Dzīve izmeta man kārti - ko es īsti dzīvē vēlos?

Ar vīru attiecības bija sliktas, tādēļ laikam arī meklēju mierinājumu ārpus mājas. Tā slepus tikāmies vairākus mēnešus, līdz uzzināju, ka puisim ir meitene, kura gaida bērniņu!!! Sapratu, ka tā nedrīkstu jaukties viņu dzīvē un ka nevēlos likt ciest mazai dzīvībai, kas ne pie kā nav vainīga...

Nesatikāmies vairs. Laiks gāja, bet aizmirst man to puisi neizdevās... Vienmēr likās, ka viņu uz ielas redzu, bija arī dienas, kad satiku un sirsniņa dauzījās kā negudra... Tad es viņu vairākus mēnešus pēc kārtas uzrunāju sociālajos tīklos, viņš neapstiprināja draudzību. Es nepadevos, un viņš man atrakstīja, ka vēlas satikties! Apmainījāmies ar telefona numuriem un satikāmies...

Kad viņu satiku, nejutu neko! Mēs pārgulējām, un tajā brīdī man gribējās raudāt!

Sapratu, ka esmu maita, ka nodaru pāri vīram, sev un savam bērnam... Turpinājām sarakstīties ar sms...

Vienu dienu pieķēru vīru, ka viņš sarakstās ar citām meitenēm e-pastā, pajautāju, ko tas nozīmē, un vīrs pateica: ja man ar viņu nav labi, tad mums jāšķiras, ka viņš meklē sev citu! Un tad mana sirds salūza... tūkstoš gabaliņos...

sapratu, ka mīlu vīru, ka nevēlos citai atdot, ka vēlos saglābt mūsu laulību,

ka nevēlos būt tam puisim kā otrā, kā rezerve! Ka man tomēr ir arī savs pašlepnums, ka neesmu vienkārši seksa rotaļlieta!!!

Pašlaik sākam ar vīru visu no jauna un mums ir labi, gan sekss, gan attiecības, sākam palēnām, un tas izdodas... Tas lika man aizdomāties par to, ka dzīve ar mums izspēlē jokus, lai mēs saprastu, ko īsti vēlamies šai dzīvē un kas mums ir svarīgs...

Vai arī tev tā nav bijis?

Beāte