/nginx/o/2018/07/16/9965595t1h114a.jpg)
Sena leģenda vēsta, ka šī puķe pirmoreiz parādījusies netālu no kūts, kurā piedzimis Kristus, notikumam par godu tā vienmēr uzplaukstot ziemā un vietām pat tiek dēvēta par Kristus rozi. Ir novērots, ka arī Latvijā ļoti siltās ziemās augam ziedpumpuri virs augsnes mēdz parādīties jau pat janvārī, šādos gadījumos tā visbiežāk izrādās sārtā ziemziede (H. purpurascens), lai gan par Kristus rozi uzskata melno ziemziedi (H.niger).
Ziemziedes Latvijā tomēr biežāk uzsāk ziedēšanu tikai pašās februāra beigās vai martā un turpina gandrīz divus mēnešus, būdamas vienas no pirmajām ārā ziedošām pavasara puķēm.
Botāniķu aprindās, tulkojot no latīņu valodas Helleborum, sniega rozi pieņemts saukt par ziemziedi, jo sniega roze ir vairāk tautā iegājies nosaukums, kas gan nav nekas aplams. Sniega roze katru gadu vēsta, ka pavasaris vairs nav aiz kalniem. Tā būs pirmā puķe, kas plauks jau zem sniega un, kad tas nokusīs, stiepsies garumā un kuplumā, visu vasaru priecēs ar savām zaļajām lapām.
Sniega roze ir nopērkama arī kā telpaugs. Dārzkopji to ziemā uzziedina tāpat kā jebkuru āra augu. Sniega rozes ziedus var likt vāzē kā grieztos ziedus, un tie, palēnām plaukstot, priecē ilgi. Ar tradicionālajām rozēm tām līdzības maz, jo nav ne ērkšķu, ne tvanīgas smaržas, ne ziedlapiņu samtainā maiguma. To augstums ir apmēram 25 centimetri, un tās zied no novembra līdz aprīlim.
Sniega rozes ziedi ir balti, mazliet zaļgani, ir šķirnes ar purpursarkaniem ziediem. Lapas tām ir ziemzaļas, ādainas, spīdīgas.
Sniega rozes kopšana
Izvēloties sniega rozi veikalā, jāskatās, lai tai augšanas centrs nav bojāts. Katram puķu kopējam gribas, lai augam ziedu ir vairāk, tāpēc jāpievērš uzmanība pumpuru daudzumam. Ar laistīšanu nedrīkst pārspīlēt. Varētu domāt, ka spēcīgās lapas un ziedkāti alkst pēc mitruma, taču tā nav. Ja laistot ūdens tiek sakneņa vidū, augs var arī nopūt. No kopšanas atkarīgs, vai podā pirktā sniega roze sagaidīs pavasari, kad to varētu izstādīt dārzā. Jo vēsākā telpā sniega roze atradīsies, jo ilgāk tā turēsies.
Dārzā tai piemērota caurlaidīgā, trūdvielām bagātā smilšmāla vai mālsmilts, arī kaļķaina augsne. Vislabāk sniega roze jutīsies pusēnā vai ēnā, no vēja aizsargātā vietā. No sniega rozēm veido nelielus pudurus, tāpēc tās stāda citu no citas ne tuvāk par 30 centimetriem. Nav ieteicama pārstādīšana un rušināšana, vienā vietā tās var augt gandrīz desmit gadu. Rudenī vecās lapas var apgriezt. Tas jādara, lai neizplatītos slimības. Visvairāk ziemziedes apdraud melnplankumainība, bet to lapu ēnā mēdz iemitināties gliemeži. Bojātās vietas ieteicams apputināt ar kokogles pulveri.
Lai arī ziemas Latvijā nav bargas, pirmajos gados, kamēr sniega roze ieaugas, vēlā rudenī var uzlikt dažus egļu zarus.
