17 nogalinātie, 500 miljoni ievainoto

Lētais darbaspēks

Islāma un kristietības attiecības 1000 gadus raksturo nežēlīgi un asiņaini kari, kas tomēr netraucēja tūkstoš gadus plaukt savstarpējai tirdzniecībai - vēl 21.gadsimta sākumā demokrātiskās rietumvalstis turpināja iepirkt naftu no tirāniem Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos. Nekas nav mainījies arī 2015.gadā. Tomēr rietumvalstu divkosīgā politika musulmaņu valstīs nav īstenais iegansts un attaisnojums islāmistu teroram Eiropā.

Pēc II pasaules kara Eiropas lielvaras atmeta savas impēriskās ambīcijas – atsacīšanās no koloniālisma politikas atsvabināja iepriekš paverdzinātās tautas, ļaujot tām īstenot pašnoteikšanās tiesības un nodibināt neatkarīgas valstis. Tomēr gandrīz visās islāma valstīs nekas nemainījās. Rietumnieku romantizētais t.s. arābu pavasaris (2010.-2012. g.) un tālākā notikumu attīstība atgrieza tos pašus despotiskos līderus, tikai ar citiem uzvārdiem, kas saglabāja kalifātu ar primitīvu, apspiestu sabiedrību.

Eiropā valsts no baznīcas ir atdalīta, atstājot pēdējai ekskluzīvitāti privātajā telpā, kur katrs var ticēt visam, kam vēlas. Tādēļ demokrātiskajās pasaules valstīs nav pieņemamas nekādas represijas pret citādi domājošiem, tai skaitā pret dažādu reliģiju pārstāvjiem. Pilnīgi pretēji rīkojas Putina vadītais autoritārais režīms Krievijā, kur nošķīrums starp privāto un publisko telpu netiek atzīts - Pussy Riot aktīvistēm Krievijas «tiesa» piesprieda cietumsodu par izdarībām pareizticīgo baznīcā. Arī Islāma valstīs šariats garantē publisku nomētāšanu ar akmeņiem tirgus laukumā par Muhameda karikatūru, kas ir formāls iegansts reliģiozajiem fanātiķiem nogalināt žurnālistus Eiropā.

Ieceļotāji no autoritāro/totalitāro režīmu valstīm (arī no Francijas bijušajām kolonijām) bēg prom no dzimtenes, no nabadzības, lai nopelnītu, nevis integrētos kādā ES valstī. Savukārt Eiropa tīko pēc lēta darbaspēka, vieglprātīgi aizmirstot, kā nodrošināt pastāvīgu darbu miljoniem ieceļotāju no islāma valstīm. Tādēļ mūs neuztrauc strauji augošie geto rajoni Eiropas lielpilsētās, kur mītošie musulmaņi no nabadzības visbiežāk tā arī nekad neizkļūst. Francijā šādi rajoni ir grandiozi, ņemot vērā milzīgo skaitu musulmaņu valstī – 5 miljoni cilvēku. Geto rajoni ir potenciālo noziedznieku smēde pašā Eiropas viducī.

Šeit arī gandrīz neatrisināmā problēma – kā praksē cīnīties ar fanātiķiem?

Te uzreiz jājautā, kas viņi ir un kā viņus pazīt? Piemēram, par pastrādātu noziegumu sodīt tikai atsevišķus islāmistus un pacietīgi gaidīt nākamo teroraktu? Vai aizdomīgi skatīties uz visiem musulmaņiem, kas ir islāma reliģijas sekotāji, kamēr tie nav apliecinājuši savus labos nodomus?

Bez pazīšanas zīmēm ietērptā Krievijas armija un Kremļa algotņi pārsteidza pasauli, okupējot Ukrainas Krimu. Autokrāts Putins šo seno arābu kara maskēšanās mākslu aizguva no islāma teroristiem – ne velti bēdīgi slavenie «zaļie vīriņi» Krimā ļoti atgādina islāma kaujiniekus, kas jau izsenis nevalkā kādas konkrētas valsts armijas formas tērpus.

