Kā ūdeles kļūst par kažokādām (204)

Komentējot sabiedrībā valdošo ne pārāk labo iespaidu par zvēraudzētājiem, šīs nozares pārstāvis Arnis Veckaktiņš atzīst, ka tā diemžēl pasaulē ir iekārtots, ka gadu tūkstošiem cilvēki ir ēduši gaļu un izmantojuši kažokādas.

Viņš norāda, ka galvenais, lai dzīvnieku turēšana ir zinātniski pamatota un tiem tiktu radīti labi apstākļi. «Vienmēr kaut ko regulē arī tirgus – ja nebūtu pieprasījuma, nebūtu arī piedāvājuma,» piebilst LZA priekšsēdētāja vietniece Sandra Vilciņa. Runājot par attiecībām ar dzīvnieku aizstāvjiem, zvēraudzētāji norāda, ka ir atvērti kliedēt iedzīvotājos iespaidu, ka šajā nozarē viss ir slikti. «Atstājam izvēli katra paša ziņā – vai viņš valkās kažokādas vai nevalkās.»

Zvēraudzētājs gan norāda, ka kažokādām audzētie dzīvnieki būtībā ir tādi paši kā mājlopi. «Ir radies iespaids, ka šie ir savvaļas dzīvnieki, kuri jālaiž vaļā un jārīko akcijas. Nē, tie ir tieši tādi paši mājdzīvnieki kā pārējie,» teic Veckaktiņš

Ūdeles ceļš no zvēraudzētavas līdz kažokādai izskatās aptuveni šādi: tā tiek audzēta aptuveni pusgadu (no aprīļa līdz novembrim), līdz ir sasniegusi pietiekamu lielumu. Ūdeles tiek iemidzinātas ar tvana gāzi, un šis process ir visai ātrs, jo notiek 20 sekunžu laikā. Pēcāk ūdeles āda tiek izģērēta, izkaltēta, un tad tā mēro ceļu uz kažokādu izsolēm, kur tās tiek uzpirktas.

Lielākās kažokādu izsoles Eiropā atrodas Helsinkos un Kopenhāgenā, kur pārsvarā tiek tirgotas Latvijā saražotās kažokādas. Patlaban vidējā vienas ūdeles kažokādas cena svārstās no 30 līdz 40 eiro. Lai izgatavotu pusmēteli, ir vajadzīgas aptuveni 40 kažokādas, taču mētelim nepieciešamas ap 60 ūdeļādu.

Pagājušajā gadā Latvijā tika saražots ap pusmiljonu kažokādu, un gandrīz visas no tām tika eksportētas, gūstot 13,5 miljonu eiro peļņu. Šī nozare Latvijā pagaidām nav izplatīta, jo valstī ir astoņas zvēraudzētavas, taču Eiropā kažokādas veido ļoti lielu eksportu, kas aiziet uz Ķīnu, Krieviju un citām lielvalstīm.