Smēķēšanas atmetēju stāsti un pieredze (142)

Bez paša vēlmes neizdosies

Daudzi, apzinoties draudus, ko smēķēšana rada veselībai, cenšas šo ieradumu atmest. Vecs joks saka – nav nekā vieglāka kā atmest pīpēšanu – esmu to darījis neskaitāmas reizes! Diemžēl tā pa īstam tas izdodas tikai retajam. Atmešanas metodes ir visdažādākās, bet, kā atzina trīs eksperti, kuri cīņā ar dūmu pūķi uzvarējuši,

nekas nevar izdoties bez nopietnas vēlmes gūt panākumus.

Elektroniskais dūms

Daudzi pīpētāji lieto nikotīnu saturošas košļājamās gumijas, kam vajadzētu samazināt vēlmi pēc dūma, citi – plāksterus, kas nikotīnu organismā ievada caur ādu. Pēdējos gados aizvien lielāku popularitāti gūst t.s. elektroniskās jeb ecigaretes, to lietošanai pat izdomāts jaunvārds – elgarēšana. Kas tad ir elektroniskā cigarete? Tā ir ar bateriju darbināma ierīce, kas pēc izskata atgādina parasto cigareti, bet sastāv no nelielas nikotīna tvertnes un sensora, kas mirklī, kad smēķētājs ievelk dūmu, izsmidzina gaisā nikotīna devu. Tādējādi smēķētājs ieelpo ar nikotīnu bagātinātu gaisu, līdzīgi, kā smēķējot tabakas izstrādājumus, taču bez dūmiem. Šā iemesla dēļ tās tiek uzskatītas par veselīgākām nekā parastās cigaretes, jo to dūmos nav vairuma kaitīgo vielu, kas rodas, sadegot tabakai parastajās cigaretēs. Kaislīgi smēķētāji elektroniskās cigaretes iecienījuši arī tāpēc, ka tās drīkst lietot praktiski visur, kur ir aizliegts smēķēt klasiskās tabakas cigaretes.

Nav noliedzami vēl daži faktori, ko uzsver ecigarešu ražotāji:

• to dūmiem nav nepatīkamas smakas, kas iesūcas apģērbā un rada nepatīkamu elpu;

• tās nesatur darvu, kancerogēnas un citas cilvēka organismam kaitīgas vielas, kas rodas degšanas procesā – līdz ar to zobi nekļūs dzeltenīgi un smēķējot tiek uzņemts mazāk organismam kaitīgu vielu;

• tās ir mazāk bīstamas apkārtējiem, jo būtiski samazinās pasīvās smēķēšanas risks.

Ne baltas, ne pūkainas

Atšķirīgās domās ir atkarību speciālisti. «Ecigaretes cilvēka veselībai ir tikpat bīstamas kā parastās,» uzsver Tabakas un alkohola kontroles Latvijas nacionālās koalīcijas prezidents, narkologs Jānis Caunītis. «Elektroniskās cigaretes satur tīru nikotīnu, atkarību izraisošu vielu, kas pa tiešāko ceļu – ieelpojot – tiek ievadīta organismā. Tiesa gan, elektronisko cigarešu dūmi mazāk apdraud apkārtējos, tas ir iemesls, kāpēc daži plaušu slimību speciālisti atbalsta to lietošanu. Atkarības risks elektroniskajām cigaretēm ir lielāks, jo ražotāji, slēpjot informāciju par to sastāvdaļām, iestāsta, ka šis produkts ir mazāk kaitīgs veselībai. Turklāt ecigaretes uz atkarību adatas uzsēdina tieši jaunus cilvēkus, tāpēc, piemēram, Zviedrijā tās ir aizliegtas, diskusijas notiek arī citās valstīs.

Ecigaretes ir uzskatāmas par medicīnisku preparātu, kas satur nikotīnu,

līdzīgi kā nikotīnu saturošas košļājamās gumijas un plāksteri. No medicīnas viedokļa tās nav atbalstāmas kā sociāli pieņemama rekreācijas prece. Manuprāt, ecigaretes ir daļa no tabakas industrijas – ar to palīdzību sabiedrība tiek noturēta nikotīna atkarībā. Bieži vien cilvēki, kuri lieto ecigaretes, atgriežas pie parastajām, arī otrādi.»

