā (2013.g. otrajā pusgadā) piedzīvotās klaji naidīgās Krievijas aktivitātes (siera, piena importa aizliegums no Lietuvas), ja Latvija publiski paudīs atbalstu dažu varenu ES valstu iniciatīvai cīnīties ar Krievijas propagandu Eiropā? Tā ir fundamentāla nekonsekvence no mūsu puses - kā tad ar no jauna publicētajām Muhameda karikatūrām, kuru publicēšanu stingri atbalstām, piesaucot vārda brīvību, - kaut arī labi zinām, ka islāmisti musulmaņu valstīs būs satracināti un nikni?

Ar ko atšķiras krievu terorists Ukrainā no islāmistu terorista Tuvajos Austrumos, Ziemeļāfrikā? Vai nav pienācis brīdis noziedzniekus Krievijā tāpat kā islāmistu teroristus saukt par miera apdraudējumu pasaulē?

Šie jautājumi, protams, adresēti uz ausīm sēdošajiem eiropiešiem – piemēram, Minskas t.s. pamiers (5.septembris), kuru nemitīgi piesauc gan rietumvalstu vadītāji, gan Krievijas pārvaldnieks Putins, tika pārkāpts jau nākamajā dienā - kopš t.s. pamiera starp Ukrainu un Krieviju nogalināti vairāk nekā 1400 karavīri, civiliedzīvotāji, bērni, bet 1 200 000 Ukrainas iedzīvotāji pametuši mājas (ANO dati). Tomēr rietumvalstis un Krievija svilpo unisonā, katru dienu aicinot ievērot faktiski neeksistējošu vienošanos.

Neskaties un neklausies – dzīvo mucā un aizveries!

Propagandas metodoloģija ir pat pārlieku vienkārša – radīt neizpratni, šaubas un bailes ar pretrunīgu informāciju, kas it kā nenoliedz vispārzināmus faktus, tomēr mērķtiecīgi un sistemātiski TV ekrānos drillē ļoti dažādas interpretācijas – melīgas, neprecīzas, puspatiesības, bieži vien ilustrējot TV diktora runāto ar videoattēliem no ... Krievijas genocīda Čečenijā.

Kā cīnīties ar šādu kroplību? Ar TV kanālu restranslācijas aizliegumiem Eiropā? Ar soda sankcijām? Nesmīdiniet! Piemēram, PBK gada apgrozījums Latvijā ir vairāk nekā € 20 miljoni, tādējādi € 2000 vai € 20 000 soda naudās ir viegli pārvarami apgrūtinājumi. Salīdzinājumam Latvijas sabiedriskajai televīzijas (LTV) 2015.gada budžets ir 18 miljoni eiro.

Kā cīnīties ar propagandu? «Neskatīties un neklausīties,» draiskulīgi izmeta bijušais Krievijas TV kompānijas NTV direktors Jevgeņijs Kiseļovs (Евгений Киселев) «Nekā personīga» sižetā (18.janvāris). Latvijā jau to izmēģinājām, pērn pavasarī trīs mēnešus aizliedzot viena vienīga Krievijas propagandas kanāla retranslāciju. Atgādināšu, ka NEPLP lēmumu bija spiests izpildīt tikai valstij piederošais Lattelecom; zviedru MTG piederošais Viasat NEPLP liegumu vienkārši ignorēja, liekot domāt, cik patiesi Saeimu uztrauc NEPLP likumā definētā nevarība sodīt pārkāpējus.

Ja nekas nav patiess, tad viss ir iespējams**

Tā ir atbilde – varam pretoties smadzeņu skalošanai, auditorijai piedāvājot tikai objektīvu informāciju. Tas prasa laiku, resursus, nervus, kompetentu menedžmentu un simtiem rūdītu, profesionālu žurnālistu visās 28 ES valstīs.

Starp citu, lai atspēkotu vienu īpaši veiksmīgi uzkonstruētu Kremļa TV propagandas vienību, vismaz ducim žurnālistu jāstrādā vairākas dienas, varbūt pat nedēļas. Cik lielam skatītāju daudzumam, piemēram, Latvijā, rezultāts būs aktuāls arī pēc nedēļas? Malaizijas lidmašīnas notriekšanas izmeklēšana ir retais izņēmums.

Ir jāņem vērā, ka arī Latvijā vienmēr bija un būs īpatņu tūkstoši, kuriem kritiskā domāšana ir «Rietumu izglītības dogma» - viņi turpinās ticēt visam, ko stāsta Krievijas valsts kanāli, neatkarīgi no tā, vai Eiropas Savienības valstis kopīgi izveidos vienu vai desmit TV ziņu kanālus krievu valodā.

Var apmuļķot tos, kas grib būt apmuļķoti

Wikileaks 2011.gadā radītā viļņošanās Rietumu pasaulē faktiski apglabāja Henrija Kisindžera t.s. veco diplomātijas skolu, kad rietumvalstu demokrātijas skaļi nosodīja represīvos, noziedzīgos režīmus visā pasaulē, tomēr, acis nemirkšķinot, turpināja tirdzniecības attiecības ar tirāniem. Saspringumam un nīgrumam rietumvalstīs sekoja neliela politiskā atelpa, kas simboliski atdarīja durvis jaunām asinīm lielajā politikā, citādākiem un praksē nepārbaudītiem ietekmes paņēmieniem, kā turpmāk veidot politiskās attiecības ar despotiem.

