Mums jāiemācās palaist viņus vaļā... (42)

Būs jau pagājuši gandrīz divdesmit gadi, kopš pazaudēju vienu no vistuvākajiem cilvēkiem šajā dzīvē. Tas nenotika vienā dienā. Tie bija vairāki gadi, līdz ar to, teorētiski, biju tam gatavs. Bet cik gatavs var būt bērns, ka vienā jaukā dienā mammas vairs nav?! Sev mierinājumu atradu domā, ka TUR viņai būs labāk nekā šeit. Tas bija mans glābiņš. Pagāja dienas, nedējas, mēneši, gadi, un viņas tēls palika vairs tikai manās atmiņās un vienā vecā fotogrāfijā. Tik sapņos vēl ik pa laikam viņa atnāca, un biju ļoti laimīgs tajos brīžos. Bet nekas nevar atgriezt viņu atpakaļ.

Mammas nāve bija viens no iemesliem, kāpēc nonācu līdz vēdisko zināšanu apgūšanai. Tas man palīdzēja rast apstiprinājumu maniem tīņa pieņēmumiem, ka eksistē dzīve pēc nāves, ka nekas nav beidzies, ka viņa ir tepat līdzās, ka viņa pārdzīvo vēl vairāk nekā mēs, dzīvi palikušie, ka eksistē kas vairāk par ikdienas dzīvi. Katrā no mums jau ir šī apziņa, ka pasaule ir lielāka, nekā tā izskatās.

Vieni to atzīst, citi par to atceras tikai, kad nonāk ekstrēmās situācijās.

Dieviņš vienmēr ir ar mums

Pat vēl vairāk, mēs katrs esam Dieviņš. Un nekas nebeidzas, kad cilvēks zaudē savu fizisko ķermeni. Paliek cilvēka dvēsele, kas redz šo mūsu pasauli. Sākumā raugās uz to ar apjukumu, jo neviens viņu vairs nedzird un neievēro, kaut arī viņa cenšas ar mums uzturēt kontaktu. Parunājieties ar viņiem. Piedodiet viņiem, palūdziet arī viņiem piedošanu.

Un, pats galvenais, palaidiet viņus vaļā.

Lai viņi var doties tālāk. Citādi viņiem ir grūti, viņi pārdzīvo par mums, šeit palikušajiem. Palūdziet Dieviņu, vienalga, kā jūs katrs to iedomājaties, vai tas ir baznīcā, vai mežā, vai mājās, vai kur citur, lai Viņš paņem viņus pie sevis, lai parāda tālāko ceļu. Viņiem būs vieglāk, un jūs saņemsiet no viņiem svētību, kā rezultātā arī jums paliks vieglāk.

Katrs mēs nodzīvojam tik ilgi, cik paši esam šeit izvēlējušies palikt

Saka, ka nav brīvās gribas. Vai tad aiz brīvas gribas šie cilvēki izvēlējās izbeigt šo ceļojumu uz Zemes gruvešu kaudzē? Jā un nē. Kā fiziskām būtnēm mums nav nekādas brīvās gribas. Jo neviena ar skaidru saprātu apveltīta māte neizvēlētos atstāt savu bērnu. Bet skatoties dziļāk, plašāk, mums ir brīvā izvēle. Mēs kā dvēseles izvēlamies, ko mēs šajā dzīvē darīsim, ar ko tiksimies, pie kā piedzimsim, kas mums piedzims, no kā saņemsim vieglāku mācību, ko kā grūtāku. Un arī to, kad un kādā veidā aiziesim no šīs dzīves.

Jo dvēsele apzinās savu saistību ar citām dvēselēm, to, kādu pieredzi tā iegūs.

Dvēsele ir brīva un nesaistīta

Vajag tikai atcerēties par šo brīvību. Mēs esam pārāk iestiguši ikdienas dzīvē, teātrī, kurā spēlējam tēva, mātes, bērna, drauga, kolēģa un visas pārējās lomas. Aizrāvušies. Un pārdzīvojam, kad zaudējam kaut ko, kam esam pieķērušies. Vai tā būtu spēļmantiņa, vai tuvi cilvēki.

Pieaugušajiem jau ir vieglāk visu šo saprast. Viņi spēj kaut kā abstrahēties, paskatīties plašāk. Bet kā palīdzēt bērniem, kuri ir zaudējuši mammu, tēti, brāli, māsu? Izstāstiet viņiem, ka mamma (tētis, brālis utt.) ir tepat blakus, ka vienmēr ir bijis un ka vienmēr būs. Ka nekur viņš nav pazudis, tikai šobrīd ir kļuvis neredzams. Tepat blakus viņi ir. Un tā tik tiešām arī ir!

Tas, ka mēs viņus neredzam, nenozīmē, ka viņi neeksistē.

Bērni saprot daudz vairāk, nekā mēs varam iedomāties vai paši saprotam. Veltiet viņiem laiku un uzmanību, skaidrojiet, kā te kas ir uzbūvēts, kā te kas notiek. Ja nevarat to paši izdarīt, atrodiet kādu, kurš jums var palīdzēt. Vai tas būtu draugs, baznīca, psihologs vai kāds cits. Bet pats galvenais, meklējiet visas atbildes sevī.

Mums ir gan intuīcija, gan sirdsapziņa, kas ir visīstākais Dieviņa atspulgs mūsos. Ja vajag, meklējiet palīdzību apzinātākās Dieviņa izpausmēs - Mārā, Jēzū, Budā, Šivā, Muhamedā vai citos. Dieviņš jau tikai gaida, kad mēs beidzot palūgsim viņam kaut ko. Un, iespējams, šis ir tas brīdis, kad tik tiešām to izdarīt. Palūdziet, lai viņš parūpējas par aizgājējiem un palicējiem. Viņiem tas ir vēl svarīgāk.

Apsēdieties, aizveriet acis un palūdziet...

Kristaps