Es iemīlējos kafijā! (86)

Sākumā lūdzu Čakstem nedaudz pastāstīt par kafijas grauzdēšanas uzņēmuma rašanos. Izrādās, ka pirmsākumi meklējami 1996.gadā, kad Latvijā dzīvojošais entuziasts Vladimirs Gorbatihs sāka īstenot ideju par kafijas ražošanu Latvijā. Laika gaitā viņa radītā ražotne vairākkārt mainījusi īpašniekus, bet pats iniciators uzņēmumā joprojām ieņem ražošanas un tehniskā direktora amatu.

«Varbūt kādam atmiņā vēl palikuši kafijas nosaukumi «Ar mani», «Labvakar», «Labrīt»,» Čakste atgādina par kādreiz labi zināmajiem zīmoliem.

2007.gadā par kafijas ražotnes īpašniekiem kļuva islandieši, kas tobrīd kafijas jomā bija ļoti advancēti. «Lai cik tas dīvaini liktos, šajā mazajā valstī bija ļoti attīstīta kafijas kultūra, tādēļ viņiem bija interese ienākt Latvijas tirgū. Tajā brīdī biznesā ienācu arī es. Sākumā mani pieņēma darbā, lai es pārvaldītu viņu nopirktos uzņēmumus Latvijā: «Interbaltija», kas nodarbojās ar vīnu tirdzniecību, «Coppa», kas tirgoja mēbeles, «Aigas nams», kas pārdeva kancelejas preces, un «Melnā kafija».

Diemžēl sākās krīze, un 2008.gada beigās islandiešu investori bankrotēja. Uzņēmumu «Melnā kafija» pārņēma Islandes banka. Tajā brīdī visi viņu uzņēmumi bija valsts, neviens vairs nebija privāts. 2009.gadā sākās cīņa par izdzīvošanu, jo banka būtībā bija bankrotējusi, tā vienkārši pārvaldīja savus aktīvus. Bija jādomā, ko darīt tālāk,» - to visu stāstot, Čakste saka lielu paldies «Swedbank», ar kuras palīdzību izdevās veiksmīga visu uzņēmumu restrukturizācija.

Interesanti, ka «Melnā kafija» krīzes laikā sasniedza ļoti labus rezultātus.

2009.gads bija viens no labākajiem gadiem – bija labs pieaugums, ļoti labi peļņas rādītāji.»

Tas skaidrojams ar vairākiem faktoriem. «Mēs nomainījām visus iepriekšējos zīmolus, kas iepriekš bija mazumtirdzniecībā. Sākām tirgot jaunu kafijas līniju, kas veiksmīgi attīstījās.

Otrkārt, bija labvēlīgi tirgus un biržas apstākļi kafijas pupiņām. Treškārt, bijām veiksmīgi nofiksējuši eiro-dolāra valūtas kursu,» vadītājs uzskaita veiksmes faktorus un skaidro, ka kafijas biznesā ir divi lielākie riski: kafijas birža un eiro-dolāra svārstības.

Vienlaikus Čakste neslēpj, ka krīzes laiks uzņēmumam bija ļoti grūts.

«Nebija patīkami, ka bankai katru mēnesi bija jāmaksā 40 tūkstoši eiro, zinot, ka īpašnieki ir maksātnespējīgi. Var teikt, ka mums ļoti paveicās, jo varējām tik ātri atrisināt problēmas un ļoti labi noslēgt 2009.gadu. 2010.gada augustā jau varējām pārdot uzņēmumu zviedriem. Ļoti labi, ka uzņēmumu iegādājās tieši «Löfbergs Lila», kas ir viens no retajiem ģimenes uzņēmumiem, jo gandrīz visi pārējie ir lieli koncerni. Zviedru ģimene ražo kafiju nu jau piektajā paaudzē.»

