Graustā Vīlandes ielā iesprostoti divi cilvēki; īpašnieks Gurevičs vienaldzīgs (18)

«Durvīm uzliktas piekaramās atslēgas, vakar pilnībā aizsita arī pirmā stāva logus, pa kuriem dēls vēl varēja izšmaukt uz veikalu un nopirkt kaut ko ēdamu,» aģentūrai LETA stāsta grausta gūstekne Zaiga Bērziņa. Viņa četrstāvu graustā kopā ar 56 gadus veco dēlu jau vairākus gadus palikuši vienīgie iemītnieki.

Ēkā apkure atslēgta kopš 1995.gada, ūdensvads noslēgts 2009.gadā, tomēr ar dēla palīdzību izdevies no jauna pieslēgties ūdens padevei, par ko esot informēts arī pašvaldības SIA «Rīgas ūdens». Līdz pagājušajai nedēļai, pamatojoties uz līgumu ar AS «Latvenergo», Bērziņiem vēl bijusi elektrība, taču drošības apsvērumu dēļ pagājušās nedēļas beigās pārtraukta gan ūdens, gan elektrības padeve.

Patlaban sieviete un viņas dēls baidās izkļūt no brūkošās ēkas gan tāpēc, ka tas būtu jāmēģina darīt caur otrā stāva logu, gan tāpēc, ka atpakaļ vairs nevarēs tikt. Ēdienu un ūdeni abiem pie nama pienes radiniece. Bērziņi ar auklu nolaiž pa otrā stāva logu maisiņu un pēc tam ar to uzvelk produktus uz otro stāvu.

LETA jau ziņoja, ka nams, kas īpašnieku nolaidības dēļ pārvērties par B kategorijas graustu, ir mūra ēka, kas pirms 114 gadiem uzbūvēta pēc arhitekta Rūdolfa Heinriha fon Cirkvica projekta. Ēka ir valsts nozīmes arhitektūras un kultūras piemineklis, un Rīgai tā ir īpaši nozīmīga, jo šis ir viens no pirmajiem jūgendstila namiem Rīgā. Skaistais nams 2011.gadā piedzīvojis lielu ugunsgrēku, līdz ar to tam ir pilnībā bojāts jumta pārsegums, bet nama tehniskais stāvoklis no iekšpagalma vērtējams kā katastrofāls.

Bērziņa stāsta, ka viņa Vīlandes ielā 11 dzīvo jau kopš dzimšanas, arī viņas māte šeit visu mūžu īrējusi dzīvokli - kopš 1903.gada. Deviņdesmito gadu sākumā sākusies īpašumtiesību skaidrošana, kā rezultātā daļa ēkas atzīta par denacionalizētu īpašumu, otra daļa - par valsts īpašumu. Bērziņas īrētais dzīvoklis atradās valstij piekrītošajā daļā.

Lielākā daļa iedzīvotāju jau 1992.gadā pārcēlušies uz privatizējamiem valstij vai pašvaldībai piederošiem dzīvokļiem, taču Bērziņa šo iespēju neesot paspējusi izmantot. 1996.gadā, kad ēku apsaimniekoja nekustamā īpašuma sabiedrība «Nira fonds», viņa no apsaimniekotāja saņēmusi divus piedāvājumus pārcelties, taču, kad viņa mēnesi vēlāk izteikusi gatavību pārcelties uz vienu no piedāvātajiem mājokļiem, saņēmusi atteikumu, ka piedāvājums vairs neesot aktuāls, un tad atkal nomainījušies ēkas apsaimniekotāji.

Bērziņa esot mēģinājusi vērsties pēc palīdzības pašvaldībā, taču, tā kā dēls tobrīd strādājis, nav atzīta par maznodrošinātu, savukārt no rindas uz pašvaldības dzīvokli esot izsvītrota, jo viņai laukos pieder zeme ar mežu. Bērziņa norāda, ka tur dzīvot nav iespējams, jo māju tur nav, taču viņa uzsver, ka nevēlas pārcelties uz īres dzīvokli, jo vēlas, lai tiktu ievērotas viņas tiesības dzīvot līdzvērtīgā, privatizējamā dzīvoklī.

Kā aģentūra LETA uzzināja Rīgas domes Labklājības departamentā, šā gada martā Bērziņa atteikusies no sadarbības ar sociālo dienestu. «Ar varu mēs nevienam nevaram palīdzēt. Ja viņa apdraud savu dzīvību, būtu jāiesaistās policijai,» atzina departamenta direktores palīdze Gundega Klauža.

Grausta iemītniece savas prasības pamato ar savu pēdējo kaimiņu pieredzi. Proti, 2002.gadā, kad ēku savā īpašumā ieguvusi SIA «Vīlande», uzņēmums atslēdzis ūdeni un kanalizāciju un sācis tiesāties ar pēdējiem četriem īrniekiem, kas vēl dzīvoja namā, pieprasot maksāt īres parādu un prasot iemītnieku izlikšanu. Augstākās tiesas Senāts 2006.gadā esot lēmis, ka dzīvokļi ir bijuši valsts īpašums, tāpēc īrnieki nav izliekami bez atbilstošas kompensācijas vai līdzvērtīgas dzīvojamās platības ierādīšanas. Pēdējiem trim kaimiņiem ar labu juristu palīdzību esot izdevies panākt mierizlīgumu un viņi par trīsistabu dzīvokļa pamešanu saņēmuši aptuveni 75 000 eiro (52 710 latu) kompensāciju, kas gan esot krietni mazāk kā sākotnēji prasītie 125 000 eiro (87 850 lati).

