Kāpēc mēs sev nepatīkam fotogrāfijās? (9)

Žurnālistes darbā iznācis būt klāt ne vienā vien fotosesijā. Ja ticētu visam, ko to laikā nācies dzirdēt, iznāk, ka esmu intervējusi Latvijas visnefotogēniskākās sievietes. Viņām piemīt neparasta īpašība bildēs izskatīties divreiz resnākām un par desmit gadiem vecākām. Viņām parādās asimetriski deguni (jā, dzīvē tā neizskatās, bet bildē ir – es taču redzu!) un viņu kājām piemīt īpašība ieņemt īpaši neestētiskas pozas (nu pilnīgi kroplīgi, vai ne?). Viņas izskatās vai nu pēc belašu tirgotājām dzelzceļa stacijā (lai gan, manuprāt, tur pēdējā tāda redzēta deviņdesmito gadu sākumā), vai arī pēc līķiem no Midsomeras slepkavībām.

Bildēs viņām pēkšņi parādās zili riņķi zem acīm un sāk spīdēt deguni.

Ja fotosesija turpinātos vēl mazliet ilgāk, viņām droši vien izaugtu arī ragi un astes…

Nu labi, es, protams, pārspīlēju, bet tikai mazliet. Sievietēm tiešām reti patīk viņu fotogrāfijas, un pat fotošops te ne vienmēr līdz. Par sevi varu teikt apmēram to pašu, neesmu izņēmums. Agrāk likās, ka tas ir pašapziņas jautājums – proti, ja nepatīk bildes, tas ir signāls, ka ir problēmas ar pašapziņu. Droši vien tur ir sava deva patiesības, bet ne visa. Tur ir kaut kas vēl. Kaut kāds uztveres āķis. Vai slazds. Un tad es atradu interesantu rakstu par šo tēmu.

Izrādās, viena no galvenajām nesakritībām ir tā, ka mēs sevi bildēs gluži vienkārši neatpazīstam. Nē, nu, protams, ar apziņu saprotam, ka tā esmu es, bet vienlaikus kaut kas liekas dīvaini svešs. Un tā arī ir – patiesībā mēs taču šādu cilvēku dzīvē nekad neesam redzējuši! Jā, redzam sevi spogulī, bet tā ir tikai viena mūsu vizuālā šķautne, turklāt visbiežāk pretskatā.

Pamēģiniet sevi redzēt profilā vai no aizmugures

– tas izdosies ja nu vienīgi dažu veikalu ģērbtuvēs ar vairākiem spoguļiem! Mēs neesam pieraduši sevi redzēt tādā veidā, mēs sevi nepazīstam, izjūtam kā kaut ko svešu - bet visu svešo mūsu smadzenes uztver ar piesardzību un pat agresiju. Jums nekad nav gadījies pētīt kādu svaigu kopbildi un burtiski uz sekundi samulst – un kas ir šī par dāmīti mūsu bariņā? Ak jā… Es taču!

Otrs iemesls, kas bremzē mūsu attiecības ar savām fotogrāfijām, esot dziļāks un saistīts ar vecākiem un pat vecvecākiem. Mēs parasti esam vairāk vai mazāk līdzīgi vienam no viņiem. Un kādā fotogrāfijā pēkšņi šo faktu ieraugām caururbjoši uzskatāmi. Varbūt tā ir mammas maniere salikt rokas, kad viņa jutās samulsusi un diskomfortā.

Varbūt tēta vaibsts, kas parādījās tieši viņa dusmu brīžos.

Attiecību lauks ar vecākiem ir ļoti jūtīgs, un nekad nevar zināt, kura smilga tajā izrādīsies par aizmirstu dzeloņdrāts gabalu un kas fotogrāfijā pēkšņi atmodinās ko sevišķi jūtīgu. Un tas nebūt nenozīmē, ka attiecības ar vecākiem bijušas sliktas, nē! Tās vienkārši ir smalkas, trauslas sajūtas, kas uz ārieni izlaužas fotogrāfijā. Un tieši tāpēc ir vērts papētīt tās savas fotogrāfijas, kas kaut kā nesaprotami mulsina vai pat kaitina – varbūt tās mums par sevi var pateikt vairāk, nekā iedomājamies! Bet nu, protams, bez pašdestrukcijas – ja galīgi nepatīk, jādzēš vai jāmet ārā bez žēlastības!

Un nobeigumā kāda epizode. Reiz žurnāla «Annas Psiholoģija» fotostāstam bildējām augstā valsts amatā esošu sievieti kopā ar kolēģēm. Fotogrāfs bija diezgan labi pazīstams ar šo amatpersonu un, lai atbrīvotu gaisotni, pirms kadra jokojot teica: «Un tagad, meitenes, ievelkam vēderus!» «Mums nav vēderu,» mierīgi un ar pašcieņu pēkšņi atteica fotosesijas galvenā varone.
Bildēšanās arī man pašai nav baudas process, bet kopš tās reizes vienmēr divreiz piedomāju, vai atkal sākt raksturīgo gaudu dziesmiņu par nefotogēnisku profilu un tā tālāk…

Anna