Īpašnieku attieksme pret darbu, darbiniekiem, darba un apkārtējo vidi ir ļoti pozitīva, vadītājs novērojis un prognozē, ka arī Latvijas uzņēmējiem nāksies par to krietni piedomāt. Krīzes iespaidā daudz biznesā iesaistīto cilvēku, domājot par izdzīvošanu, aizmirsa par darba kultūru, taču nākotnē pie tās attīstības atkal būs jāatgriežas.

«Domāju, ka ilgu laiku cilvēkiem bija ļoti grūti pierast, ka arī Latvijā var ražot ļoti labu kafiju.»

Tieši tāpēc iepriekš Latvijā ražoto kafiju mēģināts tirgot ar dažādiem nosaukumiem, piemēram, «Duo», «Ar mani», «Black». Taču cilvēki tos nepieņēma. Izdzīvoja tikai šķīstošā kafija «Spēka kafija».

«Pircēji pie tās bija kaut kā labi pieraduši. Droši vien tas saistīts ar «Liepājas kafiju». Taču cilvēkiem šķita, ka grauzdētajai kafijai jānāk no Itālijas vai citām valstīm. Neviens neaizdomājās, ka visas kafijas pupiņas aug tikai ap ekvatoru un

ne itāļi, ne franči, ne šveicieši kafiju neaudzē.

Arī citās Eiropas valstīs kafiju tikai grauzdē un veido savas receptes un zīmolus tieši tāpat, kā to darām mēs,» - Čakste uzsver, ka kafijas ražošanas process Latvijā notiek tāpat kā citās valstīs.

Taču vienlaikus katrā valstī un reģionā ir sava atšķirīga kafijas kultūra – kā, kādu un cik daudz kafijas cilvēki dzer. Piemēram, Zviedrijā viens iedzīvotājs gada laikā izdzer vidēji 10 kg kafijas, pārsvarā maltās.

Latvija ir vienīgā valsts Baltijā, kur maltā kafija veido tikai pusi no kopējā kafijas patēriņa. Kāpēc? «Es domāju, ka tas ir vēsturiski izveidojies «Liepājas kafijas» iespaidā. Līdzīgs paradums un tendence ir Krievijā un Polijā, kur vairumā lieto šķīstošo kafiju.»

Lietuvā, Igaunijā tāpat kā pārējās Rietumeiropas valstīs šķīstošo kafiju dzer ļoti maz.

Tāpat Čakste ilustrē atšķirības kafijas dzeršanas kultūrā. Piemēram, dienvidu valstīs ir iecienīts stiprais espresso, Amerikā ērti līdzi paņemamā «take away», bet Latvijā kafiju vairāk lieto mājās, ieberot tasītē malto kafiju un uzlejot karstu ūdeni. «Latvija atšķiras ar to, ka nekur citur Rietumos kafiju nedzer tā kā mēs, ieberot krūzītē un aplejot ar karstu ūdeni.» To sauc par «in cup» pagatavošanas veidu, ko Rietumos nepazīst. Citās Eiropas valstīs kafiju dzer filtrētu vai spiestu caur tā saucamo franču presi.

Neskatoties uz diezgan daudzajiem cilvēkiem, kuri mūsdienās kafiju vispār nedzer, Čakste apgalvo, ka kopējais kafijas patēriņš pieaug. Līdzīgi kā attīstās vīna dzeršanas kultūra, aug arī kafijas dzeršanas kultūra. Par to paldies jāsaka arī vietējiem censoņiem – mazajām grauzdētavām un baristām. Kopumā izpratne par kafiju un tās lietotāju skaits pieaug.

Vērtējot konkurenci nozarē, Čakste atklāti saka, ka «Melnā kafija» vairāk izjūt lielo starptautisko kafijas ražotāju – somu «Paulig», dāņu «Merrild» un vispasaules kafijas koncerna «Jacobs» – darbības, nevis nelielo vietējo baristu aktivitātes.

«Melnās kafijas» vadītājs, kurš iepriekš pārvaldījis dažāda lieluma un nozares uzņēmumus ne tikai Latvijā, bet arī Krievijā un citās valstīs, atzīst, ka tikai laika gaitā iemācījies precīzi nodalīt darba pienākumus no privātās dzīves.

