Alus dzeršanā plāno ieviest izmaiņas (115)

Viesojoties Valmieras pievārtē izvietotajā alus darītavā, vispirms ar Ruņģi aprunājamies par brūža iespējām. Saimnieks atklāj, ka šogad, visu vasaru strādājot ar pilnu jaudu, alus darītavā mēneša laikā izbrūvēti aptuveni 150 tūkstoši litru alus. Ņemot vērā sezonalitāti, šogad kopumā varētu izbūvēt 1,4 miljonus litru alus.

Jau pirmajā alus darīšanas dienā pirms aptuveni četriem gadiem uzņēmuma vadītājs noteica, ka mazajā muižas brūzī saražotā alus apjoms sākumā nepārsniegs 1% Latvijas alus tirgus. «Neplānojam iet uz kvantitāti, bet domājam palikt pie 1%. Domāju, ka šogad mums būs 0,7-0,8% tirgus. Mūsu lielā ambīcija nākamgad ir vēl mazliet paaugties, lai tiešām piepildītu mūsu lielo apņemšanos un plānu – sasniegt 1% tirgus.

Brūzis celts, lai varētu šo apjomu kvalitatīvi izbrūvēt. Tad, kad būs sasniegts 1%, attīstību redzam arī citos virzienos, ne tikai alus brūvēšanā.»

Varētu domāt par citu vēsturisku alus darītavu leģendu atjaunošanu vai citiem svētku dzērieniem. Runa varētu būt par bezalkoholiskajiem dzērieniem.

Stiprās Vidzemes saknes

Iepazīstinot ar alus darītavu, Ruņģis daudz stāsta par Valmiermuižas vēsturi un tās svarīgākajiem notikumiem. Nākotnē viņš šo vietu vēlas attīstīt ne tikai kā alus darītavu un tirgotavu, bet arī piedāvāt dažādas atpūtas un izklaides iespējas. Tāpēc blakus brūzim latviskos motīvos iekārtota klēts, kurā notiek dažādi pasākumi. Labā laikā svinības organizē arī lauka terasē.

Kāpēc alus brūža komplekss izveidots tieši Valmieras pievārtē? «Mana svarīgākā motivācija bija atgriezties savā dzimtajā pusē Valmierā. Esmu šeit dzimis, audzis, mans tēvs ir no Valmieras.

Man bija vilkme atgriezties un izdarīt kaut ko savā dzimtajā pusē.

Var pajautāt latviešiem, kāpēc viņi grib kaut ko skaistu uztaisīt savās tēva, vectēva mājās. Tā ir neaprakstāma vilkme, kas saistīta ar dziļu sakņu apzināšanos. Man pašam ir koncepts – jo dziļākas ir saknes, jo es stiprāks jūtos. Tāpat kā kokam saknes dod ļoti, ļoti daudz spēka. Spēks iet cauri vērtībām, kas pēc tam palīdz uzņemties jaunus, foršus, skaistus projektus, piemēram, Valmiermuižas alu.»

Pēc Valmieras 1.ģimnāzijas pabeigšanas Ruņģis studēja biznesa vadību Rīgas Ekonomikas augstskolā, bet pēc tam teju desmit gadus vadīja paša izveidoto mārketinga komunikāciju aģentūru «McCann Erickson».

«Mans uzdevums bija palīdzēt klientiem gūt panākumus, izmantojot mārketingu un zīmolus. Pēc desmit gadiem sapratu, ka ļoti vēlos veidot savu zīmolu. Iepriekš bija tā – es radīju zīmolu, izauklēju to no nulles un atdevu klientam.»

Bija sajūta it kā atdotu savu izauklēto bērnu.

Otra atgriešanās motivācija saistīta ar uzņēmēja vēlmi ražot reālas lietas. Varbūt tieši tāpēc viņš nav pievērsies mūsdienās tik perspektīvajai IT jomai.

«Jūtu, ka esmu amatnieks. Man patīk pieskarties reālai lietai. Man ir svarīgi sagaršot, pieskarties, sajust, aptvert. Tā ir izteikta amatniecība.»

