Darbs zivju cehā par 200 latiem - foršākā vai vienīgā izvēle? (292)

Intervijas pirmo daļu, kurā runājām par nabadzību un ekonomikas attīstību, varat izlasīt šeit:

Portāls TVNET ir runājis ar vairākiem darba devējiem, kuri apgalvo – neskatoties uz aptuveni 10% augsto bezdarba līmeni, viņiem nav kas strādā. Trūkst labu darbinieku. Ir tādi, kas atnāk, divas dienas pastrādā, bet jau tad ir neapmierināti. Kā to vērtējat? Kur varētu būt tā sāls šādai situācijai?

Šeit būtu jālūkojas, kuri uzņēmēji tā saka.

Dažādi. Gan vairāki lielie, gan mazie. Dažādu nozaru uzņēmēji teikuši – bezdarbnieku rindās ir cilvēki, bet tad, kad viņiem vajag darbiniekus, nav no kā izvēlēties.

Nupat publiskotais «Re: Baltica» pētījums par mazajām algām zivju pārstrādes nozarē atklāj vairākas problēmas.

Pamatfakts ir tāds, ka par mazkvalificētu, samērā zema ražīguma un pievienotās vērtības darbu nekur pasaulē daudz nemaksā. Īrijā vai Vācijā šāds darbs tiek atalgots labāk nekā Latvijā, bet...

Bet ja to salīdzina ar izmaksām?

Tad alga nav liela. Ir jāsaprot, ka Latvijas nākotne nav mazkvalificēts, zemes pievienotās vērtības darbs. Tā ir mana pārliecība.

Saprotama pārliecība, bet ko darīt cilvēkam, kurš strādā zivju kombinātā par 200 latiem?

Viens ir, ko mēs varam darīt tūlīt, lai iespējami uzlabotu to cilvēku situāciju, kas, kā jūs minējāt, iespējams, nekur prom no Rojas neaizbrauks strādāt citur. Otrs ir pasākumu kopums, ko mēs darītu, lai iespējami maz cilvēkiem Latvijā nākotnē šāda veida izvēles būtu vienīgās.

Jūs domājat, ka tā ir izvēle? Tam Rojā dzīvojošam un strādājošam cilvēkam.

Jebkurā gadījumā vienā brīdī tā ir cilvēka izvēle. Apstākļi var būt spiedīgāki, mazāk spiedīgi. Nevērtēju, vai tā ir laba vai slikta izvēle, vai tā ir vienīgā izvēle.

Bet tā ir izvēle. Tas ir cilvēka lēmums – iet vai neiet tur strādāt.

Kāpēc, jūsuprāt, tik maz cilvēku piesakās mobilitātes pabalstam? Tā arī izvēle. Izvēle tikt projām no Rojas un dabūt labāku darbu.

Tā arī ir izvēle.

Bet varbūt varu vispirms vēl pastāstīt par īstermiņa risinājumiem – kad cilvēkiem, kuri strādā līdzīgi kā Rojā, būs labāk. Instrumenti ir vairāki. Šķietami vienkāršākais ir minimālās algas palielināšana. Bet ir skaidrs – ja to uzrauj vienā solī par augstu un tas nav segts ar ražīgumu, tam nāk līdzi blaknes. Iestājas bumeranga efekts – bezdarba palielinājums. To saka visi eksperti, tostarp OECD un darba devēji..

Otrs ir risinājums, lai izplatītāki kļūtu darba līgumi. Šādas attiecības iepretim terminētiem līgumiem vai akorddarbiem garantē lielāku stabilitāti un sociālo aizsardzību cilvēkiem..

Domāju, ka neapliekamā minimuma un atvieglojuma par apgādājamiem celšana ir solis pareizā virzienā, ko atbalsta gan arodbiedrības, gan darba devēji.

Tad ir jautājums par to, kā tiek veikta virsstundu apmaksa. Šobrīd nomināli noteikts, ka par virsstundām ir jāmaksā 100% no pamatatalgojuma, bet ir skaidrs, ka pie šādiem nosacījumiem virsstundas vienkārši nepraktizē, neuzrāda. Šobrīd darba devēji ar arodbiedrībām diskutē par to, kā saprātīgi samazināt atalgojumu par virsstundām, lai tās nevis slēptu, bet deklarētu un patiešām samaksātu.

