Trīs gadus dzīvoju pasaulē bez Ziemassvētkiem (76)

Lieldienas ne ļoti un Jāņi jau nu nepavisam, bet Ziemassvētki, tie gan ir ģimenes svētki! Beidzot tikšanās ar draugiem var atlikt uz vēlāku laiku, arī darbs un citas skriešanas vairs nav svarīgas. Par vienīgo prioritāti ir kļuvusi ģimene un kopā sanākšana. Beidzot pie vakariņu galda neviena vairs netrūkst. Pievienojušies ir arī vecvecāki un jaunākie ģimenes locekļi. Tas viss ir gluži kā bērnībā, un par to ir liels prieks, jo tad jau viss šķita labāk, gaišāk, vieglāk un, jā, arī priecīgāk. Un nav jāgremdējas atmiņās, bet jāļaujas vismaz reizi gadā iekšēji just to pašu, ko toreiz baltajās dienās. Ir ģimene, ir atbalsts, ir kopīgi smiekli un jaunas atmiņas, ir došanas un saņemšanas prieks. Ir, ir tās Ziedoņa baltās ielas, kur ar visbaltākajām domām galvā balti cilvēki iet. Ir iekšējs un ārējs gaišums ar zvaigžņotām acīm. Aiz loga vējš un caur pirkstiem birstošs sniegs. Bet iekšā siltums maigi tinas apkārt kā murrājošs mincis, un acu zīlītēs sveču liesmas spēlējas. Degunu un prātu priecē eglītes, štovētu kāpostu un mandarīnu smarža, un vecās svētku dziesmas ausīm ir kā sens nesatikts sirdsdraugs, nemaz vairs banāls vai apnicīgs.

Un tagad izdzēs visas atmiņas, kas tev ir par Ziemassvētkiem. Un iedomājies dzīvi un savu pasauli bez šīm atmiņām un svētkiem. Krūtīs kaut kas sāpīgi iesmeldzas. Ir līdzīgas sajūtas, kā uzzinot, ka gājis bojā tuvs draugs vai radinieks. Sirdī kaut kas skaists nomirst.

Tomēr tā nav fantāzija, bet realitāte puspasaules iedzīvotājiem, kas brīdī, kad tu piedzīvo dzīves burvīgo idilli, paši vēro visierastāko dzīves dienu. Nav kopā būšanas, nav svētku vakariņu, nav krāšņi rotātas egles un nav arī dāvanu, ir tikai ikdienas pienākumi likteņa musturī. Un viņi pat īsti nezina, kā tādus svētkus svin, ko tie simbolizē un kādas sajūtas nes. Jo Ziemassvētki gluži kā Lieldienas, ko šajās valstīs arī nesvin, ir kristiešu reliģiskie svētki. Lai arī kārtīgs latvietis tam nepiekritīs, jo pagānu tradīcijas vēl kolektīvajā apziņā savu balto, smaržīgo ēnu met. Un varbūt tie datumi arī nav īstie tiem ziemas saulgriežiem, bet sajūtas sirdī - tās gan ir īstas un siltas. Un vai tad mēs visi reiz nebijām pagāni? Bijām jau bijām, bet, redz, vajag tikai divas paaudzes, lai vienu patiesību iemainītu pret citu...

Turcijā par Ziemassvētkiem sauc Jauno gadu. Turklāt tiešā tulkojumā Ziemassvētki viņiem nozīmē Noasa svētki. Ja tiek dāvinātas dāvanas, tad tas noteikti būs sarkanas apakšveļas komplekts. No kurienes radusies šāda turku tradīcija, neviens gan īsti nemāk skaidrot. Bangladešā nesvin ne tikai Ziemassvētkus, bet pat Jauno gadu 1. janvārī īsti neatzīmē, jo viņiem pašiem ir savs Jaunais gads 14. aprīlī. Savukārt Honkongā Ziemassvētki atgādina amerikāņu filmās redzētus fragmentus: iepirkšanās centri krāšņi izrotāti ar eglēm, spīguļiem un bumbām. Svētku dienās veikalos ir milzīgas atlaides, līdz ar to tās izvēršas par trakajām dienām, kad 3000 cilvēku stāv ārā rindā vēl pirms veikala atvēršanas.

