Politiķiem nav vienprātības, kur rast naudu veselības aprūpei

Diskusijā piedalījās Veselības ministrijas parlamentārā sekretāre Dagnija Staķe (ZZS), Saeimas deputāti Vitālijs Orlovs (SC) un Ilze Viņķele (V) kā arī veselības ministra amata kandidāti no Šlesera reformu partijas LPP/LC un Zatlera reformu partijas - Jānis Zaržeckis un Dins Šmits. Uz diskusiju neieradās uzaicinātie pārstāvji no "Visu Latvijai!"-"Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK.

Šmits norādīja uz situāciju, kurā patlaban daudz Latvijas iedzīvotāju ir ārpus nodokļu maksāšanas sistēmas, kas dotē veselības aprūpi. Gan cilvēki, kuri vienkārši nemaksā nodokļus, gan tie, kuri dzīvo ārzemēs, taču veselības aprūpi ierodas saņemt Latvijā.

"Jārod iespēja šiem cilvēkiem piedalīties savas veselības aprūpes finansēšanā. Kā to izdarīt, ir vairāki varianti, taču patlaban tos nav iespējams nosaukt. Neatliekamā palīdzība nepieciešama pilnīgi visiem. Taču sekundārajā veselības aprūpē jāievieš atšķirības pieejamībā atkarībā no tā, vai iedzīvotājs maksājis nodokļus. To varētu attiecināt, piemēram, uz rindu garumu," sacīja Šmits, vienlaikus atzīstot, ka reformu izpratnē tā esot visilgāk paveicamā lieta - septiņu gadu laikā.

Viņam iebilda Staķe, modeli nodēvējot par "idealizētu", jo tāpat, visticamāk, pastāvētu iespēja, ka visvairāk slimotu cilvēki, kuri nodokļus nebūtu maksājuši.

"Varbūt tā ir māte, kura izaudzinājusi daudz bērnu, un viņai nav bijusi iespēja strādāt. Nekur neliksimies - šos cilvēkus nāksies ārstēt. Cilvēkam ar diagnozi nevar aizvērt durvis deguna priekšā," pārliecināta ir Staķe, rosinot runāt par brīvprātīgo veselības apdrošināšanu privātpersonām, ko patlaban risinot veselības ministrs Juris Bārzdiņš (Liepājas partija/ZZS). "Cilvēki ir gatavi brīvprātīgi maksāt apmaiņā pret iespēju saņemt veselības aprūpi, kad radīsies nepieciešamība," uzskata Veselības ministrijas parlamentārā sekretāre.

Arī Viņķele kritizēja Šmita plānu, norādot, ka tajā valda fundamentāla neizpratne par veselības aprūpes budžeta dotāciju. "Tajā ieplūst gan pievienotās vērtības, gan akcīzes nodokļi. Līdz ar to tādu cilvēku, kuri vispār nemaksā nodokļus, Latvijā vispār nav. Jo arī cilvēks, kurš nemaksā darbaspēka nodokli, pērk preces ar pievienotās vērtības nodokli," uzsvēra Viņķele.

Viņa piebilda, ka pašreizējam Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modelim "nav nekādas vainas", jo tas piemērotāks krīžu gadījumos nekā finansējuma piesaiste kādam noteiktam nodoklim, piemēram - sociālajam.

"Igaunijā, kur ieviesta šāda sistēma, sabrūkot darba tirgum, krietni samazinājās arī veselības aprūpes budžets. Dalot pacientus pēc nodokļu maksāšanas, valsts viņus saņem atpakaļ ar daudz ielaistākām kaitēm un daudz dārgāk ārstējamus," stāsta Viņķele.

Zaržeckis ierosināja kā iespēju nopelnīt uztvert medicīnas tūrismu. "Katrs ārzemnieks, kurš atbrauc uz Latviju, nodokļos mēnesī atstāj vidēji 2500 latus. Ja dabisko inertumu un pretošanos pārmaiņām var salauzt universitātes slimnīcu līmenī - ideāli. Tas ir absolūti izdevīgi visām iesaistītajām pusēm," pārliecināts ir Zaržeckis.

Savukārt Orlovs uzsvēra, ka ārstiem nav jādomā, kur ņemt līdzekļus. "Par to jādomā finanšu un ekonomikas ministrijām. Ārstiem jādomā, kā šo naudu efektīvāk pārvaldīt," klāstīja deputāts.

Veselības aprūpes budžets 2011.gadā ir 3,5% no iekšzemes kopprodukta jeb 486,5 miljoni latu, kas ir par 15,6% mazāk nekā 2008.gadā, kad veselības aprūpes budžets bija 576,5 miljoni latu.