Trešais svarīgais – bez pašorganizācijas un bez arodbiedrību atdzimšanas situācija mainīsies daudz, daudz lēnāk. Īstais, neatraidāmais, nopietnais sarunu partneris darba devējiem ir arodbiedrības.

Protams, ir grūti. Saprotu, ka ir jābūt ārkārtīgi spēcīgai motivācijai vai pašsaglabāšanās instinktu trūkumam, lai cilvēki sasparotos un tādā uzņēmumā, kas ir vienīgais darba devējs tuvākajā apkaimē, pieteiktu cīņu par savām prasībām un tiesībām.

Bet ir lieta, ko valsts nevarēs nekad ne ar kādiem nosacījumiem izdarīt darbinieku pašu vietā.

Kā vērtējat arodbiedrību kvalitāti Latvijā?

Oj, skaitļi runā paši par sevi. Arodbiedrības ar milzīgu pārsvaru šobrīd ir pārstāvētas valsts un pašvaldību institūcijās un uzņēmumos. Tas ir samērā drošs bizness. Valsts un pašvaldības tomēr ir daudz vienkāršāki sarunu partneri, kas ir ar daudz vieglākām metodēm iebaidāmi, pierunājami. Vairums politiķu ir jutīgi pret dažāda veida spiedieniem. Tas, manuprāt, arī izsaka visu. Valsts un pašvaldības šobrīd nav Valsts darba inspekcijas klientu pirmajās rindās. Tikmēr, kamēr arodbiedrībām pastāvēs šāda droša taktika, uz straujām izmaiņām mēs nevaram cerēt.

Atgriezīsimies pie mobilitātes pabalstiem. Atceros, ka TVNET regulāri ziņoja par šā pabalsta ieviešanas plāniem un darbībām. Pie tā strādāja daudz cilvēku. Taču beigās pabalstam pieteikušies vien daži cilvēki.

Aprīļa beigās bija 39 cilvēki.

Bet vai 39 cilvēku dēļ bija vajadzīga lielā plānošana, domāšana? Liekas neefektīvi.

Pirmkārt, projekts aprīļa beigās bija darbojies tikai mēnesi. Otrkārt, domāju, ka šis pabalsts ir absolūti, viennozīmīgi vajadzīgs, lai tad mēs varētu saprast, vai Latvijā darbojas kādi īpaši likumi, kas citur pasaulē nedarbojas. Eiropā cilvēku pārvietošanās darba dēļ vienas valsts vai reģiona ietvaros ir norma.

Un arī Latvijā tai būs jākļūst par normu.

Jo 119 pašvaldību modelis, kur pašvaldību lielums variē no 2000 iedzīvotājiem līdz, piemēram, tādai Rīgai... Ir skaidrs, ka nebūs vienkārši iespējams katrā novadā nodrošināt darba vietas, kas cilvēkiem būtu atbilstošas pēc izglītības un vēlmēm.

Ministres padomniece sabiedrisko attiecību jautājumos Marta Krivade: Šeit, man liekas, ir ļoti svarīgi saprast, ka cilvēki vispār apzinās, ka tāda programma vispār ir. Līdz šim viņi vispār nebija domājuši ārpus savas pilsētas konteksta. Tagad, kad viņi ir sapratuši vai vispār vēl nav sapratuši, bet sāk saprast, ka var skatīties uz darba piedāvājumiem arī ārpus... Patiesībā tas paņem kaut kādu laiku, kamēr tu atrodi to darbu, sarunā ar darba devēju, atrodi dzīvokli. Tikai tad tu ej piesakies pabalstam.

Tad pagaidām sanāk tāds kā ieskrējiens?

Vinķele: Jā, ieskrējiens. Ir jākvalificējas noteiktām prasībām, piemēram, vakancei jābūt reģistrētai noteiktu laiku. Pēc pirmā mēneša ir neiespējami izdarīt secinājumus. Tas laiks ir par īsu. Bet mums būs jāvērtē, vai nosacījumi, ar kuriem cilvēks var kvalificēties šim pabalstam, nav par sarežģītu – vai tiešām vakancei ir jābūt reģistrētai tik ilgi, vai bezdarbnieku statusā jābūt pusgadu, iespējams, tas laiks var būt īsāks. Vērtēs tos kritērijus. Bet, lai to izdarītu, mums ir jābūt kaut kādiem datiem, ko vērtēt.

