ASV iniciētais t.s. globālais karš pret terorismu ir devis vārgus rezultātus, tomēr šajā karā izmantotās metodes, kaut brīžiem ir apšaubāmas (piem., privāto sarunu noklausīšanās) un pat noziedzīgas (spīdzināšanas Gvantanamo cietumā, CIP cietumi Eiropā), sniedz priekšstatu, kā visticamāk varētu rīkoties Parīzes slaktiņa dēļ satracinātās ES lielvalstis. Protams, jebkāda pārsteidzīga vai nepārdomāta ES rīcība būs izdevīgi islāma fundamentālistiem, kas spēs piesaistīt vēl vairākus tūkstošus nabadzīgu un aprobežotu fanātiķu «Islāma valsts» nākamajām terora misijām. Protams, arī Eiropā.
Reliģiskā tolerance Eiropā ir pārvērtēta, jo mums pašiem nekad nav bijis skaidrs, ko tas īsti nozīmē
Musulmaņu pasaulē, kas ir aptuveni miljards cilvēku, var atrast arī saprātīgus cilvēkus. Bet tāpat kā autoritārajā Krievijā, tā arī islāma valstīs t.s. liberāļi nav pie varas grožiem, viņiem nav nekādas ietekmes savās valstīs, lai kaut vai iedvesmotu uz pārmaiņām līdzīgi domājošos.
Vācijas kancleres Angelas Merkeles 13.janvārī sacītais «Islāms ir Vācijas daļa» ir morāli attaisnojams, tomēr praktisku labumu ilgtermiņa drošībai Eiropā tas nesniedz. Tā ir divkosība un netaisnība pret musulmaņiem teikt, ka islāmam ir līdzvērtīga vieta Eiropas kultūrvēsturiskajā telpā - islāms nekad nav bijis Eiropas daļa un diez vai jelkad būs.
Atslēgas vārds ir līdztiesība, ko neviena reliģija nespēj piedāvāt, pat ja gribētu. Praktiskajā dzīvē tas nozīmē vienošanos par spēles noteikumiem. Valsts un pilsoņa attiecībās līdztiesība ir tikai teorētiska, ja pirmā runā no spēka pozīcijām, bet otrai nav valsts nodrošināti instrumenti pretoties (piem., tiesa, patērētāju tiesību aizsardzības mehānismi, NVO). Tie ir legāli un daudzkārt pārbaudīti līdztiesības mehānismi, kas ir brīvi un bez ierobežojumiem pieejami visiem demokrātiskās valstīs. Bet par mierīgu līdzāspastāvēšanu varam aizmirst, ja piekāpsimies kalašņikovu/teroristu priekšā.