Un tikai pēc tam sapratu, ka viņa to nemaz nemeklēja. Ne pēc atbildes viņa bija nākusi. Viņa pat savu lielo jautājumu īsti vēl nebija noformulējusi, bet es jau metos virsū ar savām atbilžu versijām. Viņa vienkārši gribēja izrunāties. Norunāt visu nost. Un es biju ideāls variants – pietiekami tuvs cilvēks, tomēr ne ģimenes draudzene. Viss, ko no manis vajadzēja, –
sēdēt un klausīties. Tik vien. Un tieši to es neizdarīju.
Izstāstīt, norunāt nost – tas reizēm ir ļoti daudz. Kāpēc tas mums vajadzīgs, var būt daudz skaidrojumu, taču divas lietas ir acīmredzamas. Pirmkārt, tas ir kā beidzot noņemt no pleciem ar akmeņiem piebāztu mugursomu. Protams, var jau iet uz priekšu arī ar to, un ilgi var iet, bet tas ir ļoti smagi. Un kaut kāda dīvaina paradoksa dēļ šo mugursomu grūti iztukšot vienatnē – ir vajadzīgs kāds, kas tevī klausās, kāds, kas skatās, kā tu akmeni pēc akmeņa met ārā. Mugursoma - proti, problēma - jau paliek, bet tā vairs neliekas tik smaga. (Protams, ja grib ne vien izrunāt, bet arī dziedināt dvēseli, vajadzīgs profesionāls terapeits, taču mēs šoreiz ne par to.)
Un otrs paradokss – tas, kas skaļi pateikts, kas nosaukts vārdā, vairs neliekas tik biedējošs un sāpīgs. Tāpat kā latviešu pasakās, kurās ezeri, kas nosaukti pareizajā vārdā, krita zemē, tāpat sāpes vai bailes, kas noformulētas un nosauktas vārdā, arī mazliet krīt zemē. Atceros, draudzene toreiz teica: man bail, ka… un izstāstīja, par ko tieši. Klusībā ceru, ka vismaz tobrīd viņu nepārtraucu un ar saviem padomiem neuzmācos.
Bet klausīties mācos joprojām. Mana meita apgalvo, ka man šajā ziņā vēl ir, kur augt…