Kad varētu būt dati, pēc kuriem varētu spriest pilnīgāk?

Trīs mēnešus, ceturksni vajag, lai varētu saprast, kā tas attīstās.

Krivade: Es atvainojos, es iejaukšos vēl drusciņ par cilvēka izvēli par darbu. Ilze teica, ka tā ir viņu izvēle, bet es gribēju tā kā papildināt, varbūt «nenolasījās» - tā ir izvēle, domājot par cilvēka izglītību, kad viņš domā par savu nākotni. Jo tas ir tas ilgtermiņa risinājums – ja tu negribi strādāt zivjrūpniecībā Rojā, tad tu arī strādā un domā par savu spēju, zināšanu papildināšanu, lai nebūtu tik ierobežota tā tava izvēle.

Vinķele: Es to izvēli patiešām biju domājusi, ka jums var būt izvēle aiz bezizejas. Tādā ziņā. Ne kā – forši, es tagad domāju, man ir n opcijas un es pēkšņi paņemu un izvēlos brīnišķīgāko - aiziet strādāt uz «Gammu A» un nepieņemt vēl piecas.

Tā var būt arī vienīgā izvēle, kas pastāv, – strādāt vispār vai nestrādāt.

Gribēju aprunāties arī par demogrāfiju. Labklājības ministrijai ir dati, ka ļoti daudz – gandrīz puse - bērnu Latvijā cieš no nabadzības. Tajā pašā laikā bija runa, ka varētu reformēt ģimenes valsts pabalstu. Vai varat izstāstīt par to?

Vispirms par nabadzības riskam pakļautajiem bērniem. Nevar teikt, ka viņi ir nabadzīgi, bet viņi ir nabadzības riskam pakļauti. Nav tādu brīvstāvošu bērnu, viņi dzīvo ģimenēs, bērni nedzīvo paši par sevi. Tas nozīmē, ka tie vecāki un ģimenes arī ir nabadzīgas jeb pakļautas nabadzības riskam.

Loģiski.

Runājot par 8 latu pabalstu, esmu samērā pesimistiska par iespēju no tā atteikties; vēlreiz būtu jāmēģina piedāvāt sabiedrībai lūkoties uz to, ka 8 lati lielākā apmērā būtu maksājami tieši šādā veidā – naudā – cilvēkiem līdz noteiktam ienākumu līmenim.

Šeit atkal ir sarunas sākumā minētā problēma, ka atšķirības starp pirmajām trim kvintilēm ienākumos ir tik niecīgas.

Izstāstiet cilvēkiem, kas ir kvintiles!

Tās raksturo ienākumus uz cilvēku.

Un ko nozīmē pirmās trīs kvintiles?

Tie ir ienākumi līdz 400 latiem. Tās ir pirmās trīs iedzīvotāju grupas ar mazākajiem ienākumiem.

Skaidrs, ka mēs nevaram Latvijā īsti piemērot tādu klasisku citur Eiropā, bagātākajās valstīs praktizētu pieeju, ka transformētie 8 lati varētu tikt maksāti tikai trūcīgām personām. Nē, tā kā esam tik ļoti saspiesti mazajā ienākumu skalā, tad...

Būtu grūti izvērtēt, kuram maksāt un kuram ne? Piemēram, cilvēkam ar 200 latu ienākumiem maksājam, bet ar 300 latu ienākumiem – nē?

Jā.. Mums sabiedrībā kopumā ienākumi ir tik nelieli, ka ir grūti pateikt vienu robežu, pie kuras būtu jāpārtrauc [pabalstu maksāt]. Sajūtu līmenī ir skaidrs, ka vieni 600 lati, iespējams, būtu tā robeža, pie kuras...

600 latu alga vecākiem, ja?

Jā, bet atkal – vai abiem vecākiem vai vienam? Ir sarežģīti. Viens ir tas, ka ir grūti nosakāma robeža, pie kuras būtu jāpieņem lēmums, vai 8 lati vai transformēti 8 lati pienākas vai nepienākas.

Otrs – protams, ir grūtības noteikt mājsaimniecību Latvijā. Mēs īsti nevaram identificēt, kas ir mājsaimniecība.

Pēc jūsu teiktā saprotu, ka tuvākajā laikā šajā jomā nebūs nekādu izmaiņu.

