Neatminētā mīkla – endometrioze

Mīklainā kaite kļūst arvien izplatītāka, taču, kādēļ tā rodas, vienota uzskata nav. Pēc vispopulārākās teorijas, mēnešreižu laikā daļa menstruālo asiņu kopā ar dzemdes gļotādas jeb endometrija šūnām caur olvadiem iekļūst vēdera dobumā. Tur sāk vairoties un reaģē uz cikliskajām pārmaiņām sievietes organismā – piebriest un noārdās, asiņojot un izraisot sāpes, stāsta žurnāla 36,6 ºC konsultante ginekoloģe un dzemdību speciāliste Inga Rubule.

Mēnešreižu asinis ārpus dzemdes vairāk vai mazāk aizplūst katrai, taču imūnsistēma tās iznīcina.

Endometrijas perēkļi biežāk veidojas sievietēm, kurām tuvas radinieces sirgušas ar šo kaiti.

Cits ieskats slimības izcelsmi skaidro ar traucējumiem augļa attīstībā. Kad ap grūtniecības septīto nedēļu sāk attīstīties sievišķie orgāni, var veidoties dzemdes, tās kakla vai maksts augšējās trešdaļas sašaurinājums, kas pieaugot kavē menstruālo asiņu atteci un izraisa sāpes.

Daudz piekritēju ir arī migrācijas teorijai: dzemdes gļotādas šūnas uz citām organisma vietām aizceļo kopā ar asinīm un limfu.

Endometriozei ir hormonāla izcelsme –

lielāks risks ar to saslimt ir auglīgajā vecumā. Tās izraisītās sūdzības mazinās grūtniecības laikā un pēc olnīcu operācijas.

Klejojošo šūnu nedarbi

Aizbēgušās dzemdes gļotādas daļiņas var sapulcēties un vairoties dažādās vietās: dzimumorgānos, visbiežāk dzemdes muskulatūras iekšējā slānī un olnīcās, un ārpus tiem: vēderplēvē, taisnajā zarnā, urīnpūslī, plaušās, nierēs, pēcoperācijas brūcēs un citur. Nereti tās aizklīst uz vairākiem orgāniem vienlaikus.

Dažkārt izteiktu sūdzību nav, tomēr biežāk – līdz pat 78 procentiem gadījumu – endometrioze izraisa hroniskas sāpes mazajā iegurnī, parasti velkošas, smeldzošas, retāk asas. Lielākoties ir grūti pateikt, kur tieši tās lokalizējas.

Diskomforts pastiprinās vienu līdz divas dienas pirms mēnešreizēm un to laikā, kad hormona progesterona ietekmē veidojas tūska un tādējādi rodas lielāks kairinājums.

Sāpes veicina iekaisums un saaugumi ap perēkļiem, nervu galu saspiedums.

Sūdzību izteiktību nosaka endometrija gabaliņu atrašanās vieta un dziļums. Dažkārt tās pieaug ar katrām nākamajām grūtajām dienām. Izteiktākus simptomus mēdz izraisīt svešo audu nonākšana uz vēderplēves, kā arī to izraisītais nervu galu kairinājums.

Ja endometrija šūnas atrodas taisnās un S veida zarnas tuvumā, ir sāpīga vēdera izeja un zarnu spazmas. Perēklim izvietojoties urīnpūšļa apvidū, būs urinācijas traucējumi.

Sāpes mīlējoties var rasties, ja klejojošās šūnas sapulcējušās tuvu dzemdes kaklam – iestiepjoties elastību zaudējušiem audiem, tiek kairināti nervu gali.

Līdz 38 procentiem sieviešu endometrioze izraisa neauglību, jo veicina saaugumu veidošanos iegurnī, kas nosprosto olvadus un mazina to caurlaidību. Tādējādi mainās orgānu novietojums, tiek traucēts spermatozoīdu ceļš uz olšūnu vai arī pēc apaugļošanās tās virzīšanās uz dzemdi.

Saaugumu dēļ var rasties ārpusdzemdes grūtniecība.

Pirmajos trijos grūtniecības mēnešos pastāv spontāna aborta risks,

it sevišķi, ja endometrija šūnas savairojušās dzemdes muskulatūras iekšējā slānī.

Slimība pati no sevis nepāriet, taču perēkļi var kļūt neaktīvi un sūdzības neizraisīt. Bieži vien tas atkarīgs no hormonālajām izmaiņām organismā.

Diagnozes meklējumos

Endometrioze mēdz maskēties. Hroniskas sāpes mazajā iegurnī var izraisīt dažādi iemesli, tāpēc īsto cēloni uzreiz ir grūti noteikt.

Parasti minējumi vainagojas ar diagnozi ne ātrāk kā pēc sešiem līdz deviņiem gadiem.

Perēkļus olnīcās jeb endometriomas iespējams atklāt ultrasonoskopijas apskatē, taču, lai sāktu ārstēšanu, diagnoze jāapstiprina ar laparoskopijas palīdzību.