Jā, acīmredzamā vizuālā pazīšanas pazīme ir sejas apmatojums jeb bārda; bet kupla bārda ir vairumam vīriešu arābu valstīs, no kuriem absolūtais vairākums ir musulmaņi, kas neatbalsta zobena džihādu (svētais karš Dieva vārdā), ko mēs saucam par terorismu. Arī daudziem rietumniekiem ir kuplas bārdas, vai tādēļ mēs viņus uzlūkojam ar aizdomām? Man šie jautājumi nešķiet dīvaini, jo, nerodot uz tiem atbildes, mēs zaudēsim dzīvības tepat mājās.

Kurš vainīgs?

Nav nepareizi, ja atbildību par teroraktu nes gan islāmisti-slepkavas (kuriem nav nekāda sakara ar tradicionālo islāmu), gan arī visi islāma reliģijas sekotāji. Tomēr šeit ir grūti atrisināma tiesiska problēma eiropiešu pragmatiskajam prātam – islāma fundamentālistu vidū neeksistē personiskā, tikai kolektīvā atbildība. Ja mēs tiesājam islāma radikāli par slepkavību, kas pastrādāta «visu musulmaņu vārdā», bet nepieprasām kolektīvo atbildību no visiem musulmaņiem, arī turpmāk mēs neveiksmīgi pretosimies epizodiskiem teroraktiem, kas laupīs dzīvības Eiropā vēl un vēl.

Ko darīt? Godīgi sakot, es šaubos, vai kāds spēj pašreiz pateikt, kas tieši ir darāms, lai novērstu teroristu uzbrukumus Eiropā. Viens gan ir pavisam skaidrs, Eiropas Savienības valstu vadītāji nesamierināsies savu valstu iedzīvotājus pakļaut nemitīgām bailēm, kad jebkurā ES valstī un laikā cilvēkam pēkšņi var tikt atņemta dzīvība - sēžot pie darba galda, zīmējot karikatūras vai publicējot kritiskus rakstus par islāma, jūdaisma, katoļu u.c. reliģiskajiem fanātiķiem. Tas, ko mēs piedzīvosim, ir tūkstošiem bruņotu karavīru un policistu Francijas pilsētās un Parīzes ielās – tā jau ir jaunā normalitāte Francijā, un uz palikšanu. Nav iespējams prognozēt, vai Vācija un Lielbritānija, kurās dzīvo attiecīgi 4 miljoni un 3 miljoni musulmaņu, ir teroristu nākamie mērķi. Vai varbūt Zviedrija, kur imigrantu geto rajoni ir mazāki, tomēr sociālekonomiskais klimats [paš]izolētajās komūnās nav tālu no nupat notikušās vardarbības eksplozijas Parīzē.

ASV iniciētais t.s. globālais karš pret terorismu ir devis vārgus rezultātus, tomēr šajā karā izmantotās metodes, kaut brīžiem ir apšaubāmas (piem., privāto sarunu noklausīšanās) un pat noziedzīgas (spīdzināšanas Gvantanamo cietumā, CIP cietumi Eiropā), sniedz priekšstatu, kā visticamāk varētu rīkoties Parīzes slaktiņa dēļ satracinātās ES lielvalstis. Protams, jebkāda pārsteidzīga vai nepārdomāta ES rīcība būs izdevīgi islāma fundamentālistiem, kas spēs piesaistīt vēl vairākus tūkstošus nabadzīgu un aprobežotu fanātiķu «Islāma valsts» nākamajām terora misijām. Protams, arī Eiropā.

