Ķirurgu bizness zārku industrijā turpinās jeb svešvārdu paslēpes (80)

Taču reizēm ar svešvārdiem ir jāsamierinās, jo tie ir ienākuši mūsu ikdienā uz palikšanu un nozīmē svarīgas lietas, kurām latviešu valodā nav precīza aizstājēja.

«Ētika» ir viens no šādiem ļoti svarīgiem vārdiem, kas cēlies no sengrieķu valodas un nozīmē tikumu profesijā (ārstu ētika, deputātu ētika, skolotāju ētika).

Tas nozīmē - ko drīkst un ko nedrīkst darīt politiķis, ministrs, preses sekretārs vai augstskolas rektors. Tā sakot, nedari citiem to, ko nevēlies, lai viņi dara tev.

Vienkārši?

Nepavisam. Sāksim ar piemēru «iz dzīves».

Tikuma valdzinājums

Pirms dažiem mēnešiem stāvēju parastā lielveikalā pie kosmētikas plauktiem, pētīju ziepju sastāvu. Pēkšņi virs galvas nobūkšķēja milzīgs zils balons, kas bija nomests no augšējā stāva pa slīdošajām kāpnēm un atsities pret mums - divām pircējām. Trieciens nesāpēja, taču patīkami nebija. Pārdevēja savāca lejā nokritušo augšstāva dekorāciju. Paudām epizodisku sašutumu un turpinājām savas gaitas. Pēc mirkļa aiz muguras atskanēja smalka balss: «Lūdzu, piedod, ka mēs tā izdarījām!» Pagriezos. Manā priekšā stāvēja divi zēni, apmēram deviņus vai desmit gadus veci. Abi atvainojās par notikušo. Balons esot mazliet pagrūsts, taču nelaimīgi uzņēmis lidojumu pa kāpnēm lejā. Vecāku tuvumā nebija. Viņi paši bija izlēmuši man atvainoties par savu neglīto rīcību, kas izraisīja citam cilvēkam problēmas. Piedevu, uzslavēju, palūdzu pasveicināt viņu gudros vecākus (laba kinderštūbe!) un padomāju, ka daudz vieglāk puikām, būtu bijis pazust. Noslēpties. Neviens viņus neredzēja pagrūžam balonu. Taču puišeļi neaizbēga, nesaslima ar izplatīto «krievu hokejistu slimību», bet varonīgi atnāca atvainoties.

Šāds solis nav viegls - atvainošanās žests katram nav par spēkam. Tas prasa ļoti dziļu ētikas izpratni. Vecāki saviem puišeļiem to bija iemācījuši.

Pieņemu, ka tiem lasītājiem, kas lasa šo tekstu un nesaprot kas «tā ētika ir par zvēru», visa pasaules kārtība saistās ar likumiem un noteikumiem. Ja likums to neaizliedz, tad var mierīgi mest citiem pircējiem ar balonu. Kāpēc ne? No tā taču nenomirst?

Ētika viņiem nav vajadzīga, tieši tāpat kā aklā zarna.

Šiem «četrkantīgajiem» es varu vienkāršoti paskaidrot tā: mūsu dzīvi nevar regulēt vienīgi ar likumiem un noteikumiem, lai tajā visiem būtu patīkami atrasties. Kāpēc nevar? Tāpēc, ka vislabāko regulējumu garantē nerakstītie noteikumi jeb ētika, kas aptver daudz lielāku darbības lauku nekā visi pasaules likumi un noteikumi kopā.

Ētika ir spainis, bet likumi - spaiņa rokturis.

Demokrātijas sarūsēšana

Jaunākie britu ideju smēdes Demos pētījumi liecina, ka demokrātijas indekss pasaulē turpina kristies. Latvija atkal tup savā 48.vietā, turpat kur Panama, Meksika un Surinama. Demokrātija lēni drūp arī vecajās valstīs. Mazinās sabiedrības atbalsts varai un pieaug korumpētības līmenis. Tas nozīmē, ka ētika nedarbojas. Tās vietā visu nosaka «četrkantīgie» jeb no likumiem atkarīgie.

Kā visnozīmīgāko valsts demokrātijas graušanas faktoru šodien vērtē mediju neatkarības ierobežošanu. Rumānijā, Bulgārijā, Ungārijā, Grieķijā mediju situācija ir neakceptējama. Freedom House tikko «izņēma» Ungāriju ārā no brīvo mediju valstu grupas. To panācis valsts varas spiediens uz medijiem.

