Esmu vīlusies, vārdu «mīlu» - es viņam vairs nevaru pateikt (57)

Sveikas, meitenes, sievietes un varbūt arī vīrieši. Man 24, manam vīrietim 28 gadi. Jau ilgi domāju uzrakstīt šeit. Situācija ir interesanta, visu laiku dzīvoju patstāvīgās pārdomās. Ar draugu esam kopā divarpus gadus. Satiekot viņu, domāju - jā - šis ir tas, kas man ir vajadzīgs. Pārtraucu sarakstīties ar visiem citiem vīriešiem, puišiem, lai gan tikai pa draugam, jo manam «īstajam» vīrietiem nepatika, ka sarakstos ar kādu, vai, ja arī kāds man uzraksta un pavaicā, kā man iet, vai varam kādreiz paballēties kopā utt. Tad nu es pārtraucu visus sakarus ar visiem, izņemot savu īsto.

Viņš aizgāja uztaisīt karstu tēju, bet viņa dators bija palicis vaļā...

Viss gāja gludi, centos priekš viņa būt labākā. Arī sekss, teikšu godīgi, teju ideāls, un tas kļuva vēl pastiprinošāks nosacījums tam, ka tas ir tiešām mans īstais. Gāja laiks, es vēl mācījos augstskolā, daudz bija jāmācās, pārnācu mājās, gāju augšā istabā mācīties. Tad nu, lai man neviens netraucētu, mans vīrietis sēdēja savā kabinetā, kur strādāja, skatījās TV, teica, ka negrib man traucēt. Es burtiski staroju, skolā man teica, ka izskatos lieliski. Ar īsto bijām tad kopā tieši gadu, kad kādu vakaru apnika mācīties, nogāju lejā pie sava vīrieša, lai sastādītu kompāniju pie TV.

Pārskrēju ar acīm pāri sarakstei un man likās, ka es izvemšos, pasaule apgriezās otrādi...

Viņš aizgāja uztaisīt karstu tēju, bet viņa dators bija palicis vaļā un arī programma skype. Ātri pāršķīru pāri un iekrita acīs tas, ka bija skaista meitenes bilde, bet rakstīts vīrieša vārds. Apjuku, jo bildi es biju redzējusi jau iepriekš, apjuku vēl vairāk, jo sapratu, ka tā bilde ir viņa iepriekšējās meitenes bilde. Pārskrēju ar acīm pāri sarakstei un man likās, ka es izvemšos, pasaule apgriezās otrādi - ne jau bija rakstīts: «Sveika, kā iet, bet bija rakstīts -«Mīļā, es nevaru dzīvot bez Tevis, mīlu,mīlu,mīlu». Uz brīdi sastingu, jo es katru dienu dzirdēju šos vārdus no viņa. Viņš atnāca un parādīju to viņam. Uzgāju istabā un panikā sāku vākt savas mantas. Es biju tik sarūgtināta, jo tas bija vienīgais, ko es lūdzu viņam nedarīt - to, ko viņš izdarīja, jo pirms viņa man bija tieši tāda pati smaga vilšanās. Un vīlos atkal. Pasaule sabruka, ilūzijas sabruka. No tā visa skolā man teica, ka nu jau ne vairs staroju, bet jautāja, kāpēc esmu tik drastiski svaru nometusi. Tas viss bija man iekšā - sāpe, vilšanās, dusmas, pretīgums.

...tagad esam kopā teju trīs gadus un vēl joprojām esmu pārdomās, vai tas ir tas, kas man ir vajadzīgs...

Viņa vienīgais attaisnojums bija - es tā negribēju un labi, ka esmu to ieraudzījusi, jo kādreiz tam bija jābeidzas. Es biju iztukšota. Šis viss ir īsumā - un tagad esam kopā teju trīs gadus un vēl joprojām esmu pārdomās, vai tas ir tas, kas man ir vajadzīgs, ja reiz lika man tā vilties, jo vārdus «mīlu» es viņam vairs pateikt nevaru, apskaut pa īstam nevaru, attieksme mainījusies... Bet vienlaikus ir tāds pieradums, pieķeršanās, ka iedomājoties bez viņa, man atkal paliek slikti, es nezinu, ko man darīt, kas būtu pareizāk. Vai kādai nav bijis kaut kas līdzigs? Paldies, dāmas, kas izlasīja, un ceru, ka nevienai tā nebūs!

Sargiet sevi! L.Kaija.