Santa Vaišļa: apģērbam ir jādod otrā iespēja! (30)

«Parastie» veikali nav interesanti

Nav noslēpums, ka daudzas sievietes uzskata par kauna lietu iepirkties «second hand» veikalos vai arī, ja tur atradušas kādu skaistu apģērba gabalu, nevienam pat ij nedomā stāstīt, kur tas iegādāts. Jo – tā taču nav pieņemts. Taču Santa Vaišļa un veikala "My FASHION Space« vadītāja Lelde šo stereotipu nolēmušas lauzt, padarot šos tērpus cilvēkiem interesantākus un ar laiku pat piedāvājot veselu Santas darināto «otro roku tērpu» kolekciju. Bet nu par visu pēc kārtas.

«Ļoti sen t.s. normālajos apģērbu veikalos, kas meklējami «Dominā», «Alfā», «Spicē» un citos lielveikalos, nevienu apģērbu neesmu nopirkusi, jo – man piedāvājums šķiet garlaicīgs. Protams, var jau, piemēram, blūzīti un svārkus sakombinēt citādāk, taču, vienu dienu nostaigājot šādā apģērbā, es sāku sajust tā trūkumus un šo apģērbu pāršuju,» par saviem ģērbšanās principiem stāsta māksliniece, piebilstot – viņas klientu lokā ir gana daudz skatuves mākslinieku (tostarp Sandija Vīgante, dziedātājas Lienes Šomases māsa Kristīne Šomase, Māras Upmanes vadītā Rīgas Zilā kora dalībniece u.c.), kuriem patīk bieži pārsteigt savus fanus ar dažādiem skatuves tērpiem, tādēļ tos nepieciešams mainīt ļoti bieži, taču – līdzekļi to neatļauj.» Tādēļ Santa atradusi risinājumu,

saviem klientiem nepieciešamos tērpus darinot tieši no «otro roku» veikalos iegādātajām lietām.

Viņa uzsver – pirmkārt, māksliniekam šāds tērps izmaksā lētāk, turklāt bieži vien tas ir interesantāks nekā dārgā veikalā par lielu naudu pirktais. Santa arī secinājusi, ka tieši ar māksliniekiem šajā ziņā viņai ir viegli sastrādāties līdzīgā domu gājiena dēļ. «Tiklīdz manu radošumu ierobežo, tas jau kļūst sarežģītāk,» meitene smejas.

Otra viņas klientu grupa ir sievietes vecumā ap četrdesmit gadiem, kuras arī grib ģērbties stilīgi un «ar odziņu»: «Viņas labprāt valkā interesantu apģērbu un darbā no kolēģiem uzklausa komplimentus par savu ģērbšanās stilu. Turklāt vienlaikus tas uzlabo viņu garastāvokli un dzīves kvalitāti,» ir pārliecināta modes māksliniece, piebilstot – arī šai klientu grupai domāto tērpu gatavošanai viņas «medību vietas» ir tieši «second hand» veikali. «Ir cilvēki, kas kaunas šādos veikalos iepirkties, bet – tas nav nekas slikts vai nepareizs! Galu galā, pērkot apģērbu t.s. parastajā veikalā, ir jārēķinās, ka to pirms tevis ir laikojis kāds cits, tātad – to nevar saukt par nevalkātu. Un ja šķiet, ka «second hand» pirktajam apģērbam ir slikta enerģētika vai Dievs vien zina, kas vēl, – nu, tad pirms vilkšanas to izmazgā vai aiznes uz ķīmisko tīrītavu. Galu galā mēs taču pērkam arī, piemēram, lietotas mašīnas,» uzsver Lelde un Santa, kura mēdzot novērtēt ikvienu jaunu šādu veikalu – gan Rīgā, gan citās Latvijas pilsētās, jo šāda veikala apmeklēšanai allaž tiekot ierēķināts laiks. «Ja man jau pirmajā minūtē veikals nepatīk, es nekad otrreiz tur neatgriezīšos,» vēl piebilst Santa.

Ir jābūt «piešautai» acij

Protams, lielākoties cilvēks, ienākot sev līdz šim nepazīstamā «second hand» veikalā, apmulst no piedāvāto preču klāsta un jau pēc dažām minūtēm nodomā – ai, es te neko nevaru atrast. Tādēļ, lūgta ieteikt dažus knifus, kā atrast tieši savu apģērba gabalu, Santa smaidot saka: «Mans «knifiņš» ir ilgie gadi, ko esmu pavadījusi, meklējot apģērbus šā segmenta veikalos. Tādēļ ir svarīgs pareizs preču izkārtojums, tas, ka preces nav sagrūstas viena otrai virsū. Ja pētu drēbes un redzu, ka piecus apģērbus tālāk ir kāds interesants audums, tā jau vairs nav skatīšanās.» Viņai pirmais priekšnoteikums ir – vai audums ir patīkams pēc taustes, pēc tam svarīga ir auduma krāsa. Viņasprāt, nav viegli ieteikt pareizus meklēšanas paņēmienus, bet tagad, vasarā, acis noteikti vispirms pamana košus un krāsainus apģērbus. «Protams, ir cilvēki, kam patīk melns un klasisks apģērbs, bet tam allaž var pielāgot kādu krāsainu detaļu vai aksesuāru.» Dažkārt Santa uz veikalu dodas kopā ar klientu, un nu jau lielāko daļu savu paziņu viņa ved tieši uz sarunas sākumā pieminēto veikalu Raunas ielā. «Negribu taisīt antireklāmu, bet esmu pamanījusi, ka vairākas «otro roku» apģērbu veikalu ķēdes vairs nedomā par individuālo skaistumu; viņiem galvenais princips ir – ka tikai pārdot. Viņi nedomā par cilvēkiem. Savukārt man svarīgi ir, lai būtu labi apmācīts un laipns pārdevēju kolektīvs, skaistas telpas, ērts apģērbu izvietojums – tā, lai man drēbju meklēšana būtu atvieglota.»

