Kā zaudēt neredzamos 100 kg? (72)

Vispirms jautāju psihiatram, kā pazīt depresiju. «Depresīvs garastāvoklis ir pazīstams katram cilvēkam. Ikviens kādreiz dzīves laikā ir juties ne savā omā, grūtsirdīgs, nomākts. Taču ir būtiski saprast, ka depresīvā garastāvokļa izpausmes nav kaut kas tāds, kas parādās vienas nakts laikā.

Nav tā, ka cilvēks no rīta pamostas un ir absolūtā, dziļā depresijā. Tas ir pakāpenisks process, kurā cilvēks ieslīgst pamazām, attīstoties depresijas simptomiem, kas viens otram lēnām pievienojas.»

Depresīvo stāvokli var novērtēt pēc diviem rādītājiem – simptomu daudzveidības un laika. Tas nozīmē -

jo vairāk depresīvo simptomu, jo ticamāk, ka tā ir depresija.

Par depresiju var runāt jau tad, ja cilvēkam depresīvs noskaņojums, grūtsirdība, skumjas un vispārēja slikta pašsajūta ir katru dienu (dienas lielāko daļu) vismaz divas nedēļas pēc kārtas. Savukārt sliktu noskaņojumu reizi nedēļā nevar uzskatīt par depresiju.

Cilvēks zina, kāpēc viņam ir slikti

Profesors akcentē - svarīgi saprast, cik lielā mērā negatīvā oma un grūtsirdība saistīta ar kādiem būtiskiem notikumiem cilvēka dzīvē, piemēram, attiecību izjukšanu, tuvinieka zaudēšanu, darba zaudēšanu u.tml. Parasti šādā situācijā cilvēks pārdzīvo konkrēto problēmu un zina, kāpēc viņam ir slikts garastāvoklis. Tad var runāt par depresiju kā reakciju uz konkrēto pārdzīvojumu. Svarīgākais ir psiholoģiskais atbalsts un palīdzība tikt galā ar situāciju.

Depresija var kļūt par nopietnu slimību

«Taču, ja šādi cilvēki paliek pārdzīvojumu varā ilgstoši un tie netiek atrisināti, var attīstīties depresija kā nopietnāka slimība, kā sekas. Piemēram, vīrieti pamet sieva. Sākumā viņš pārdzīvo pamešanu, bet pēc tam vairs nepārdzīvo, ka viņu pameta, taču vienkārši jūtas slikti – neko negrib un nevar, ieraujas sevī, viņu nekas neinteresē, pazūd apetīte un krītas svars, norobežojas no apkārtējiem, nekur ārā neiet un aizmirst par hobijiem. Tādā gadījumā negatīvais pārdzīvojums būs provocējis depresiju kā slimību,» Rancāns skaidro.

Depresija kā slimība var attīstīties arī pati bez traģiskiem un acīm redzamiem pārdzīvojumiem un notikumiem. «Nav noticis nekas tāds liels un traģisks, bet cilvēks ieslīgst sliktā pašsajūtā. To mēdz skaidrot ar pārgurumu, ziemu, saules trūkumu, pārslodzi darbā, bet patiesībā tā ir depresija.

Cilvēkam izzūd dabiskā vitālā dzirksts, interese un dzīvesprieks.

Problēmas ir lielas, bet pie daktera neiet

Speciālists novērojis, ka ļoti bieži cilvēki nepamana, ka viņiem attīstās šāda veida depresīvas reakcijas. To apliecina arī dati. Pēdējo gadu pētījumi liecina, ka katru gadu Latvijā ar depresiju sirgst aptuveni 120 tūkstoši cilvēku, taču pie valsts apmaksātiem psihiatriem un ģimenes ārstiem pēc palīdzības ar depresijas diagnozi vērsušies tikai 8000 cilvēku.

Nespējot atrast izeju, aiziet no dzīves

Profesors stāstīja, ka depresiju pavada emocionālas ciešanas gan pašam slimniekam, gan viņa tuviniekiem. «Depresija ir dzīvību apdraudoša slimība. Depresijas laikā cilvēki pastiprināti izdara pašnāvības. Viņi pasauli redz tik melnu, bezcerīgu un grūti dzīvojamu, ka bieži vien viņi izšķiras beigt dzīvi ar pašnāvību. Aptuveni 10-15% depresīvo pacientu dzīvi beidz ar pašnāvību. 60-80% pašnāvības izdarījušo bijuši depresijā.

Depresija ļoti būtiski ietekmē cilvēka lemtspēju un spriešanas spēju.

Depresijas laikā cilvēks visu pasauli redz kā caur tumšām saulesbrillēm. Mainās viņa domāšana – viņš visu redz negatīvu, pesimistisku un bezcerīgu.»

Lai arī iekšēji depresīvs cilvēks var justies ļoti slikti, apkārtējie var nepamanīt viņa slimību, it sevišķi sākumā. Taču izmaiņas var pamanīt, ja ieskatās cilvēka sejā un tās izteiksmē, kā arī analizē viņa garastāvokli. «Viņš ir bēdīgāks, nomāktāks, vairāk ieraujas sevī. Bieži vien darba vietās to nepamana. Taču ar laiku var sākt pamanīt, ka cilvēka darbaspējas samazinās. Depresijas laikā viņš zaudē 20-40% savu darbaspēju. Viņam nav tik laba atmiņa un koncentrēšanās spējas.

