Dace Bonāte atklāti par pārdzīvoto vēzi... (5)

Mēs sevī neklausāmies

«Mana mammīte nomira no krūts vēža, un tikai viena ārste no daudziem, ar kuriem es saskāros, teica: «Dace, uzmanieties pati!» Un tajā brīdī, kad viņa to teica,

es iekšēji sapratu, ka man būs...

Es reizi pusgadā gāju pie savas dakteres rūpīgi pārbaudīties, tā es savu slimību noķēru pašā sākumā. Man jau šķiet, ka mēs visu par sevi zinām, tikai negribam uzklausīt. Jo dzīve mūs pagriež ar seju pret sevi tad, kad pārāk ilgi esam izvairījušies no ieskatīšanās acīs. Neesam arī tā mācīti dzīvot, lai sevi saprastu un paļautos šīm sajūtām. Es atceros, ka pirms slimības bija tāds brīdis, kad man vairs nepatika dejot un kustēties. Tajā brīdī es to neuztvēru, taču tas noteikti bija signāls.»

Svītra, aiz kuras viss mainās

«Daļai sieviešu ir tā – audzējs izgriezts, viss aizmirsts. Man tā «virtuve» strādā un «vāra» vēl līdz pat šim brīdim, lai arī ir pagājuši seši gadi. Man ir jautājumi, kurus es cilāju, mēģinu paskatīties uz tiem citādāk, pārkārtoju. Tā ir kā novilkta svītra, turklāt visās jomās viss ir mainījies. Un tad ir tik labi, ja ir kāds, ar ko var parunāt. Jo tie, kas to paši nav piedzīvojuši, tie nevar saprast. Savu mammīti es sapratu tikai tad, kad pati saslimu.»

Tu vari visu, ja vien zini, ka tev to vajag «pa īstam»

«Tajā naktī, kad es gulēju slimnīcā pirms operācijas, man bija nepārprotama sajūta, ka ir jālūdz. Un es sapratu, ka esmu spiesta izdomāt, ko es gribu lūgt. Kas ir tas, kas man ir vajadzīgs pa īstam. Jo

tas, kam es lūdzu, jau zina, kas ar mani notiek, un zina, kāpēc tā notiek.

Tātad viņš grib, lai arī es to uzzinu un pieņemu lēmumu – ko es patiešām vēlos. Un tajā naktī es to izdomāju. Tas bija ļoti skaudri un ļoti pa īstam. Un tas īstums, tās emocijas man ļāva arī pēc tam saņemties, jo es biju sapratusi, ko es gribu, ko man vajag. Tas bija mans pirmais pakāpiens, mans pirmais atbalsta punkts, kur atstutēties. Un tas mani «baro» visu laiku, arī vēl šobrīd. Bet tas bija ļoti smagi, jo man vajadzēja saprast, uz ko es vispār esmu gatava.»

Man vajag kustēties

«Nākamajā dienā pēc staru terapijas kursa es aizgāju uz sporta zāli un sāku vingrot, jo sapratu: ja nekustēšos, tad ar mani būs cauri. Arī tagad es nevaru gulēt pa dienu, nevaru mierīgi sēdēt, man vajag kaut ko darīt. Vēl es ļoti daudz staigāju - ķīmijterapijas un staru terapijas laikā es no savām mājām pie Teikas līdz pat Onkoloģijas centram gāju kājām, katru dienu kā uz darbu, neatkarīgi no laika apstākļiem. Slimnīcā vienmēr iegāju sarkaniem vaigiem, aizelsusies. Staigāšanā kaut kas ir – ritmiskums, kustības un iespēja domāt palīdz sevi sakārtot gan fiziski, gan garīgi. Vēl es darīju visas tās lietas, kas noskaņo uz harmoniskām vibrācijām, piemēram, klausījos Mocartu. Vispār es ļoti paļāvos uz izjūtām. Tagad ar šo pieredzi mēģinu dalīties arī ar citiem - caur paziņu paziņām pie manis nāk cilvēki, un tad, ko nu es zinu, to stāstu.

Es nejaucos medicīnā, bet runāju sajūtu līmenī

– dalos ar to, ko esmu pārbaudījusi.

Sliktākais ir žēlošana

Sliktākais, ko apkārtējie var darīt, ir žēlot. Bet cilvēki jau īsti nezina, kā reaģēt...

Īpaši smagi ir vīriešiem, jo viņi nobīstas, un tad bailes izpaužas visvisādi.

Mans tētis pilnīgi pazaudēja pamatu zem kājām, viņu tā slimība salauza vairāk nekā pašu mammu. Sieviete ļoti izmainās, viņa aiziet sevī, lai apkārt notiek kas notikdams. Tā aiziešana sevī ir uz ilgu laiku, kāda sieviete teica, ka viņai tas periods esot bijis 7 gadus. Laikam ir jāpārkārto kāda mozaīka sevī, un tikai tad tu esi gatavs atkal iznākt. Man jau šis posms vēl nav beidzies, es nezinu...

19.maijā, Vasarsvētkos plkst. 12.00 Rīgas Lutera draudze Torņakalnā rīko Citādu dievkalpojumu – labdarības koncertu «Iedvesmo dzīvei!».

Pasākuma laikā un pēc pasākuma Citādā dievkalpojuma apmeklētājiem

būs iespēja ziedot onkoloģijas pacientu atbalsta biedrības «Dzīvības koks» psihosociālajai rehabilitācijai.

Ar savu līdzdalību koncertā ziedot aicina Intars Busulis, Linda Leen, Aija Andrejeva, Lady’s sweet, Evita Zālīte, Sus Dungo, Kārlis Lācis, Kaspars Zemītis un citi pazīstami mūziķi, kā arī draudzes koris un ansambļi.

Atgādinām, ka pēc koncerta visi interesenti aicināti draudzes namā uz sarunu ar ārsti psihoterapeiti Maiju Kārkliņu.