Par maz datu

Pasaules Veselības organizācija (PVO) 2008. gada septembrī paziņojusi: nav pārliecinoši veiktu pētījumu, kas apliecinātu, ka elektroniskās cigaretes lietošana ir droša un efektīva nikotīna aizstājējterapija. PVO neizslēdz iespēju, ka elektroniskā cigarete var būt noderīga kā palīglīdzeklis smēķēšanas atmešanai, taču uzstāj – apgalvojums, ka elektroniskās cigaretes var palīdzēt smēķētājiem atmest savu ieradumu, ir jāpamato ar stingrā uzraudzībā veiktiem klīniskiem pētījumiem.

Latvijas Veselības ministrijas Smēķēšanas ierobežošanas valsts komisija tai pašā 2008. gadā atzinusi, ka elektroniskās cigaretes ir kaitīgas veselībai un atkarību veicinošas. Pēc komisijas atzinuma elektroniskās cigaretes līdzīgi kā tabakas izstrādājumi satur atkarību izraisošo vielu – nikotīnu – un to smēķēšana bojā asinsvadus, sirdsdarbību, kā arī atstāj iespaidu uz cilvēka nierēm un aknām. Pastiprināta nikotīna uzņemšana var izraisīt saindēšanos, nelabumu, vemšanu un elpošanas traucējumus.

Tā kā PVO nav pierādījumu, ka elektroniskās cigaretes palīdzētu cilvēkiem atbrīvoties no smēķēšanas, turklāt Valsts zāļu aģentūrā tās nav reģistrētas kā medicīnas produkts, Smēķēšanas ierobežošanas valsts komisija norāda uz šā izstrādājuma kaitīgumu un bīstamību iedzīvotāju veselībai un neiesaka tās lietot.

Internetā atrasta atziņa:

«Jau divus mēnešus pilnībā neesmu smēķējis. Dzīvē jau vairākas reizes mēģināju atmest, tad aptuveni pirms gada nolēmu izmēģināt ecigareti. Kad visu šo laiku biju smēķējis to un nolēmu pamēģināt pārtraukt, sajūta bija tieši tāda pati, kā mēģinot atmest parastās cigaretes, lai gan es jau mēnešiem smēķēju beznikotīna (it kā) kartridžus. Es uzskatu, ka ecigarete nav labākais veids, kā atmest smēķēšanu. Tā ir bēgšana no vienas atkarības citā.»

Laba diena atmešanai

Alsundzniece Agrita Pēterleviča pastāstīja, kā no smēķēšanas atbrīvojušies divi viņas tuvinieki. «Mans audžutēvs Fredis ļoti gribēja atmest pīpēšanu, bet nekādi neizdevās. Īsti neatceros, kā viņam radās tāda ideja, bet kārtējā atmešanas reize pienāca 13. janvārī. Un ko domā – izdevās! Tikpat neveiksmīgi ar savu ieradumu jau gadiem bija cīnījies manas mammas brālis Arvīds. Reiz Fredis viņam it kā pa jokam izmeta: «Bet tu pamēģini 13. janvārī – tā ir vislabākā diena atmešanai!» Nezinu, vai tā bija sagadīšanās, iedvesma vai kas cits, bet arī onkulis kopš tā laika cigareti vairs neņēma ne mutē.»

«Viņa dur adatas, bet es tik kūpinu»