Ja Latvija kā ES prezidējošā valsts grib sasniegt vairāk, pievērst lielāku uzmanību tam, ko mēs uzskatām par svarīgu Baltijas reģionam, kas [drošības aspektā] faktiski nav pretrunā ar Eiropas Savienības lielo valstu vēlmēm, tad mums nereti ir jābūt lecīgiem politiskajiem pankiem un ekonomiski gudriem aprēķinātājiem vienlaikus, kas ir gatavi upurēt mirkļa ekonomisko izdevīgumu demokrātijas vērtību vārdā. Straujumas valdībai nav jābaidās, jāsatraucas par ES lielvalstu nepatiku, pretenzijām, pat dusmām – tā ir ļoti vērtīga skola, kas mums nav bijusi [pietiekošā apjomā un intensitātē, lai tā kļūtu par pieredzes atmiņu].

Latvija ir jauna valsts - kad tad, ja ne jaunībā mēs varam ieskatīties acīs pretiniekiem un skaidri pateikt, ko patiesi domājam, riskējot ar zilu aci vai pērienu? Ja bailes no kļūdām nomāks ES prezidējošās Latvijas rīkotiesspēju, mēs turpināsim paralizēt Eiropas Savienības attapšanos no aizspriedumiem, no divkosības un pārspīlētā politkorektuma. Hroniskas bailes pārākā pakāpē noved izmisumā, neprātīga rīcība un prāta aptumsums dus turpat blakus. Konformisms agrā jaunībā ir gandrīz kā priekšvēstnesis senilām, marasmātiskām vecumdienām - protams, protams, tāpat kā aicinājums būt lecīgiem, šis ir tikpat pancīgs secinājums.

Bet šis «secinājums» nav nepatiess, jo mūsu vārgi sastiķēto valdību ar pūkainu dzīparu palīdzību un farizeju dievvārdu vārsmojumiem kopā mēģina noturēt laimes dotā vecmāmiņa. Kamēr jaunie lēkās pēc veco stabules, pēdējie turpinās lekni izvirst Saeimā līdz pat pēdējam elpas vilcienam. It kā tēvu iedibinātā kārtība ir neapstrīdama un vienīgā iespējamā!

Tas ir pagalam nepatīkami - Latvijas lielā iespēja EP prezidentūras laikā tikt sadzirdētai Eiropā pašlaik šķiet pam-param-pam-nopurgāta. Mūsu iespēja likt ES lielvalstīm mūs uzklausīt, kaut vai «mīļā miera labad», nav veiksmīgi realizēta. Pagaidām nav.

Laimdotas Straujumas valdība ir iesākusi ES prezidentūru ar politiski neizteiksmīgu, «visus un nevienu» atdarinošu solījumu plejādi, bez jelkādas saprātīgi artikulētas konfrontācijas dzirksts.

Vecās Eiropas saistaudu reimatisms ir vecuma slimība, tomēr līdz ar vecumu nāk dzīves gudrība. Ir vērts aizdomāties, kādēļ gan Eiropa 50 gadus spēja pavadīt relatīvā mierā – vai tādēļ, ka sēdēja rokas klēpī salikusi, ar smaidu atbildot gan draugiem, gan demokrātijas ienaidniekiem? Vai Eiropas valstis 50 gadus neiestājās par vērtībām, kurām ticēja ar visu sirdi un dvēseli, – vārda brīvību un demokrātiju? Vērtības nekur nav zudušas, bet tās nomāc atraugājošies un pārēdušies eiropieši. Arī mēs, ES prezidējošā valsts, esam tikai savu mazumiņu prasošie, bet no lieluma bailīgie latvieši, kas kļūsim par statistiku vikipēdijas lapā, ja vēl ilgāk sērosim par saviem apglabātajiem varoņiem, maz enerģijas un uzmanības atvēlot vēl dzīvajiem.

Patīk tas mums vai ne – vai nu mainīsimies, vai pārstāsim būt [paši].

^Atsauces:

^{* 20.janvārī aizsardzības ministrs Vējonis izteica pieļāvumu, ka Latvijai tomēr vajadzējis pievienoties aicinājumam ES atbildēt Krievijas izvērstajam informācijas karam. Tomēr uzreiz atmeta ar roku paša teiktajam un «mīļā miera labad» paklanījās: «Pieņemu, ka iemesls, ārlietu ministram neparakstot šo aicinājumu, vairāk bija saistīts ar to, ka mēs esam tieši prezidējošā valsts. Mums šis process būs jāvada jebkurā gadījumā visu šo pusgadu, un ārlietu ministrs kopā ar Mogerīni kundzi (ES augstā ārlietu pārstāve Federika Mogerīni) to darīs.»}

^{** Pētera Pomirantseva grāmata «Nekas nav patiess, viss ir iespējams»* (Peter Pomerantsev: Nothing is true and everything is possible) http://www.amazon.com/Nothing-Is-True-Everything-Possible/dp/1610394550}