Izskatās, ka pie mums Latvijā šī situācija sāk tuvoties ungāru scenārijam, jo aizvien spēcīgāk sajūtams varas + naudas administratīvais spiediens uz mediju sistēmu. Likums par to, ko drīkst un ko nedrīkst darīt medijos, mums it kā ir, taču aizvien uzkrītošāk notiek ētikas ignorēšana šajā jomā, kas nupat jau būs aprijusi Latvijas žurnālistiku, pārvēršot to par PSRS laiku goda plāksni: masīvi pozitīvu + deklaratīvi imperatīvu = neinteresantu. Iemesli ir vairāki, taču šoreiz pievērsīsimies mediju pirkšanai jeb melnajam PR.

Latvijas Žurnālistu savienības Ētikas kodekss nosaka, ka «jābūt nepārprotamai robežai starp reklāmu un autora sagatavotu materiālu. Autora teksts nedrīkst imitēt reklāmu, jo šādi raksti rada šaubas par redakcijas objektivitāti, kā arī par masu informācijas līdzekļu neatkarību». Ar to jāsaprot, ka medija saturs nedrīkst pakļauties neviena pasūtītāja interesēm. Tieši tāpat kā ārsts nevar mainīt pacienta diagnozi (samaksātās naudas dēļ), arī medijs nevar mainīt žurnālistikas saturu ietekmīga vajadzību finansējuma dēļ. Mediju misija demokrātiskā valstī ir spēlēt pret tiem, kam ir «vara = nauda». Ja šī spēle nenotiek, tad grūst demokrātija.

Kurš grauj Latvijas demokrātiju?

To dara visi mūsu ietekmīgākie ekonomiskie spēlētāji, pērkot saturu medijos. Piemēram, «Rīgas Pilsētbūvnieks» savā izsludinātajā iepirkumā par uzņēmuma publicitāti medijos 2013. gadā pieprasa visiem pretendentiem nodrošināt pasūtītā materiāla ievietošanu ziņu raidījumos ar sižeta garumu ne īsāku par 2 minūtēm, norādot pat medijus, kur šīs melnais PR jeb «nopirktās ziņas» jāievieto, - LTV1, LTV7, TV3 Latvia, TV6 Latvia, LNT, TV3+ Latvia, TV5 Latvia, Pirmais Baltijas Kanāls. Pieprasa arī to pašu nodrošināt «Latvijas Avīzē», NRA, «Diena», «Vesti Segodņa». Uz žurnāla «Ir» jautājumu, kas maksas rakstus gatavo, Ivo Kiršblats («Rīgas Pilsētbūvnieka» preses sekretārs) atbild: «Mediju žurnālisti. Viņi jau visi tā dara» (Ir, 27.12.2012.).

Līdzīgu viedokli pauž Latvijas Izglītības un zinātnes ministrija, kas tikko pasūtījusi publikācijas SIA «Mediju nams» 421,25 LVL, Radio SWH 10 000 LVL un AS «Lauku Avīze» 5000 LVL apmērā.

Neatpaliek arī pašvaldības, piemēram, Ventspils dome, pirms pašvaldību vēlēšanām nopirka laikraksta «Ventas Balss» sleju saturu par 250 000 latiem.

Šie piemēri nav izņēmums, bet gan Latvijas mediju ikdienas nepievilcīgā norma. Visi «mūzikas pasūtītāji» ir pārliecināti, ka neko sliktu nedara. Viņi nejaucoties mediju saturā: «Kā vienmēr sadarbības gadījumos, tiek ievērotas visas likuma prasības, tiek atzīmēts, ka informācija tapusi sadarbībā, un info bloks tiek veidots atšķirīgi no pārējā avīzes maketa. Nedz ministrija, nedz kāda cita iestāde nevar nopirkt publicistiku, jo to nepieļaus neviens nopietns medijs - visi pārzina likumus un ievēro tos. Nezinu nevienu avīzi, TV vai radio, kurš šādu līgumu dēļ būtu gatavs pārkāpt likumu un, piemēram, nepieteikt sadarbību un neiezīmēt attiecīgos materiālus,» uzsver LIZM preses sekretāre Anna Kononova.