Trešā lieta, kas mudināja sākt savu biznesu, saistīta ar produkta kvalitāti. Ruņģis atgādina daudz dzirdēto frāzi «content is a king» (saturs ir karalis - angļu val.). «Šī patiesība ir svarīga arī mazam uzņēmumam un alum. Man likās, ka vissvarīgākā mācība no mārketinga ir – pašam produktam ir jābūt izcilam. Izcilība sākas ar izcilu produktu. Tas attiecas arī uz alu. Tikai pēc tam seko iepakošana, prezentēšana. Tas ir līdzīgi kā cilvēks sākas ar sirdi, nevis uzvalku.»

Bet kāpēc Ruņģa uzņēmējdarbība saistīta tieši ar alu? Atbildot uz šo jautājumu, viņš atkal min vairākus apsvērumus.

Pirmkārt, viņam pašam, kā jau īstam latvietim, garšo alus. Papētot alus vēsturi, viņš secinājis, ka kādreiz alus bija latviešu svētku dzēriens, taču mūsdienās alus ir pazudis ir no latviešu viesību galda. «Sapratu, ka mums vairs nav alu, ko varētu likt svētku galdā,» brūža saimnieks sacīja un piebilda, ka alus vietā stājušies franču, itāļu, krievu un citu tautību dzērieni.

Vēlos panākt, lai alus atgriežas uz latviešu svētku galda.

Tāpat uzņēmējs vēlas uzlabot alus baudīšanas kultūru, piemēram, lai alu varētu iegādāties pat smalkākajos restorānos.

Par alus darītavas izveidi uzņēmējs domājis, arī pētot citus Latvijā ražotos alus. Tas mudinājis uz pārdomām, kāpēc Cēsīm, Užavai, Tērvetei, Brenguļiem ir savs alus, bet Vidzemes sirds pilsētai tāda mūsdienās nav. Valmierā ražota maize, gaļas izstrādājumi un citi produkti, bet alus – tikai senāk.

Vai šo četru gadu laikā ir izdevies kāpināt alus baudīšanas kultūras līmeni? Ruņģis atbild apstiprinoši. «To apliecina arī tas, ka katru gadu pieprasījums pēc mūsu alus kāpj. Lai arī ienācām tirgū krīzes laikā – 2009.gadā, turklāt mums bija dārgākais alus Latvijā, katru gadu apjoms ir audzis.»

Tāpat arvien vairāk cilvēku vēlas īrēt alus darītavas piedāvāto svētku aprīkojumu ērtākai un patīkamākai alus baudīšanai. Aug arī restorānu, bāru un kafejnīcu pieprasījums.

Par alus prestiža celšanos liecina arī tas, ka Valmiermuižas alus arvien biežāk kļūst par sava veida Latvijas vēstnieku Eiropā un pasaulē. Piemēram, Venēcijas biennālē Latvijas izstādes atklāšanā ciemiņus cienāja ar Valmieras tuvumā tapušo alu. Visiem ārzemniekiem latviešu alus ļoti garšojis. «Esam uz pareizā ceļa, bet, līdzībās runājot, var teikt, ka

esam kā četrgadīgs bērns, kuram līdz pilngadībai vēl ilgi jāaug.

Mēs esam pašā ceļa sākumā. Man ir vēlēšanās vēl vairāk attīstīt alus baudīšanas kultūru. Domāju, ka lielākais sasniegums būtu tad, kad latviešu alus baudīšanas kultūru, ko gribam veidot un attīstīt, arvien vairāk novērtētu ārpus Latvijas.»

«Vēlamies parādīt, ka alus ir baudīšana, nevis alus ir dzeršana,» Ruņģis saka un skaidro, ka nesen atgriezies no Vācijas alus festivāla «Oktoberfest». «Sapratu, ka mums ir jāiemāca vāciešiem alus baudīšana, jo tur bija īsti alus dzeršanas svētki. Tur nevarēja pasūtīt neko par litru mazākā kausiņā.