Reliģiskā tolerance Eiropā ir pārvērtēta, jo mums pašiem nekad nav bijis skaidrs, ko tas īsti nozīmē

Musulmaņu pasaulē, kas ir aptuveni miljards cilvēku, var atrast arī saprātīgus cilvēkus. Bet tāpat kā autoritārajā Krievijā, tā arī islāma valstīs t.s. liberāļi nav pie varas grožiem, viņiem nav nekādas ietekmes savās valstīs, lai kaut vai iedvesmotu uz pārmaiņām līdzīgi domājošos.

Vācijas kancleres Angelas Merkeles 13.janvārī sacītais «Islāms ir Vācijas daļa» ir morāli attaisnojams, tomēr praktisku labumu ilgtermiņa drošībai Eiropā tas nesniedz. Tā ir divkosība un netaisnība pret musulmaņiem teikt, ka islāmam ir līdzvērtīga vieta Eiropas kultūrvēsturiskajā telpā - islāms nekad nav bijis Eiropas daļa un diez vai jelkad būs.

Atslēgas vārds ir līdztiesība, ko neviena reliģija nespēj piedāvāt, pat ja gribētu. Praktiskajā dzīvē tas nozīmē vienošanos par spēles noteikumiem. Valsts un pilsoņa attiecībās līdztiesība ir tikai teorētiska, ja pirmā runā no spēka pozīcijām, bet otrai nav valsts nodrošināti instrumenti pretoties (piem., tiesa, patērētāju tiesību aizsardzības mehānismi, NVO). Tie ir legāli un daudzkārt pārbaudīti līdztiesības mehānismi, kas ir brīvi un bez ierobežojumiem pieejami visiem demokrātiskās valstīs. Bet par mierīgu līdzāspastāvēšanu varam aizmirst, ja piekāpsimies kalašņikovu/teroristu priekšā.

Ja kādam šķiet, ka Muhameda karikatūra ir nāvīgs islāma apvainojums vai pankmeiteņu uznāciens baznīcā ir Krievijas pareizticīgo svētuma zaimošana un tādēļ šādas aktivitātes ir sodāmas vārda brīvības izpausmes, tad tā ir paranoidāla persona, organizācija vai valsts, kas atbalsta radikālos islāmistus, pareizticīgos fanātiķus, ortodoksālos ebrejus u.c. ekstrēmistus. Šādas valstis kā starptautisko tiesību subjekti būtu jāpakļauj ilggadējām sankcijām un izolācijai, kā tas tika izdarīts ar Krieviju. Būtu jāpieprasa kolektīvā atbildība par islāmistu teroraktiem no totalitārā režīma valstīm Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos, jo tikai musulmaņi paši spēs pazīt, novērst un tālākā nākotnē likvidēt islāma fanātiķu eventuālos apdraudējumus, arī Eiropai. Mums nav citas iespējas, vismaz pašreiz tās nav acīmredzamas. Mēs esam apmulsuši un nikni vienlaicīgi, ka vieni paši šodien vairs nespējam pretoties islāmistiem. To acīmredzami nespēj arī ASV, militārie iebrukumi Afganistānā un Irākā ir tam atgādinājums.

Un tomēr jautājums paliek atklāts – ar kādiem politiskajiem vai ekonomiskajiem ieročiem Eiropas Savienība varētu rosināt izmaiņas tirānu apspiestajās musulmaņu valstīs, ja vispār, - pirms mēs ieslīgsim pašiznīcinošā eiropiešu nacionālismā?

Bet varbūt tieši pārdroša spēlēšanās ar atklātu uguni, tas ir, ar forsētu eiropiešu nacionālismu ir vienīgais iespējamais ceļš? Kā jums šķiet?

^{Nākamreiz par pasaules valstu līderiem Parīzē, kuri spēja atrauties no žurnālistu un disidentu spīdzināšanām savās valstīs, lai kopā ar demokrātiem maršētu par vārda brīvību Francijā 11.janvārī.}

* «Komsomolskaja Pravda», 12. janvāris, 2015.

** Ķīnas «Global Times», 13. janvāris, 2015.