«Līdz tam ir ejams garš ceļš. Ir teiciens, ka par vadītāju nevar kļūt bez trīs gadu pieredzes. Vadītāja dzīves sākumā par darbu domā 24 stundas diennaktī, jo vēl neprot pēc darba laika beigām nolikt darba atslēgas un aizmirst par darbu. Arī man pirmie 10-12 gadi bija tādi. Es jau no 21 gada vecuma vadu dažādus uzņēmumus.» Tagad Čakstem ir 37 gadi.

«Ļoti daudz iemācījos, strādājot Krievijā lielā uzņēmumā, kur bija 1000 cilvēku administrācija un 12 filiāles, kas katra bija lielāka nekā Latvija. Tad es iemācījos deleģēt. Visu izdarīt nav iespējams. Tu vari kļūt par «bottle neck» (no angļu valodas – pudeles kakliņš), kurā viss iestrēgst un kas ir uzņēmuma lielākā problēma, vai arī iemācies deleģēt un vairāk nodarbojies, lai visi procesi ritētu raiti.

Viens cilvēks nekad nebūs spējīgs strādāt efektīvi, jo katrā uzņēmumā ir dažādas kompetences, jomas, kurās

jebkuram darbiniekam ir jābūt gudrākam nekā vadītājam.

Savukārt vadītāja pienākumos ir panākt, lai darbinieki varētu maksimāli izmantot visu savu potenciālu un viss uzņēmuma kuģis iet pareizā virzienā.»

Čakste uzskata, ka tam vajadzīgs gan talants, gan darbs. Īpaši viņš akcentē pieredzi, kas ir ļoti nepieciešama. «Vadītājs ir cilvēks, kurš krīzes situācijā noteikti strādā 24 stundas diennaktī, bet

labs vadītājs nav tāds, kurš katru dienu strādā 24 stundas diennaktī.

Ja cilvēks nemāk atslēgties, viņš nemāk sakārtot procesus,» saka «Melnās kafijas» ģenerāldirektors un kā piemēru min kādu ASV prezidentu, kurš strādāja tikai 4 stundas diennaktī, taču paveica ļoti daudz.

«Tā ir māksla plānot savu laiku, sakārtot prioritātes un veidot komandu. Bez komandas nekas nav iespējams.»

Patlaban uzņēmumā strādā aptuveni 50 darbinieku, no kuriem puse dzīvo Ķekavas pusē. Darbinieku mainība esot zema, jo uzņēmums pret darbiniekiem izturoties labi. Pirms krīzes potenciālie darbinieki bija ļoti izvēlīgi, bet pēc tam prasības samazinājās.

Čakste prognozē, ka jau tuvākajā laikā līdz ar eiro ieviešanu uzņēmējiem atkal nāksies cīnīties par darbiniekiem. Jau 2011.gadā bija jūtams, ka labākie darbinieki pieprasīja algas pieaugumu.

Labiem darbiniekiem jau šobrīd ir diezgan labas iespējas pieprasīt sev labus apstākļus.

P.S. Šis materiāls tapis portāla TVNET rakstu sērijas «Vērtīga pieredze» ietvaros. Šai stāstu sērijā rakstām par Latvijas uzņēmumiem, kuri veiksmīgi pārcietuši krīzes gadus un turpina attīstību.

Ar šiem rakstiem TVNET vēlas atbalstīt vietējos veiksmīgos un inovatīvos uzņēmējus, tādēļ par šiem materiāliem TVNET neprasa nekādu naudu. Par šiem rakstiem neviens TVNET nav maksājis. Un, ja kādam labam uzņēmumam tā ir papildu reklāma, tad mēs par to tikai priecāsimies!

Ja arī tev zināms kāds Latvijas uzņēmums, kurš attīstījies krīzes iespaidā un par kura darbošanos būtu vērts uzzināt citiem, droši pavēsti to portālam, rakstot uz e-pasta adresi zinas@financenet.lv!