Esmu diezgan pesimistiski noskaņota, ka mums izdosies piedāvāt, Viens gan ir skaidrs – pat ja izdotos pārliecināt un rast pareizo risinājumu, un vienoties par ienākumu līmeni, pie kura atbalsts naudā būtu saglabājams un kurām ģimenēm tas nebūtu tik nepieciešams,

jebkurā gadījumā valsts atbalsts ģimenēm kopā nemazināsies.

Tas ir pilnīgi noteikti, jo tie paši atvieglojumi par apgādājamiem – tas arī ir atbalsts. Pie tam tas, manuprāt, ir visnotaļ pareizā veidā – tas ir tieši mērķēts uz cilvēkiem, kuri strādā un saņem atalgojumu līdz vidējam..

Jūs runājat par valsts atbalstu ģimenēm. Bet pirms dažām dienām TVNET runāja ar ģimenīti, kurā gaida trešo bērniņu. Vecākajam bērniņam ir trīs gadi, otram ir pusotrs, bet rudenī būs trešā atvase. Mammīte saka, ka viņa tagad ir spiesta iet strādāt kaut uz tiem dažiem mēnešiem tikai tāpēc, lai viņai būtu kaut vai tas minimālais pabalsts. Ja viņa tagad nepastrādā, viņai ar trešo bērniņu nekāds pabalsts nesanāk.

Tas būtu jāprecizē, jo principā ir tā – ja ģimenē otrais bērniņš ienāk, šķiet, 36 mēnešu laikā pēc pirmā, tad pabalsts tiek izmaksāts iepriekšējā pabalsta līmenī.

Pēc pirmā bērniņa jā, bet pēc otrā? Ja viņa arī otrā bērniņa dzīves sākumu ir «nosēdējusi mājās», viņai ar trešo bērniņu sanāktu gandrīz tukšs maciņš.

Pirmkārt, to noskaidrojam. Ja tā ir, tā ir lieta, kas būtu pārskatāma.

(Raksta resursos varat izlasīt plašāku skaidrojumu, kas tapa pēc intervijas.)

Kā vērtējat sociālo darbinieku prasmes, spējas un sadarbību ar klientiem? Daudz lasītāju teikuši, ka sociālajā dienestā nevis palīdz, bet izrāda pārākumu, kā arī nepiešķir pabalstu tāpēc, ka ne tajā ailītē tas skaitlis ierakstīts vai nepareizi noformēts, piemēram, ierakstīts nevis «atalgojums», bet «alga». Cilvēkiem tā kā nepalīdz...

Sociālie dienesti ir tik ļoti dažādi! Ministrija veic to uzraudzību un palīdz ar metodisko vadību. Ir pašvaldības, kur ir izcili sociālie dienesti.

Kurus jūs minētu?

Es teiktu Sigulda, Cēsis, Saldus, Liepāja.

Protams, tā ir vieta, kur sanāk visas pašvaldības, novada vai pilsētas nelaimes. Tur ir arī emocionāli smagi cilvēkiem strādāt.

Kuras ir tās pašvaldības, kurās sociālo dienestu darbs klibo?

Mēs neesam praktizējuši tās saukt, bet šobrīd apsveram iespēju, ka mūsu pārbaužu rezultāti būtu publiskojami ministrijas mājas lapā.

Vienu gan es gribu teikt, nesaucot pašvaldības vārdā: arī mazās pašvaldībās var būt ļoti pozitīvi piemēri, kā sociālais dienests strādā, bet ir skaidrs, ka mazās pašvaldībās ar mazu iedzīvotāju skaitu ir ļoti grūti nodrošināt kvalitatīvu sociālo dienestu tāpat kā kvalitatīvus sociālos pakalpojumus.

Ja mēs gribam Latvijā runāt par to, ka sociālie dienesti ir tā atslēgas vieta, kur cilvēks nekavējoties var saņemt plašu pakalpojumu klāstu un atbalstu gan naudā, gan padomā, gan informācijā, ir skaidrs, ka nevarēsim uzturēt 119 šādas vienības vienlīdz kvalitatīvas. Ir piemēri, kur pašvaldības jau šobrīd apsver iespēju veidot kopējus sociālos dienestus.

Jūs domājat mazās pašvaldības?

Jā. Tagad piemirsu, kuras tās bija. Bija tādas, kas teikušas – pašas saprot, ka nevar uzturēt.