Pēc laika depresijas slimnieka dzīve sāk buksēt.

Darba devējs var atcerēties, ka, pieņemot darbā, cilvēks bija entuziasma un apņēmības pilns, taču ar laiku kļūst arvien gausāks un neefektīvāks. Ar laiku darbinieka karjeras līkne aiziet uz leju.»

Slimo gandrīz visu vecumu cilvēki

Mazie bērni ar depresiju sirgst reti, taču pusaudžu vecumā šī slimība sāk izpausties arvien biežāk, pārsvarā kā nesavaldīga uzvedība, agresivitāte. Visvairāk pirmreizējo depresijas pacientu skaitu fiksē vecumā no 20 līdz 30 gadiem, kā arī ap 50 gadu vecumu. Taču kopumā var teikt – jo vecāki cilvēki, jo vairāk no viņiem slimo ar depresiju.

Kā tikt galā ar depresiju?

Rancāns atzina, ka depresija mēdz pāriet arī pati. Taču tas prasa ilgstošu laiku un nenotiek visos gadījumos. Bieži vien vajadzīga speciālistu palīdzība un medikamenti. Palīdzību var sniegt ne tikai psihiatri, bet arī labi izglītoti ģimenes ārsti, neirologi, kardiologi un citi speciālisti.

«Diemžēl ļoti daudz cilvēku, kuriem ir depresijas pazīmes, pie psihiatriem nonāk pārāk vēlu. Tas notiek nevis tāpēc, ka speciālisti ir nepieejami vai dārgi, bet gan tāpēc, ka tam traucē sabiedrības attieksme..

Parasti pirmā atbilde uz ieteikumu apmeklēt ārstu ir: «Es taču neesmu traks!»

Sabiedrībā valda spēcīgi aizspriedumi par psihiatra pakalpojumiem un depresijai līdzīgajām slimībām.»

Vispareizāk būtu, ja depresijas slimniekus uztvertu līdzīgi kā ļaudis, kuri saslimuši ar plaušu karsoni, – cilvēkiem ir veselības sarežģījumi, taču tāpēc viņu neviens neuzskata par traku vai nepieskaitāmu. Pareizi nosakot diagnozi un ārstējot, jau pēc divām nedēļām depresīvie cilvēki jutīs uzlabojumus. Mēneša laikā uzlabojumiem jābūt vērā ņemamiem, bet pēc diviem mēnešiem cilvēkam vajadzētu justies tikpat labi kā pirms depresijas.

Depresijas ārstēšanā ļoti liela nozīme ir pacientu rūpībai. Piemēram, pie ārsta jāiet ik mēnesi, nevis divas reizes gadā, vai medikamenti jālieto ik dienas, nevis tikai tad, kad vairs nevar izturēt.

Depresijas ārstēšanā noderīgas ir arī kustības, veselīgs uzturs, taču ar šiem faktoriem vien no depresijas nevar tikt vaļā, Rancāns uzskata. Viņš noraida priekšstatu, ka depresiju var izārstēt ar gribasspēku vai saņemšanos. «Depresija nav gribasspēka vājums vai slinkums, ko var izārstēt ar saņemšanos.»

Tas jāsaprot arī slimnieku tuviniekiem, kuri nereti dusmojas par radinieka izlaidību un bezspēcību. Apkārtējiem jāizturas ar sapratni, uzmundrinājumu, atbalstu un iedrošinājumu, nevis dusmām un nosodījumu.

Smagākas depresijas gadījumos cilvēkiem var nebūt spēka pat piecelties no gultas.

Dakteris zina gadījumu, kad ar depresiju sasirgusi sieviete visu dienu gulēja gultā, jo viņai nebija fiziska un emocionāla spēka piecelties. «Nav pat runa, ka viņa varētu sevi sakopt. Viņai mājās bija trīsgadīgs puika, kurš staigāja pa māju, raudāja un prasīja mammai ēst. Bet sievietei nebija fiziska spēka piecelties no gultas, aiziet līdz ledusskapim un uztaisīt puikam sviestmaizi. Sieviete saka: «Mana sirds plīst pušu, bet es nevaru sevi dabūt ārā no gultas.. Īstā depresija ir ļoti smaga. Tā ir neredzama, bet ļoti smaga. To var salīdzināt kā iet pa dzīvi ar neredzamu, bet ļoti smagu – 100 kg – mugursomu. Vai tā var iet? Kaut kā pavilkties pa dzīvi var, bet iet un baudīt dzīvi – nē.»

Depresija ir tikpat sena kā cilvēces vēsture.

Ārsts norāda, ka depresija nav tikai mūsdienām raksturīga slimība. Ar to cilvēki sirguši jau pirms daudziem gadu simtiem.

Turklāt pacientu vidū ir ļoti labi zināmi un ietekmīgi cilvēki. Pozitīvi, ka šodien par depresiju runā daudz atklātāk un vairāk. Piemēram, kādreiz Vinstons Čērčils nevarēja atļauties atklāt, ka viņam ir depresija, taču mūsdienās sabiedrība zina, ka Džims Kerijs, Eltons Džons un citi ietekmīgi ļaudis slimo ar depresiju.

Vairāk par depresiju