Brīnumainais Ziemassvētku stāsts

Mani brīnuma pilnākie Ziemassvētki bija pirms 18 gadiem, jā- sen, taču šo brīnumu nevarēšu aizmirst nekad mūžā.
Sešu gadu vecumā mani vecāki izlēma, ka pēc skolas apmeklēšu arī mūzikas skolu. Tajā laikā es par to nebiju īsti priecīga un novērtēt to sāku tikai pēc pusaudžu gadiem. Viena no mācību stundām bija klavierspēle. Mans tētis tik ļoti vēlējās, lai viņa mazā meitiņa mācētu spēlēt klavieres- tas bija, var teikt, viens no viņa sapņiem! Taču tajā laikā bija ļoti grūti tikt pie savām,personīgajām klavierēm. Cik atceros, mamma un tētis cītīgi meklēja variantus,lai es tiktu pie savām klavierēm, taču tās bija dārgas un nebija pat neviena pazīstama cilvēka, pie kura varētu aiziet ciemos un patrennēties klavierspēlē.

Tā nu es katras brīvdienas gāju uz mūzikas skolu, kur tētis bija sarunājis ar dežurantu, ka varēšu ņemt kabineta atslēdziņas un iet vingrināties. Laiks gāja uz priekšu, bija pagājis jau vairāk kā gads,bet tā arī man nebija iespējas piesēsties mājās pie savām klavierēm. Bet visu šo laiku mamma un tētis bija cītīgos meklējumos...ja nu..

Tad diezgan pēkšņi manam tētim pasliktinājās veselība...vēljoprojām acīs sariešas asaras. Nedēļas divas pirms Ziemassvētkiem, mēs ar mammu palikām vienas. Nebija nekādas noskaņas gatavoties svētkiem, sirds žņaudzās un negribējās vairs neko...
Pāris dienas vēlāk pēc bērēm, mamma saņēma zvanu no manas klavieru skolotājas...Viņa zināja mūsu stāstu, cik ļoti mēs gribētu paši savas klavieres un viņai bija devusi ziņu kāda pazīstama sieviete,kura gribot atbrīvoties no klavierēm,jo tās aizņemot pārāk daudz vietas. Viņa neprasīja ne naudu,ne ko citu pretī- viņa vienkārši gribēja no tām atbrīvoties.

Šo dienu es neaizmirsīšu mūžam kā mūsu ģimenes draugi palīdzēja tās aizvilkt līdz mūsu mājai,uznest otrajā stāva,tā bija tiešām sirsnīga palīdzība. Un tikai tad,kad klavieres bija mūsu mājās,mēs ar mammu piesēdām un mēģinājām saprast- kā tā varēja sanākt. Tas tiešām bija mūsu Ziemassvētku brīnums. Mamma varēja apsēsties dīvānā un klausīties kā es spēlēju...mūsu mājās...
Es tiešām ticu,ka tas bija tēta «pirksts»... Viņš visu to gadu centās tikt pie klavierēm,iepriecināt mani...un viņam tas izdevās,kaut arī viņš to paveica no mākoņa maliņas...
Šobrīd man ir 25 gadi, neesmu profesionāla spēlētāja, taču uznāk brīži,kad vēlos piesēsties pie klavierēm un uzspēlēt.Esmu ar savu vīru bieži pārvākusies,taču klavieres man vienmēr ir sekojušas līdzi. Nekad neesmu varējusi no tām atteikties.
Šajos Ziemassvētkos noteikti nospēlēšu arī pāris skaņdarbus savam dēliņam, ceru,ka arī viņš izaugs ar mūziku sirdī...
Priecīgus Ziemassvētkus!

Padalies arī tu ar savu Ziemassvētku stāstu un laimē pārsteiguma balvu!

Sūti savu stāstu uz stasti@tvnet.lv

Katras nedēļas interesantākais un aizkustinošākais stāsts tiks publicēts TVNET ziemassvētku sadaļā «Advente».

Ziemassvētku stāstu konkurss, spied šeit