«Vislabākais tētis»: Mūsu tētis – mūsu supermens! (1)

Es esmu tēta meita. Raksturs, uzvedība, paradumi – liekas, ka no bērnības centos viņu kopēt, jo vienmēr uzskatīju, ka mans tētis ir visforšākais. Tagad, kad sen jau neesmu bērns, kad kāds man pajautā par manu tēti, es nespēju apstāties stāstīt par viņu citiem, par to, cik viņš foršs, gudrs, un kolosāls.

Es uzskatu savu tēti par savu labāko draugu.

Jau no agras bērnības savu brīvo laiku vienmēr pavadīju ar tēti, viņš bija tas, kas aizveda mani uz pirmo vieglatlētikas treniņu un neskatoties uz to, ka bija jādodas uz darbu viņš nosēdēja visu treniņa laiku uz soliņa un gaidīja mani. Telefona sarunā ar mani viņš iemācīja man reizrēķina tabulu esot darbā. Iemācīja braukt ar riteni un ar mašīnu. Neskatoties uz savu nopietno darbu, viņš mūsu ģimenē ir vissirsnīgākais, katru rītu skolas laikos mēs ar māsu saņēmām sms, kurā tētis novēlēja mums jauku dienu un teica, cik ļoti mūs mīl.
Tādi sīkumi mums deva pašpārliecinātību, drošību un apziņu, ka mums ir mūsu tētis, kas vienmēr ir klāt kad viņu vajag, viņš vienmēr spēja atbalstīt un uzmundrināt.
Protams, tas viss ir tēva pienākums, bet ir svarīgi kā tēvs šos pienākumus izpilda. Kad biju maza manam tētim bieži nācās mani vest uz slimnīcu manu neskaitāmo traumu dēļ, kā arī es bieži tur attapos veselības dēļ, un viņš vienmēr bija blakus.
Gadu atpakaļ es atgriezos no ceļojuma, kurā dabūju smagu infekciju, nakts vidū es tiku slimnīcā, kaut jau sen nebiju bērns, tētis bija blakus. Cik atceros no tā vakara, es vēroju viņu un ,lai cik es slikti nejutos, es jutos laimīga, ka manā dzīvē ir mans tētis, kas ir vienmēr blakus, viņš spēj vienmēr visu dabūt gatavu, izdarīt neiespējamo, viņš tiešam dažreiz liekās kā īsts superman’s.
Viņš mūs mācīja un māca cīnīties par to ko mēs vēlamies un sapņojam. Lai kāda neveiksme, šaubas vai bailes mums nebūtu tētis vienmēr saka, lai mēs sadusmojamies uz visu pasauli un pierādama ,ka mēs to varam. Viņš tic mūsu visneiespējamākajiem sapņiem, un ir tā, ja tētis tic, ka es varu, tad es tiešām to varu izdarīt, un ir pilnīgi vienalga ko visa pasaule domā.
Viņš spēja mums iemācīt svarīgāko, kā mīlēt, un kā cīnīties par to ko mēs vēlamies. Mēs esam trīs dārgumi, un ticiet man mēs esam ļoti, ļoti , ļoti labi apsargāti dārgumi. Es zinu, ka mūsu laimes dēļ viņš izdarītu visu iespējamo un neiespējamo, un mēs, viņa smaida dēļ, nešauboties darītu tāpat.
Mēs tevi ļoti mīlam, tētuk!

Aija