2010. gada nogalē trūcīgo personu skaits Latvijā sasniedzis 180 tūkstošus. Valsts otrajā lielākajā pilsētā Daugavpilī pēdējo pāris gadu laikā turpina palielināties ne vien trūcīgo ģimeņu skaits, bet arī iedzīvotāju pesimistiskais noskaņojums par izredzēm atrast darbu un būt gandarītiem par dzīvi Latvijā, svētdien informēja LNT raidījums „Top10”.
Daugavpilī arvien vairāk cilvēku slīgst nabadzības purvā (2)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Latgales reģions joprojām mūsu valstī ir tas, kur situācija ir vissmagākā. 2009.gada rudens Daugavpilī atnāca ar „sociālo šoku”. Gadu pēc ekonomiskās krīzes sākuma tur strauji pieauga trūcīgo ģimeņu skaits.
Daugavpilī pieaug trūcīgo ģimeņu skaits
Daugavpils nebija īpašs izņēmums, jo līdzīga situācija vērojama teju visur – taču otrajā lielākajā Latvijas pilsētā kāpums bija visstraujākais. Ir pagājis vēl pusotrs gads, bet pieaugoša tendence saglabājās, respektīvi, trūcīgo ģimeņu kļūst vairāk.
Daugavpils domes Sociālo lietu pārvaldes direktores vietniece Benita Siliņa „Top10” sacīja: „Mums, tāpat kā citur Latvijā, arī ir palielinājies klientu skaits. 2010.gadā bija 2500 ģimeņu, 1546 ģimenes gadu iepriekš [2009.gadā], 930 ģimenes - 2008. gadā.”
„Top10” novēroja, ka Sociālo lietu pārvaldes gaiteņi ir cilvēku pārpilni. Dažādi pabalsti ir pamatīgi paplašinājuši pilsētas sociālo budžetu, jo divu gadu laikā tas pieaudzis teju par 700 tūkstošiem latu.
Iedzīvotāji atzīst bezcerību
Taču sociālā budžeta apjoms tik un tā ir par mazu, lai pilnībā palīdzētu grūtības nonākušajiem iedzīvotājiem.
Regīna Ivanova, kura strādā Daugavpils Lokomotīvju remonta rūpnīcā, raidījumam atzina: „Pirmo reizi elektrību apmaksāja 500 kilovatus, 30 latus par dzīvokli, nu, dod produktus, bet arī no decembra mēneša nedod, jo beidzās.” Ivanova teica, ka neredzot gaismu tuneļa galā un cerot vienīgi uz bērniem, kad tie sāks strādāt. „Tas nebūs tik drīz,” sacīja Ivanova.
Vairākums iedzīvotāju, kas sociālajā dienestā lūdz dažāda veida palīdzību, jau gadiem nespējot atbrīvoties no nabadzības sloga. Taču Daugavpilī arvien biežāk dienesta durvis verot cilvēki, kuriem tā ir pirmā reize un kuri atzīst, ka viņiem klājas ļoti grūti.
Siliņa „Top10” skaidroja: „Speciālistiem arī jābūt protošiem, zinošiem - vispirms nomierināt, jo ne katrs var pārdzīvot, kas ar viņu ir noticis, ja cilvēks atradies tādā grūtā situācijā.”
Pieprasījums pēc sociālajiem dzīvokļiem
Turklāt sociālo māju iedzīvotāju dinamika labi atspoguļo, kā pēdējos gados ir mainījies vietējo iedzīvotāju dzīves līmenis. Ja tā sauktajos treknajos gados šādās mājās mitinājās vien 70 ģimenes, šobrīd - jau 298, bet trīs gaida rindā uz mājokli kādā no sociālajām mājām.
Bezdarbniece Jeļena intervijā atzina, ka iespēja dzīvot sociālajā mājai viņai esot kā Dieva dāvana, jo ģimenei ir vismaz jumts virs galvas.
„Ar četriem bērniem, kurus es audzinu viena, citādi nemaz nevarētu. Maksa par īri ir apmierinoša, jo, ja man būtu jāmaksā par dzīvokli, nezinu, kā es to spētu paveikt,” stāstīja Jeļena, kurai ir cerības, ka kaut kad dzīve uzlabosies un šā brīža situācija neliegs pienācīgi izskolot bērnus. Tomēr neziņa par nākotni arī viņai ir liela.
Tūkstošiem iztiek ar 90 latiem mēnesī
2009.gada sākumā tika prognozēts, ka drīz vien trūcīgo personu skaits visā valstī sasniegs 140 tūkstošus cilvēku. Tomēr 2010.gada nogalē trūcīgo skaits Latvijā sasniedzis 180 tūkstošus. Tieši tik lielam cilvēku skaitam ienākumi nesasniedz 90 latus mēnesī.
Kā noskaidroja „Top10”, pagaidām neviens neuzņemas prognozēt, vai šim trūcīgo skaitam ir cerības samazināties, vai tomēr mums jāgatavojas vēl bēdīgākai ainai. Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un palīdzības departamenta direktora vietnieks Aldis Dūdiņš norādīja, ka tas esot cieši saistāms ar jaunradītām darbavietām.
„Mēs zinām, ka valstī kopumā situācija nav gluži spoža, bet ar tendenci uzlaboties. Tā ka ir cerība, tāds dramatisks lēciens nebūs, bet es vēlreiz uzsveru, ka tā ir cerība, jo tas grafiks ir lēkājošs, nevis plūstošs,” uzsvēra Dūdiņš.
"Simtlatniece": Tagad ir 1000 reižu sliktāk
Tomēr vietējie daugavpilieši ieskicē pašreizējo noskaņojumu. Tā dēvētajā simtlatnieku programmā strādājošā Aļona raidījumam teicās, ka ekonomiskās krīzes beigas nemaz negaidīšot.
Viņa plāno doties turp, kur nepieprasa latviešu valodas prasmes, jo valsts valodas zināšanu trūkums bija iemesls, kādēļ zaudējusi sanitāres darbu. „Prom vajag braukt, kamēr nav par vēlu. Braukšu uz Krieviju. Ko te darīt? Tikai sals un bads,” atzina Aļona. Sieviete „Top10” pauda, ka tagad dzīve Latvijā esot tūkstoš reižu sliktāka nekā 1991.gadā.