Neaizraujas ar minimālismu

Santa norāda – pat ja klientam šķiet, ka izvēlētais apģērbs ir par lielu vai platu, no tāda ir daudz interesantāk pašūt kaut ko jaunu un neparastu. «To darīju jau skolas laikā, kad, spītējot lielajai aizņemtībai, neatteicos ne no vienas iespējas piedalīties kādā modes skatē. Tad apģērbu varēju pārtaisīt līdz nepazīšanai. To labprāt daru arī tagad.» Modes māksliniece aprēķinājusi, ka tagad, lai pēc klienta vēlmes pārtaisītu tērpu, viņai nepieciešama viena, maksimums – divas dienas. «Ja jāšuj pilnīgi no jauna, tad, protams, vajadzīgas piegrieztnes un viss pārējais. Bet gatavam apģērbam jau ir apstrādātas auduma malas, iešuves – respektīvi, visas lietas, kam būtu jāvelta lieka enerģija. Es cenšos laiku izmantot lietderīgi, ieguldot to apģērba mākslinieciskajā izskatā.» Turklāt, kad atlido ideja par jaunu tērpu, Santa tam nezīmē piegrieztni uz papīra – tas viss viņai jau ir prātā. «Protams, man ir palīgs, kas dara sīkās lietas, taču – man vajag uzreiz un tagad. Un vēl gribu uzsvērt, ka

manis radītais mākslas darbs ir lētāks tādēļ, ka es tā radīšanai patērēju mazāk laika.

Man darba gaitā nepazūd vīzija un ideja, lai gan – apģērbs, ko esmu iedomājusies, darināšanas gaitā nekad neizskatīsies tieši tā. Ar katru ielocīti un vīli parādās jaunas idejas, un rezultātā apģērbs izskatās vēl labāk. Un, jo ātrāk to var izdarīt, jo labāk sanāk. Pat ja apģērbam ir kāds defekts, to ļoti labi var pataisīt par efektu. Apģērbam ir nepieciešama uzmanība! Turklāt es neaizraujos ar minimālismu – man patīk košas, krāsainas un ekstravagantas lietas.»

Beidzot īstenos seno sapni

Santas sadarbība ar Raunas ielā meklējamo veikalu, visticamāk, šīs vasaras beigās vainagosies ar viņas darināto apģērbu stendu. «Tāda doma mums ir, ka vajadzētu stendu, kurā izstādīsim tērpus, kas atrasti šajā veikalā un kurus esmu pārtaisījusi, tādējādi motivējot cilvēkus saprast, kādas kvalitātes apģērbus var radīt no tā, ko šeit var iegādāties. Un nevajag uzskatīt – ja, piemēram, esi nopirkusi blūzi ar nelielu defektiņu, tā nav valkājama. Turklāt – tās būs reāli valkājamas drēbes.»

Tiesa, gan Santa, gan Lelde rēķinās, ka cilvēku reakcija, ieraugot kaut ko šādiem veikaliem netipisku, varētu būt visdažādākā, tāpat Santa rēķinās, ka būs cilvēki, kuri lūgs – vai tu vari kaut pārtaisīt tieši man? «Plānoju, ka

manā stendā būs daudzveidīga izvēle, turklāt sievietēm ar visdažādāko figūru

– gan ikdienas, gan izejamie apģērbi. Savukārt vīriešiem kaut ko es darinu ļoti reti – lielākoties tikai žaketes (jāpiebilst, ka Santas kolekcijā joprojām atrodama žakete, ko «Okartes» noslēguma koncertā vilka Kašers, – red.).» Modes māksliniece skaidro, ka viņa taisa apģērbus, ko var pieskaņot vairākiem izmēriem. «Tādēļ izmantoju metodi, sākot apģērbu darināt no pleca. Ja to sāk darīt no gurna, tas sašaurina nēsātāju loku,» viņa paskaidro un min piemēru par kādu veikalā nopērkamu kāzu kleitu, kurai atklājies neliels defekts: «Kleita ir tik skaista un tik labi pašūta, ka to būtu žēl laist garām. Tādēļ tagad tā gaida savu kārtu uz pārtaisīšanu. Ceru, ka šī kleita būs redzama arī modes skatē, ko pamazām gatavoju,» meitene atklāj savus plānus.

Tiesa, lai ķertos pie jaunās kolekcijas darināšanas – un to Santa Vaišļa sauc par savu lielāko izaicinājumu – viņai jātiek galā ar visiem iepriekšējiem pasūtinājumiem. «Jaunās kolekcijas dēļ mainu visu savu dzīvi, jo pašlaik strādāju ar konkrētiem klientiem un pasūtījumiem. Bet

man gribas augt, turklāt mana vēlme allaž bijusi strādāt vienkāršā, nepiespiestā situācijā,

darīt to, kas ienāk prātā, un veidot savu kolekciju. Par to sapņoju jau kopš piektās klases, un nu izskatās, ka mans sapnis īstenosies.»