3. decembris, sākoties ceturtajai Rudens jogas maratona nedēļai:
Ir sākusies ceturtā Rudens jogas maratona nedēļa, atliek vien nobrīnīties, kā tas laiks skrien, likās, ka tik tikko vien sākām, un nu jau gandrīz esam pusē. Trīs nedēļu laikā esmu iemīlējusi jogu un šķiet, ka beidzot esmu atradusi savu veidu, kā izkustināt ķermeni; var pat teikt, ka man ir izveidojusies atkarība no jogošanas. Jogu es ieteiktu pilnīgi visiem un it sevišķi tiem, kam tradicionālā vingrošana sporta klubā šķiet garlaicīga. Tāpat es noteikti visiem ieteiktu nodarbības apmeklēt Labo sajūtu laboratorijā, jo vienmēr, atverot Labo sajūtu laboratorijas durvis, ir sajūta, ka esi gaidīts, pilnīgi visās nodarbībās pasniedzēji ievēro katru dalībnieku, novērtē katra spējas un, ja nepieciešams, palīdz nodarbību laikā. Manā gadījumā pasniedzējām ir jāpalīdz bieži, un ne tikai jogas nodarbībās, bet arī meditācijā. No malas varētu šķist, kas ta tur ko meditācijā palīdzēt – aizver acis, klausies tekstu un mēģini iztēloties, bet tas nav tik viegli, tas ir ĀRKĀRTĪGI grūti, vismaz man, un ne katru reizi man sanāk. Bet grūtāka par pašu meditāciju man ir saruna pirms un pēc, tai sarunu laikā ir sevi «jāatkailina», jāspēj runāt par sajūtām, dalīties, secinu - es to nemāku/negribu/baidos. Katrai meditācijas nodarbībai ir sava tēma – vakar dziedināšana, pēc katras nodarbības paņemu līdzi savus atslēgas vārdus, kurus izmantoju, ja meditācijas iedarbība atnāk pēc pašas nodarbības, un man parasti atnāk.