/nginx/o/2018/07/16/9832369t1h9bc4.jpg)
«Labdien, esmu jauns, 30 gadu vecs vīrietis un bez bērniem. Sāku par to pārdzīvot jau no kādiem 25 gadiem. Bet ne jau tāpēc, ka bērnu nav, bet tāpēc, ka neredzu perspektīvas pie tāda tikt. Man regulāri neveicas attiecībās,» savu sāpi uztic mūsu lasītājs Renārs. Situāciju komentē psihoterapeits Sandis Ratnieks.
Esmu jauns trīsdesmitgadīgs vīrietis un bez bērniem. Sāku par to pārdzīvot jau no kādiem 25 gadiem. Bet ne jau tāpēc, ka bērnu nav, bet tāpēc, ka neredzu perspektīvas pie tāda tikt. Man regulāri neveicas attiecībās, respektīvi tās ir īsas. Ar sievietēm kopdzīve parasti nav ilga, un tā rezultātā es esmu jau trīsdesmitgadīgs un bez bērniem.
Un es pat gribētu viens audzināt to savu pirmo meitu, man šķiet, ka es tiktu galā.
Man ir nopietns pārdzīvojums un pat reizēm nāk virsū vistrakākās domas par tā iegūšanu. Nezinu, kā lai ar to samierinos. Es nevaru pieņemt arī to, ka sievietes bieži iet prom vai arī es aizeju prom. Attiecības ir attiecības, tur iedziļināties negribas, jo laikam man nav lemts vai arī tā īstā vēl nav atnākusi. Un es pat gribētu viens audzināt to savu pirmo meitu, man šķiet, ka es tiktu galā. Bet pārdzīvojums par vecumu, bez stabilas draudzenes un bērniem mani vienkārši dzen izmisumā.
Domāju arī varbūt sarunāt ar kādu sievieti, kura ieņem un man viņu atdod,
bet visticamāk pēc tāda piedāvājuma es dabūtu ar pannu pa galvu. Jau domāju varbūt vērsties kādā bērnunamā, lai paņemtu kādu pavisam maziņu savā aprūpē, bet kurš man viņu dos vientuļam vīrietim?! Ja nemaldos, tur process ir pietiekoši sarežģīts ar visām formalitātēm.
Man ir panika, varbūt kāds gudrs komentārs, viedoklis atradīsies. Esmu strādājošs, dzīvoju viens pārsvarā, jo ar sieviešiem ilgi nekas nesanāk. Bet vismaz vienu bērnu es jau vēlos paniski,» savu sirds sāpi uztic mūsu lasītājs Renārs.
Izmisušajam vīrietim komentāru sniedz ģimeņu psiholoģiskā atbalsta centra «Līna» ģimenes psihoterapeits Sandis Ratnieks:
«Jautājumu uzdod vīrietis, kuram ir 30 gadi. Viņam šobrīd nav stabilu attiecību. Ļoti gribas savu bērnu. Vīrietis arī apsvēris dažādus «trakus» variantus, kā pie bērna varētu tikt. Domājis, ka kāda sieviete varētu piedzemdēt viņam bērnu, ko viņš varētu audzināt viens pats, vai varētu kādu bērnu adoptēt, bet šaubās, vai viņam kā vientuļam vīrietim tas būtu iespējams.
Tā ir dabiska cilvēciska vēlēšanās, radīt un audzināt bērnu.
Bērni ir cerību nesēji un iemiesotāji. Bērni mums dod iespēju, piepildīt savu vēlēšanos kādu mīlēt un par kādu rūpēties.
Cilvēkiem ir noteikts reproduktīvais vecums, kurā ir jārada bērni. Vīriešiem un sievietēm šis vecums ir atšķirīgs. Nav īsti skaidrs, vai vīrietim bērni nevar būt medicīnisku vai citu iemeslu dēļ. Šķiet, ka konkrētajā gadījumā liela nozīme ir tieši psiholoģiskajiem aspektiem. Ar 30 gadiem nebeidzas vīrieša reproduktīvais vecums. Tomēr vēlēšanās pēc sava bērna ar katru gadu kļūst lielāka, pieaug izmisums un panika (trauksme). Katrā no mums tikšķ «bioloģiskais pulkstenis». Nav bērna, nav stabilu attiecību, zūd ticība, ka tas viss kādreiz būs. Attiecības ar sievietēm bijušas īslaicīgas un nepastāvīgas. Valda zināma nolemtības sajūta («laikam man nav lemts») vai blāva cerība («tā īstā vēl nav atnākusi»).
Man šķiet, ka šajā gadījumā ir jādara tas, ko negribas, - jāiedziļinās attiecībās ar pretējo dzimumu. Jāsaprot, kādēļ tās nav izdevušās. Kā attiecību izdošanos vai neizdošanos ir ietekmējusi paša rīcība? Nenoliedzu, ka bērnu var izaudzināt arī viens vecāks. Tā tas bieži mūsu sabiedrībā notiek, un katram vientuļajam vecākam būs savs stāsts, kā viņš/viņa palicis viens ar bērnu/bērniem. Reti kurš no viņiem apgalvos, ka jau sākotnēji ir gribējis būt viens. Bērnam ir jādzimst ģimenē. Bērnu rada vīrietis un sieviete kopā. Kopā viņiem bērns ir arī jāaudzina, jārada labvēlīga vide bērniņa attīstībai.
Iespējams, bērna neesamība cilvēkam liek šaubīties par savu vīrišķību,
rodas spēcīgas pašvērtējuma svārstības. Veids, kā vīrietis apraksta savu situāciju, rosina domāt par vēl vienu aspektu.
Rodas iespaids, ka bērns šajā stāstā ir simbols kaut kam. Iespējams, bērna neesamība cilvēkam liek šaubīties par savu vīrišķību, rodas spēcīgas pašvērtējuma svārstības. Varbūt ir vēl dziļāki temati, tādi kā bailes no vecuma un nāves. Izmisums un panika (trauksme) nav labi padomdevēji. Tie rada iekšēju spiedienu, kura rezultātā sašaurinās cilvēka uztveres un izvēles spējas, aptumšojas prāts. Tādēļ vispirms ir jānoņem izmisums un panika, jāizprot to rašanās mehānismi. Tad var tālāk risināt personiski nozīmīgos jautājumus un sakārtot privāto dzīvi. Tas ir izdarāms individuālajā psihoterapijā.