Bērziņa stāstīja, ka viņai ar advokātu neesot paveicies, tiesvedība ieilgusi, tomēr 2008.gadā, kad pēdējie kaimiņi beidzot saņēmuši savas kompensācijas, arī viņai SIA «Vīlande» esot piedāvājuši 50 000 eiro (35 140 latu) kompensāciju. Drīz vien summa sarukusi līdz 30 000 eiro (21 100 latu), kam Bērziņa tomēr nav piekritusi. Gadu vēlāk viņa tomēr nolēmusi piekrist šim piedāvājumam un jau noskatījusi remontējamu mājokli Rīgā, taču Vīlandes ielas nama saimnieki atteikuši, lai savas problēmas risina pati.

2011.gadā SIA «Vīlande» Bērziņai piedāvājuši pārcelties uz citu dzīvokli, taču tam bijušas caurstaigājamas istabas, kas īrniecei nav bijis pa prātam, un viņa atteikusies. Kopš tā laika nu jau vismaz pusotru gadu ar graustā dzīvojošo Bērziņu neviens neesot sazinājies.

Bērziņa uzsver, ka piedāvājums mainīt mitekli graustā pret īres dzīvokli ir neadekvāts, ko pierāda tas, ka lielākā daļa agrāko kaimiņu tikuši dzīvot privatizējamos dzīvokļos, bet pēdējiem kaimiņiem izmaksāta prāva atkāpšanās nauda. Viņa pauž sašutumu par SIA «Vīlande» teikto, ka brūkošās jūgendstila ēkas glābšanu nav iespējams uzsākt viņas klātbūtnes dēļ - pēc viņas domām, bīstama ir tikai ugunsgrēkā bojātā ēkas daļa, bet ēkas daļa, kurā atrodas viņas miteklis, turas stipri, tāpēc viņas klātbūtne nekādā veidā nevar traucēt ēkas renovācijas darbus. Ja vien būtu gribējuši, SIA «Vīlande» ēku būtu varējuši sākt remontēt kaut 2002.gadā, uzskata Bērziņa.

SIA «Vīlande» gan atsaucas uz darba drošības prasībām - uzņēmuma pasūtītajā tehniskajā atzinumā norādīts, ka ēkai nepieciešama renovācija vai rekonstrukcija ar pilnīgi visu būvkonstrukciju un inženiertīklu nomaiņu, taču šie darbi veicami tikai no iedzīvotājiem pilnībā atbrīvotā ēkā.

Abu grausta iemītnieku prasības varētu kavēt arī pašvaldības vēlmi saglābt brūkošo arhitektūras pērli. Jau ziņots, ka gadījumā, ja īpašnieki turpinās nelikties ne zinis, jūgendstila graustu Vīlandes ielā 11 pašvaldība apņēmusies sakārtot piespiedu kārtā. Arī departamentam tas nebūs iespējams, kamēr ēkā mājo cilvēki. Rīgas domes Īpašuma departaments nama īpašniekiem nosūtījis vairākas vēstules ar lūgumu nekavējoties rīkoties un sakārtot nekustamo īpašumu, taču ēkas īpašnieki nav izrādījuši nekādu interesi par sava īpašuma sakārtošanu, un šobrīd ēkas stāvoklis ir pasliktinājies līdz kritiskam un sabiedrībai bīstamam.

Tiesa, Bērziņa atzīst, ka tagad gan par 30 000 eiro kompensāciju piekristu pārcelties uz citu mitekli kaut vai kādā no mikrorajoniem.

Kā liecina «firmas.lv» informācija, 2002.gadā dibinātā SIA «Vīlande» nodarbojas ar sava vai nomāta nekustamā īpašuma izīrēšanu un pārvaldīšanu, un pēdējos trīs gadus uzņēmums darbojies ar ievērojamiem zaudējumiem. 2012.gadā «Vīlandes» apgrozījums bijis 40 665 lati, zaudējumi - 38 714 lati, 2011.gadā «Vīlande» apgrozījusi 16 868 latus un cietusi 37 324 latu zaudējumus, bet 2010.gadā, kad uzņēmuma apgrozījums bijis 12 652 lati, tas cietis zaudējumus gandrīz 109 000 latu apmērā.

SIA «Vīlande» pilnībā pieder bijušajam viesnīcas «Rīga» īpašniekam, uzņēmējam Venjaminam Gurevičam. Zvanot uz tālruņa numuru, pa kuru Bērziņa iepriekš sazinājusies ar ēkas īpašnieku, klausuli pacēla vīrietis, kurš vispirms krievu valodā noskaidroja, kas zvana, bet tad latviešu valodā ar spēcīgu krievu akcentu paziņoja, ka esot Gureviča palīgs un par ēku Vīlandes ielā neko nezinot. Uz jautājumu, kā palīgu sauc, vīrietis pēc pāris sekundēm atbildēja: «Edgars. Paldies,» un nolika klausuli.