Mēs redzam, ka varam palīdzēt pasaulei iemācīties izturēties pret alu tikpat rūpīgi kā pret vīnu un baudīt to kā vīnu. Tas, manuprāt, varētu būt unikāls un īpašs latviešu alus kultūrai. To mēs varētu mācīt Eiropai un pasaulei. Man ir sapnis, ka pamazām – pēc pieciem vai desmit gadiem -

cilvēki varētu par latviešu alu teikt līdzīgi kā par franču vīnu.

Ka tie svari pasaules kvalitātes sajūtā būtu līdzīgi. Skatīsimies, cik reinkarnāciju man tam vajadzēs. Varbūt paies simt vai divsimt gadu,» brūža saimnieks savu sapņu izklāstu pabeidz ar smaidu sejā.

Ruņģis neslēpj, ka šo četru gadu laikā biznesā piedzīvoti arī ļoti smagi brīži. Piemēram, alus brūzi projektēja pirmskrīzes laikā 2005. un 2006. gadā, bet būvēja 2008. un 2009. gadā, kas bija dārgākais celtniecības laiks. Būvniecība sadārdzinājās gandrīz divas reizes.

Pēc tam Latvijā sākās ekonomiskā krīze. Tieši šajā laikā «Valmiermuižas alus» startēja tirgū. Nebija nedz brīvas naudas, nedz iespējas papildus aizņemties bankās. Arī tirgus nebija gatavs pieņemt kvalitatīvu alu.

Deviņi mēneši, kad izstrādājām jauno recepti, bija visgrūtākais laiks.

«Man bija pat jādomā, kur nopirkt maizi, jo visa nauda, kas man bija, līdz pēdējam centam bija ieguldīta šeit brūzī. Smaidot saku, ka man bija jāpārdod džips, lai es nopirktu apiņus un man būtu sastāvdaļas. Tur es nevaru vainot nevienu. Laikam tas visiem bija elektrošoks. Tā bija laba mācība, ka tautsaimniecības attīstība un biznesa prognozēšana starptautiskā ekonomikā var izrādīties diezgan neparedzama.»

«Man bija jāizšķiras, ko darīt. Izlēmu, ka turpināsim iesākto stratēģiju un ražosim ar izcilu kvalitāti. Tas bija laikā, kad pārējie taisīja krējumeli, litrīgajās piena pakās pildīja tikai 750 ml un īstenoja citas viltības, lai samazinātu cenu.»

Uzņēmēja pirmā neveiksme bija saistīta ar celtniecības burbuli un ekonomiskās krīzes sākumu, bet otra – ar piesaistītā vācu aldara ieteikto recepti. «Bija 2008.gada jūnijs. Tieši pirms Jāņiem man bija jāpieņem lēmums, vai ražot un tirgot Pilzenes tipa alu.

Es pateicu, ka mēs neražosim un netirgosim Pilzenes tipa alu.

Teicu, ka svētku galā latvieši nevar likt Pilzenes alu. Vēl šodien atceros, ka tas bija viens no svarīgākajiem manas dzīves lēmumiem.»

Lai neražotu Pilzenes tipa alu, uzņēmēja komanda deviņus mēnešus – līdz 2009.gada Lieldienām – strādāja, lai radītu savu Latvijas alus recepti ar Latvijas garšu.

Ne viena vien grūtība

Uzņēmējs atklāj arī trešo grūtāko momentu. «Vēl grūts brīdis bija 2012.gada sākumā, kad esošie latviešu investori paziņoja, ka vēlas pievērsties citiem biznesiem un tādēļ daļas uzņēmumā «Valmiermuižas alus» grib pārdot. Man kā mazākuma akcionāram, kuram bija 27,5% daļu, nebija īstu izvēles iespēju – varēju pārdot, bet tas būtu tāpat kā pārdot četrgadīgu bērnu, kas nav sācis iet skolā. Bija nepabeigta darba sajūta.