Veiksmīgi no cigarešu atkarības atbrīvojies arī kādreizējais ugunsdzēsējs, tagad izdienas pensionārs Andris Dāboliņš no Alsungas. Viņam palīdzējusi kāda dziedniece, kura tobrīd vēl tikai mācījusies amata gudrības. «Tolaik pīpēju divas paciņas dienā. Biju mēģinājis atmest, vienreiz uz trim mēnešiem, tad uz sešiem, bet nu tā rakstura vājība – kā nedaudz šņabītis iekšā, tā pīpis no pakaļas. Tas varēja būt 1996. gadā, kolēģim sāpēja mugura, un tā dziedniece vārdā Sandra viņam bija atnākusi to salikt vietā. Joka pēc ierunājos, vai viņa nevar palīdzēt atmest pīpēšanu. Vārds pa vārdam, viņa atnāca otrreiz, liela grāmata līdzi – sāka pētīt manu plaukstu, ar sudraba irbulīti pēc zīmējuma sameklēja jutīgās vietas, iezīmēja tās ar flomāsteru un pēc tam tur sasprauda adatiņas. Sadūra gan plaukstā, gan pirkstu galos, kopā sešas vai astoņas. Es tikai sēdēju, roku izstiepis, un... pīpēju. Vīri no Jūrkalnes bija ieveduši nēģus – skatījās un smējās, vēderus saķēruši! Nosēdēju pusstundu, Sandra aizgāja, un pēc kāda laiciņa mēģināju uzpīpēt, bet kaut kā vairs negaršoja. Izmēģināju vienu šķirni, otru – nu, nav garšas! Tas pats bija arī no rīta, un ar to viss beidzās. Pēc dažām dienām viesībās kārtīgi iedzēru, bet neuzpīpēju nevienu smēķi! Nu jau ir kādi 16 gadi, kopš neesmu pat paprovējis. Kritisks moments bija pēc gada – ja tad būtu palaidies, kas zina, varbūt arī turpinātu. Stipri piepīpēta telpa man nepatīk, bet, ja kāds uzpīpē labu cigareti, man nav iebildumu. Citreiz kāds attaisa paciņu un es sajūtu, kā tabaka smaržo. Kad pats pīpēju, es to nejutu! Paņemu paciņu, pasmaržoju – patīk! Pīpmaņi ir nekulturāla tauta, un arī es tāds biju – citreiz gan izgāju laukā uzpīpēt, bet bija reizes, kad indēju darbabiedrus, kūpinot turpat telpā. Sandra atbrauca vēl otrreiz, pacienāju ar zirņu zupu, aizskrēju arī pēc šampanieša, bet viņa teica, ka tas esot pilnīgi lieki – esot sevi ieprogrammējusi, ka nereibst. Esmu dzirdējis, ka Sandrai tagad ir privātprakse kaut kur Stendē.»

Noslēgumā Andris atzīst:

ja pašam nebūtu bijusi vēlēšanās atmest, ar vienu reizi noteikti nebūtu izdevies.

«Bija slikta pašsajūta»

Celtnieks no Pāvilostas Artis Miezītis smēķēšanu atmetis, kad saslimis ar ērču encefalītu. «Bija slikta pašsajūta, kādas divas dienas nepīpēju. Tā gan nebija pirmā reize, kad uz pāris dienām atmetu. Strādājot celtniecībā, man pavasaros regulāri bijuši plaušu karsoņi. Krekšķēdams ar mokām izpīpēju varbūt vienu cigareti un nodomāju: nu ir īstais moments atmest. Otrajā dienā paliek labāk, uzpīpēju divas trīs, un viss ir atkal pa vecam. Šoreiz bija citādi – pašsajūta turējās slikta vairākas dienas, nepīpēju un nolēmu, ka nu gan viss. Vēlāk pašsajūta uzlabojās, bet izdevās noturēties, un pēc tam jau vairs neprasījās. Iedomājies, mana norma bija 30 – 35 cigaretes dienā. Strādāju garas stundas, gulēju maz – man pietiek ar četrām, piecām stundām. Tas nozīmē, ka nomodā biju 19 stundas, un katrā no tām vajadzēja vismaz divas cigaretes. Tagad man ir labi – pat ja kāds blakus pīpē, es jūtu pazīstamu smaržu, bet nerodas vilinājums pašam aizkūpināt. Pazuda arī aizdusa, iekšās vairs nekas negārdz.»

Iepriekš Artis bija izmēģinājis gan Nicorette košļājamās gumijas, gan plāksterus, bet uzskata to par nenopietnu padarīšanu. «Varbūt tas palīdz, ja izpīpē dažas cigaretes dienā, bet ne jau pie tādiem apjomiem kā es,» viņš secina. «Un tāpat vien neviens neatmetīs, pirmkārt, ir jāgrib, otrkārt, kaut kam īpašam jānotiek. Manā gadījumā tā bija slimība, citam būs kas cits.