Ziemziedes pavairo ar ceru dalīšanu, šim mērķim izvēloties labi sakuplojušus cerus. Piemērotākais laiks – vasara, kad augiem pilnībā attīstījušās jaunās lapas un sadalītie augi pirms ziemas paspēj kārtīgi iesakņoties. Var pavairot arī ar sēklām, taču jauno dēstu audzēšana ir grūts un arī lēns process. Sēklas ienākas vasaras vidū, kad pogaļas tikko sāk vērties vaļā, tās sējamas tūdaļ pēc ienākšanās vai nedaudz vēlāk, jo ātri zaudē dīgtspēju, jaunie augi uzdīgst tikai nākamajā pavasarī.
Speciālistu ieteikumi
Nacionālā botāniskā dārza Lakstaugu floras nodaļas asistente Ilma Nereta uzsver, ka ziemziedes jeb sniega rozes ir daudzgadīgas puķes ziemcietes, kas savvaļā galvenokārt izplatītas Dienvideiropā un Viduseropā, un to ģintī ir vairāk nekā 20 sugu. Ziemziedēm ir līdz 40 cm dziļa sakņu sistēma, lapas atkarībā no sugas ir vasarzaļas vai ziemzaļas. Šiem augiem piemērota irdena, pietiekami mitra augsne, kurā bagātīgi iestrādāti trupējuši kūtsmēsli, lapu trūdzeme vai lekns komposts. Augsne nedrīkst būt skāba, tāpēc regulāri jākaļķo. Pietiekami mitrā un trūdvielām bagātā substrātā ziemziedes var augt arī saulē, tomēr piemērotākas ir viegli noēnotas vietas, kur tās nepārstādītas var augt pat desmit un vairāk gadu. Der zināt, ka ziemziedes ir indīgas, jo satur glikozīnus, kuri var izraisīt vairākas veselības problēmas, tāpēc nevienam noteikti nevajadzētu eksperimentēt, kaut arī par sniega rozēm kā par ārstniecības augiem dzirdēts neviens vien brīnumstāsts.
Farmokoloģijas zinātnē un tautas medicīnā sniega rožu saknes un sakneņus speciālisti veiksmīgi izmanto sirds slimību, prostatīta, locītavu slimību, vairogdziedzera, epilepsijas, galvassāpju un onkoloģisko slimību ārstēšanā.
No podiem ārā augšanai sniega rozes var izstādīt dobē, līdz ko dabā iestājas augšanai atbilstoši apstākļi. Ja podi ilgstošu laiku atradušies siltās telpās, tad gan augi pakāpeniski jāpieradina pie āra temperatūrām un tikai tad jāizstāda.
Ziemziedes Latvijas klimatam ir piemērotas un ziemcietīgas, tiklīdz pavasarī atlaižas zeme, tās uzsāk ziedēšanu. Stādījums rūpīgi jāmulčē visas sezonas garumā, lai tādējādi vasarā regulētu sakņu nepārkaršanu, bet ziemā nodrošinātu augu saknēm neizsalšanu.
Sugas ar ziemzaļu lapojumu vēlams pa ziemu piesegt ar skujkoku zariem.
Noderīgi
Ieteicamākās ziemziedes Latvijas apstākļiem
Hibrīdās ziemziedes (H. x hybridus) ir austrumu ziemziedes un vairāku citu sugu krustojumu rezultāts, tām ziemzaļas lapas, augums 3–45 cm. Ziedi 5–9 cm diametrā, to krāsa balta, krēmdzeltena, dzeltena, vairāku toņu rozā, sarkanīga līdz ļoti tumšai, dažām mēdz būt arī ar košiem plankumiem, retāk ar pildītiem ziediem. Pavairo veģetatīvi vai ar sēklām.
Sārtā ziemziede (H. purpurascens), augums līdz 30 cm, lapas vasarzaļas. Ziedi 5–8 cm diametrā, purpursārti, parādās ļoti agri pavasarī, īpaši siltās un sniega trūcīgās ziemās pat janvāra beigās, ļoti ziemcietīga suga.
Melnā ziemziede (H. niger) sasniedz 25 cm augumu, lapas ziemzaļas, tās pāraug ziednešus. Ziedi 4–8 cm diametrā, balti vai sārti, uzzied ļoti agri. Viena no pieticīgākajām sugām, labāk tīk viegli noēnotas vietas.