Tā ir zelta standarts šīs kaites atklāšanā –

ar tās palīdzību nosaka ne tikai endometrija šūnu sakopojumu atrašanās vietu un attīstības stadiju, bet tos arī izņem.

Magnētisko rezonansi diagnostikā izmanto, ja ir aizdomas par slimības dziļu formu, kad endometrija šūnas savairojušās starp dzemdi un taisno zarnu.

Ārsts izmeklējot perēkļus redz dažādās krāsās. Baltie ir visneaktīvākie, sarkanie liecina par slimības sākumstadiju, bet par visnelabvēlīgākajiem uzskata brūnganos un melnos šūnu sakopojumus.

Operāciju vai hormonus?

Endometriozes ārstēšana ir atkarīga no slimības īpatnībām un pacientes vecuma, no tā, cik izteikti simptomi ietekmē dzīves kvalitāti, vai viņa vēlas mazuli, kā arī no slimnieces materiālajām iespējām un prognozēm par terapijas iespējamo risku.

Pats galvenais ir likvidēt perēkļus, mazināt simptomus un atjaunot auglību.

Ja paciente sūdzas par hroniskām sāpēm iegurņa zonā, taču izmeklējumos neko aizdomīgu neatrod, ārsts vispirms izraksta nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus, kas mazina sāpes un menstruālās asiņošanas stiprumu.

Ja šie medikamenti pašsajūtu neuzlabo, nākamais palīgs varētu būt zemas devas hormonālās kontracepcijas tabletes, ja vien nav kāds iemesls, kura dēļ tās nav ieteicamas. Šie medikamenti nomāc dzemdes gļotādas šūnu vairošanos, padarot mēnešreizes mazāk izteiktas.

Lai gūtu ārstniecisku efektu, zāles jālieto vismaz 12–24 mēnešus.

Visefektīvākais endometriozes ārstēšanas veids ir laparoskopiska operācija. To izdara narkozē, caur nelielu griezienu vēdera dobumā ievadot optiskos instrumentus. Manipulācijas gaita ir sarežģītāka, ja perēkļi izvietoti grūti pieejamās vietās, piemēram, tuvu taisnajai zarnai un urīnpūslim, un tādēļ pastāv risks ievainot šos orgānus. Dažkārt iepriekš lieto medikamentus šūnu sakopojumu mazināšanai, lai ķirurģiskās ārstēšana būtu veiksmīgāka.

Vienmēr tiek paņemts audu paraugs mikroskopiskai pārbaudei, lai pārliecinātos, vai nav sācies ļaundabīgs process.

Sieviete atlabst divu līdz trīs dienu laikā.

Pēc veiksmīgas ārstēšanas slimība parasti neatkārtojas,

tomēr reizēm vēlāk veidojas atkal jauni perēkļi.

Nopietnu izmaiņu gadījumā dažkārt nepieciešama papildu ārstēšana – specifisku hormonu injekcijas, kas jāveic četrus līdz sešus mēnešus.

Gadās, ka laparoskopiska ārstēšana tomēr nepalīdz atjaunot auglību un pie bērniņa iespējams tikt, vienīgi veicot ārpusdzemdes apaugļošanu.

Pēc mazuļa piedzimšanas jācenšas pēc iespējas ilgāk barot viņu ar krūti –

tas būs veselīgi ne vien jaundzimušajam, bet arī māmiņai,

jo mazināsies slimības atjaunošanās risks.

FAKTI

• Pirmās ziņas par endometriozi atrastas Ēģiptē – rakstiskās liecībās, kas tapušas jau 1600 gadus pirms mūsu ēras.

• Pasaulē ar to slimo vismaz 176 miljoni, Eiropā – 10% auglīgā vecuma sieviešu.

• Visbiežāk šī kaite piemeklē no 15 līdz 49 gadu vecumam.

3 faktori, kas var veicināt slimību

• Dzimumorgānu anatomiskas īpatnības, piemēram, sašaurināts dzemdes kakls, kas traucē menstruālajām asinīm brīvi aizplūst un provocē to nokļūšanu vēdera dobumā.

• Iespējams, endometrija šūnu migrēšanu stimulē agrīnas menstruācijas, spēcīga un ilga asiņošana, priekšlaicīga dzimumdzīves uzsākšana un sekss mēnešreižu laikā.

• Mazkustīgs dzīvesveids, kas novedis pie aptaukošanās. Tauku šūnās atrodošies hormoni estrogēni rada labvēlīgus apstākļus endometriozes attīstībai.

3 faktori, kas mazina risku sasirgt

• Daudzas (vairāk nekā piecas) grūtniecības – bērniņa gaidīšanas laikā endometriozes aktivitāte mazinās.

• Dzemdes gļotādas augšanas nomākšana, ilgstoši lietojot hormonālās kontracepcijas tabletes.

• Regulāras fiziskās aktivitātes, jo tās uzlabo mazā iegurņa apasiņošanu un novērš aptaukošanos.