Iespējams, tās ir asociācijas, kas rodas saistībā ar mūsdienu biroju darbinieku ģērbšanās stilu, kas ir unificēts un kuram nav individualitātes. Taču cita starpā der atgādināt, ka nav veiksmīgāka veida, kā izteikt individualitāti, kā konservatīvais stils. Tas taču nav kantoros strādājošo ierēdņu vai biroju planktona stils, tas saistās ar angļu aristokrātiju, kura uz apkārtējiem vienmēr nolūkojas mazliet no augšas, zina savu vērtību un prot sevi parādīt ar cieņu. Tomēr tieši šeit arī slēpjas bīstamība – lai izskatītos labāks par pārējiem, tiešām ir JĀBŪT labākajam!
Par modes konservatīvisma paraugu tiek uzskatīts dendija stils, kas ieguvis popularitāti jau XX gadsimta sākumā, pateicoties Anglijas karalim Edvardam VII. Tagad pat grūti iedomāties, ka manierīgajā Anglijā par galveno modes un stila paudēju bija kļuvis monarhs, taču, lai cik dīvaini tas arī izklausītos, tieši tā tas bija. Jo
konservatīvismam nav nekā kopīga ar stagnāciju un atpalicību;
tā ir gadsimtos uzkrāto tradīciju un tikumisko principu retranslēšana (kas ir šā stila pamatelements) mūsdienu apstākļos. Tieši tāda arī bija karaļa Edvarda uzvedība – paliekot par īsteni konservatīvu monarhu, viņš savus pienākumus pildīja viegli un pat švītīgi (?), veikli manevrējot starp tradicionālo aristokrātiju un buržuāziju, kas tobrīd pieņēmās spēkā.