Diemžēl radio un TV ēterā un nopirkto avīžu slejās «pasūtītais teksts» saplūst ar redakcijas tekstu, jo to skaidri un nepārprotami nepiesaka kā apmaksātu reklāmu, bet gan maldina ar tekstu, ka raksts vai pseidoziņas «tapušas sadarbībā ar pasūtītāju». Tas pārvērš žurnālistiku pozitīvisma ķīselī. Tajā pašā, kuru neviens nevēlas strēbt. Vainīgi mediju vadītāji? Viņu alkatība? Neorientēšanās mediju darba ētikā?

Man nav iebildumu, ja medijos parādās šādi nepārprotami iezīmēti reklāmas vai informatīvi raksti, kas uzkrītoši nodalīti no redakcionālās daļas (norādot, ka tas ir nopirkts, apmaksāts viedoklis), taču tos nedrīkstētu gatavot žurnālisti, kas veido arī publicistiskus neatkarīgus materiālus. Tas ir PR un reklāmas darbinieku, nevis žurnālistu darba lauks.

Žurnālistikai ir vajadzīgi normāli eksistences apstākļi un to nosaukums ir 100% neatkarība. Ja 100% neatkarības nav, tad žurnālistika mirs tieši tāpat kā badā nomērdēts, pieķēdēts cilvēks pagrabā.

Vissliktākais, ka šo Latvijas žurnālistikas nāvi veicina arī Latvijas valdība un atbildīgās institūcijas.

Eiro ieviešanas kampaņa Latvijā ir pārkāpusi mediju ētikas rāmjus,

jo Latvijas valdība nedrīkstēja 3. janvārī lemt par finansējuma piešķiršanu informatīvi analītisku sižetu veidošanai Latvijas sabiedriskajos medijos un piešķirt šim nolūkam naudu LTV un LR 30 000 LVL. Tas ir melnais PR un nepieļaujama rīcība, par kuru šīs idejas autoram pienākas sods.

Vēl nožēlojamāk, ka šo procesu atbalstīja arī NEPLP priekšsēdētājs Ainārs Dimants, kurš nez kāpēc kļūdaini deklarēja šo valdības iniciatīvu kā sabiedriskā pasūtījuma sastāvdaļu,

šādi pārvēršot «sabiedrisko pasūtījumu» par absurdu.

Jā, tā ir - demokrātiju Latvijā grauj vispirms valdība, izvarojot savas valsts žurnālistiku. «Ķirurgu» bizness zārku industrijā turpinās.

Zinātņu doktoru maskarāde

Tikko Latviju pāršalca vēl viena absurdā teātra izrāde, kad IKVD apšaubīja 10 zinātņu doktoru zinātniskā grāda piešķiršanas tiesiskumu. Izrādījās, ka augstskola PRIVA bija piešķīrusi doktora zinātnisko grādu bez tiesībām to darīt, bet Latvijas Universitāte bija atļāvusi izveidot zinātnisko komisiju, kas bez pietiekama komisijas locekļu skaita mākslas zinātnē (5) atļāva aizstāvēties un piešķīra grādu, klātesot tikai diviem attiecīgās jomas profesoriem. Latvijas Universitāte nebija tiesīgā izveidot īpašu apvienoto promocijas padomi un apstiprināt tās nolikumu, taču tas tika izdarīts. Kā noskaidroju, tad LU «nepareizās zinātniskās padomes» priekšsēdētāja (kas zinātniski apstiprināja un garantēja procesu) ir profesore Ausma Cimdiņa.

Viņa ir arī politiķe - Šlesera reformu partijas LPP/LC deputāta kandidāte Saeimas vēlēšanām un pašlaik Rīgas Domes deputāte no partijas Saskaņas Centrs/GKR.

Tāpēc nav brīnums, ka politiskā elite Rīgā šobrīd ļoti negribīgi «meklē vainīgos» (I. Druvietes intervija LNT) un Latvijas Universitātes vadība vicina «kaujas cirvjus» rektora M.Auziņa un prorektora I.Muižnieka gatavībā pārsūdzēt Izglītības kvalitātes valsts dienesta lēmumu, jo «krievu hokejistu slimība» dara savu - neļauj atzīt zaudējumu un atvainoties. Ētika ir paralizēta, darbojas tikai «četrkantīgās» likumu loģikas krustvārdu spēles.

RPRIVAs rektore šajā kontekstā rīkojas daudz civilizētāk, gan atvainojoties sabiedrībai, gan solot izlabot kļūdas.

Izrādās, ka pat dažu augstskolu vadītājiem ētika joprojām ir svešvārds.

Kurš viņiem var uzdāvināt svešvārdu vārdnīcu?