Vai es tāpēc pirku tik krutu mašīnu, lai tagad čunčinātu uz nepilnu simtiņu?

…Pulksten astoņi vakarā. Putina. Slapjais sniegs uz Pierīgas šosejas jau sadzīts nelīdzenās grambās, kuru dēļ nav viegli mainīt joslu vai apdzīt. Mašīnu mazliet nēsā. Nokoncentrējos uz ātrumu, kurā jūtos kaut cik droši. Kad paskatos spidometrā, izrādās, ka tie ir tikai kādi septiņdesmit pieci kilometri stundā. Neko darīt, gan jau līdz mājām tikšu, nav jau Eiropa jāšķērso galu galā. Un tad – žžiuu! - man garām pamatīgā ātrumā aiztraucas mašīna. Pēc tam vēl viena. Pēc piecām minūtēm atkal. Žžiuu! Varētu padomāt, ka es vispār stāvu uz vietas. Ar kādu ātrumu tādā gadījumā viņi brauc pa šo baiso sniega putru?I Vai viņiem ir kaut kādas brīnumriepas un superbremzes?

Un pats galvenais – kur viņi tā skrien?! Ko viņi tik briesmīgi kavē, hm… pulksten astoņos vakarā?

Tas man vienmēr, arī labos laika apstākļos, bijis noslēpums – kur cilvēki tik ļoti steidzas, ka ir gatavi riskēt gan ar drošību, gan nepatikšanām ar Ceļu policiju un pamatīgi pārkāpt ātrumu? Labi, es vēl saprotu no rīta – kavējam darbu, sapulces, svarīgas tikšanās. Pati esmu dažkārt grēkojusi. Bet ko var nokavēt vakarā? Lidmašīnu? Nē, lidosta uz citu pusi. Bērnudārzi sen ciet. Protams, ir izņēmuma gadījumi, tomēr kopumā šķiet, ka tik nenormāli jāskrien tikai tāpēc, lai būtu mājās septiņas minūtes ātrāk un septiņas minūtes ilgāk paskatītos televīziju. Laikam ir cilvēki, kas vienkārši nespēj braukt ar atļauto ātrumu. Tas viņus kaitina un pat iedzen stresā.

Galu galā – vai es tāpēc pirku tik krutu mašīnu, lai tagad čunčinātu uz nepilnu simtiņu?

Vēl viens vērojums attiecas uz autobraucējiem, kas principā nespēj iekļauties satiksmes plūsmā, it īpaši, ja veidojas kaut mazākais sastrēgums. Viņi nemitīgi maina joslas, mēģina iespraukties katrā kaut cik brīvā vietā, apbrauc pa apmali vai pat gājēju ietvi. Pieļauju, ka dažkārt atkal kāds kavē lidmašīnu, taču kopumā tas ir tāds braukšanas stils. Vai pat raksturs. Cilvēks acīmredzot vienkārši nespēj palikt mierā. Jo ieguvums bieži vien ir tikpat kā nekāds, to pati esmu pārbaudījusi. Manā mājupceļā ir liels krustojums ar kreiso pagriezienu, un visi šoferi zina, ka kreisais pagrieziens sarežģītā krustojumā – tur parasti jāpastāv. Arī man tā ilgu laiku likās, tāpēc vienmēr to apbraucu pa mazām apkārtnes ieliņām. Ieliņas ir šauras un bedrainas, pa tām nākas lavierēt, toties – ātrāk. Un tad reiz piemirsu laikus nogriezties un sapratu, ka – neko darīt - būs vien jāpastāv tajā apnicīgajā kreisā pagrieziena rindā. Izrādījās, rinda tur iet ātri, un pēc diviem luksofora cikliem es jau biju veiksmīgi nogriezusies un ripināju mājās. Neskaitīju, cik minūtes tas aizņēma, bet noteikti bija ātrāk nekā pa mazo ieliņu labirintiem. Un galvenais – bez stresa un lavierēšanas.

Mūsdienu satiksmē pavisam bez stresa nevar, tas jau skaidrs. Tomēr dažkārt ir sajūta, ka

mēs to stresu uz ceļiem radām vai vismaz vairojam paši.

Reiz intervēju kādu krievu zinātnieku, kurš nodarbojas ar veselības pētījumiem šūnu līmenī, tostarp arī stresa ietekmi. Viņš stāstīja, ka reiz sev pateicis: tā, turpmāk es, braucot ar auto, nekad nekur vairs pār varītēm nesteigšos - ja vien tas tiešām nebūs dzīvības un nāves jautājums. Dīvainā kārtā pa šiem gadiem kaut ko nokavējis tikai pāris reižu, toties ieguvis daudz miera un līdzsvara. Valūtas, kas mūsdienās laikam gan ir visvērtīgākā.

Man nudien liekas, ka divas, piecas vai pat piecpadsmit ietaupītas minūtes dzīvē neko daudz nemaina. Toties paņem daudz nervu šūnu. Un dažkārt arī ko dārgāku.