Otra iespēja bija meklēt pašam jaunu investoru, ar kuru es gribētu kopā strādāt, attīstīt šo nozari nākamos 10 vai 20 gadus un kam esošie investori varētu pārdot savas daļas. Es izvēlējos šo ceļu. Meklējām investorus gan Latvijā, gan Eiropā. Visi Latvijas investori gaidīja daudz augstāku atdevi un daudz īsāku investīciju termiņu nekā ārvalstu investīciju fondi.

Rezultātā mēs vienojāmies ar Austrijas investīciju fondu, kas man aizdeva naudu, lai es piepirktu uzņēmuma daļas no 27,5% līdz 60%, lai es iegūtu kontrolpaketi un varētu ar pārliecību skatīties nākotnē. Tāpat viņi izpirka daļas no iepriekšējiem īpašniekiem un palīdzēja kopā ar banku ieguldīt uzņēmumā vēl miljonu eiro.

Jauna precinieka atrašana bija viens no grūtajiem brīžiem.

Atrast jaunu precinieku, ar kuru gribētu sadarboties nākamos 10-20 gadus, vajadzēja salīdzinoši īsā laikā. Kāpēc Austrijas investors? Ar to mēs jau uzreiz cieši vienojāmies par vērtībām, piemēram, ka neplānojam uzņēmumu pārdot tuvāko 10-20 gadu laikā, bet gan attīstīt. Līdzīgi kā iestādīt koku. Vienojāmies arī, ka uzņēmumam paliek Latvijas vadība, komanda, alus kultūra. Viņi ļoti augstu vērtē mūsu darīto un neplāno nekādā veidā iejaukties uzņēmuma darbībā. Viņi ir kā finanšu investors.»

Trešā vienošanās bija par uzticību visaugstākajam kvalitātes standartam.

«Kopā ar šiem investoriem ir pagājis vairāk nekā gads, un mēs jau plānojam nākamos attīstības projektus,» saimnieks pauž gandarījumu par paveikto.

Prieks dzen uz priekšu

Neskatoties uz grūtībām, Ruņģis biznesa attīstībā šo četru gadu laikā nav apstājies. Kas ir viņa dzinulis?

«Droši vien pirmais ir patika un prieks. Vienkārši man pašam ir prieks par to, ko daru. Tas pat nav racionāli izskaidrojams. Darba prieks un sirdspukstu straujums. Mūziķim ir prieks par katru labi nospēlētu koncertu, māksliniekam ir prieks par katru jaunu uzzīmētu gleznu, bet man ir prieks par katru jaunu un veiksmīgi izlolotu alus garšu, pasākumu, notikumu.

Man ir liels darba prieks un sirds prieks. Tā ir mana galvenā līksmība, jo alus bizness nav pats rentablākais bizness. Ja gribētu tikai skaitīt naudu, tad alus nav joma, kurā vajadzētu ieguldīt. Ar alu var strādāt, ja tas tiešām patīk.

Sirdsprieks ir lielās dividendes, ko var saņemt.

Otrs stimuls ir alus baudītāju novērtējums. Kad palasa viņu ierakstus viesu grāmatā, tas mani uzmundrina. Mani priecē, ka viņi izsaka apmierinājumu.. Tas mudina visu laiku meklēt dažādas jaunas lietas.»

P.S. Šis materiāls tapis portāla TVNET rakstu sērijas «Vērtīga pieredze» ietvaros. Šai stāstu sērijā rakstām par Latvijas uzņēmumiem, kuri veiksmīgi pārcietuši krīzes gadus un turpina attīstību.

Ar šiem rakstiem TVNET vēlas atbalstīt vietējos veiksmīgos un inovatīvos uzņēmējus, tādēļ par šiem materiāliem TVNET neprasa nekādu naudu. Par šiem rakstiem neviens TVNET nav maksājis. Un ja kādam labam uzņēmumam tā ir papildu reklāma, tad mēs par to tikai priecāsimies!

Ja arī tev zināms kāds Latvijas uzņēmums, kurš attīstījies krīzes iespaidā un par kura darbošanos būtu vērts uzzināt citiem, droši pavēsti to portālam, rakstot uz e-pasta adresi zinas@financenet.lv!