Nevar uzturēt vai arī traucē pazīšanās, piemēram, tev es došu, bet tev – nē?

Ir dažādi. Ir pašvaldības, kur kolēģi no sociāliem dienestiem braukuši un stāstījuši, ka viņiem

pašvaldības vēlētā politiskā vara vienkārši pasaka, kuram dot un kuram nedot pabalstu,

kuram palīdzēs un kuram nepalīdzēs.

Jebkurā gadījumā tam visam ir viens vārds – profesionalitāte. Ja pagastvecis var ietekmēt sociālo dienestu šādā veidā..

Sarunas noslēgumā vēlos vaicāt jūsu viedokli par smēķējošiem vecākiem un citiem pieaugušajiem, kuri pīpē bērnu klātbūtnē. TVNET sācis akciju, aicinot cilvēkus fotografēt un sūtīt šādu pieaugušo bildes. Mediķi saka, ka tādu pieaugušo ir daudz. Notiek diskusijas, ka varētu noteikt sodus. Kā to vērtējat?

Es personīgi vai ministrijas viedokli?

Gan, gan.

Esam pauduši viedokli, ka izmaiņām likumā jābūt tādām, lai tās nav deklaratīvas. Tātad – ja ir paredzēta atbildība, tai ir jābūt īstenojamai. Tur ir runa arī par vardarbības jēdziena precizēšanu un paplašināšanu.

Šeit atkal atgriežamies pie izglītības jautājuma un izpratnes par to, kā noteikts dzīvesveids, rīcība iespaido ne vien pašu, bet arī tuvāko un dārgāko, kas vien cilvēkam var būt – viņa paša bērnu. Te ir gan likuma regulējuma jautājumi, kas var šo parādību mazināt, gan arī izglītības jautājumi caur izpratnes veicināšanu.

Kā izpratni veicināt, jūsuprāt? Kā pieaugušais var nesaprast, ka pīpēšana bērna klātbūtnē nav pieļaujama?

Var nesaprast. Ja jūs lūkojaties – pīpēšana kā norma taču ir bijusi akceptēta gadu desmitiem.

Bet iet pa ielu un pūst iekšā ratiņos?

Jā, jā.. Bet Latvijai ir labi panākumi smēķēšanas ierobežojumu piemērošanā un samazināšanā publiskajā telpā.

Manas bažas ir par to, ka tas nedrīkstētu būt deklaratīvs ieraksts likumā, kuru neviens nevarēs izkontrolēt, līdz ar to nevarēs ne sodīt, ne šīs situācijas fiksēt.

Tā kā par suņu kakām uz ielas, par ko paredzēts sods, bet ko neviens nekontrolē?

Krivade: Man liekas interesants salīdzinājums, par ko rodas jautājumi arī cilvēkiem. Ja tu pūt bērnam ratiņos – ir ierosinājums to krimināli sodīt,

bet ko darīt ar māmiņām, kas smēķē, esot stāvoklī?

Vinķele: Mana pārliecība ir, ka sods nekādā gadījumā nav pašmērķis. Jautājums – kā mēs ātrāk un labāk panākam izmaiņas smēķējošo cilvēku uzvedībā. Pirmkārt, samazinot smēķētāju skaitu.. otrkārt, kā ietekmēt viņa rīcību, lai viņš neapdraud pārējos. Ir jābūt gaumīgam samēram starp atbildību un informētību. Tikai ar sodīšanu vien nav līdzēts.

Šeit labs piemērs, manuprāt, ir tas, kā Latvija risina auto satiksmē cietušo statistikas samazinājumu, sevišķi netikumu braukt dzērumā. Mums ir labi rezultāti, un tas ir panākts ar saprātīgu sodu politiku un izglītojošiem pasākumiem.

Krivade: Akcijas ir nevis vienu gadu, tās notikušas gadu desmitiem.

Vinķele: Pie tam sabiedrības veselībā izmaiņas uzvedībā nāk lēni. Tās nevar panākt tikai ar sodiem.

Tad kādu sodu vajadzētu par smēķēšanu bērnu klātbūtnē?

Būsim reāli, zinot tiesu noslodzi. Ja mēs to taisāmies sodīt krimināli, tas nozīmē, ka tā ir fikcija, jo to vienkārši nevarēs veikt.

Reālāks būtu administratīvais sods?

Jā.