Bet nedomā, ka šajās valstīs trūkst kopā būšanas. Ģimeniskums jau viņiem ikdienā tik un tā ir. Un varbūt citiem pat vairāk nekā mums - dienu steigā izmētātajiem putniem. Trim paaudzēm sanākt kopā pie vakariņu galda ir bengāliešu ikdiena. Arī Turcijā ģimenes un radi bieži vien turas kaimiņmājas attāluma robežās. Tie jaunie jau ir izklīduši kur nu kurais, bet Ramadāns un Upurēšanas svētki tos vienmēr atkal saved mājās.

Un es pavadu veselus trīs gadus bez ierastajiem svētkiem, kas citiem gadiem ir zīmējis to īpašo ritumu. Pirmajā gadā par Ziemassvētkiem liecina vien datums kalendārā, pakausī vīd blāvas atmiņas no iepriekšējiem svētkiem un fantāzija, kā visdrīzāk šobrīd izskatās Latvijā. Bet palmas, karstums un kontrastējošais citādums Āzijas vidienē izdzēš jebkādas domas par pagātni un paralēlo pasauli Eiropas ziemeļos. Ak jā, koferī ir arī mammas dotās dāvanas, bet tās tik ļoti neiederas jaunajā vidē, ka pieķeros tās attaisīt vien pāris dienas pirms Jaunā gada.

Otrajā gadā svētku vakarā dodos gulēt kā ierasts, lai atpūstos pirms jaunas darba dienas. Galvā pat nepavīd doma par to, kas šobrīd notiek Latvijā, lai arī šoreiz aiz loga pat ir sniegs. Tomēr vesels gads pilnīgi citādos ritmos, palaižot garām visus ierastos svētkus, bet piedzīvojot jaunus, nekad neredzētus, griež dzīvi citā dejā. Nākamajā vakarā darbā notiek gada noslēguma svinēšana. Cītīgākie, radošākie un strādīgākie tiek apbalvoti. Turku ēdiens, dziesmas un dejas izrotā un izkrāso vakaru. Bet par Ziemassvētkiem liecina vien ģimenes īsziņas telefonā.

Trešais gads paiet zaļā zālē ar lietu uz lūpām, sēžot ar liepziedu tēju rokās, sildot domas tās smaržā un pļāpājot par ikdienišķo neko. Šogad svētku vēsmas nes mammas sūtītā paciņa ar «Laimas» šokolādes konfektēm, piparkūkām un mazo dāvaniņu no māsas - auskariem. Tomēr sirds kardiogrammā izmaiņu nav bijis. Un varbūt tik daudz no gaišajām un sirsnīgajām sajūtām sniedz eņģeļa baltais sniegs. Mūsu Ziemassvētki noteikti nav tas pats, kas Jaunzēlandes karstie viņu vasaras vidū. Manuprāt, latviešiem zaļi Ziemassvētki ir kā uz perfektas bildes uzliets sīrups - kopīgas atmiņas ir, bet tik lipīgas, ka negribas daudz krāmēties.

Tomēr šā gada svētki ir likuši aizdomāties un uzdot būtiskos jautājumus. Vai svētku sajūtai vajag balto, gurkstošo sniegu? Jaunas, jaukas atmiņas un kopā būšana ir, bet kādā kvalitātē ir bijis kopā pavadītais laiks? Vai šajās dienās mēs esam bijuši iecietīgāki, mīļāki un sirsnīgāki viens pret otru? Vai došanas un saņemšanas prieks ir vairojis kopējo laimi un pateicību? Pārdomas atstāj savu krustnagliņu pēcgaršu... Tās sadzīs sevi sirdī, pārmaiņām un paliekošam atgādinājumam par prieku. Un tad tā sarkanā, pukstošā vēlēs katram cilvēkbērnam uz Zemes piedzīvot vismaz vienus baltus, gaišus un sirsnīgus Ziemassvētkus. Tas viņa sirdi izmainīs vairāk nekā trīs gadi ikdienas ceļos.