/nginx/o/2018/07/16/10162375t1hbcf6.jpg)
Mēs dzīvojam laikā, kad mākslīgais skaistums vairs nav nekas ekskluzīvs. Varbūt arī tu pati kādreiz esi aizdomājusies par plastisko operāciju? Tomēr jāņem vērā, ka šāds lēmums prasa daudz nopietnāku pieeju un lielākus upurus, nekā tu, visticamāk, esi iztēlojusies. Trīs sievietes atklāja mums savu pieredzi un to, kas viņas pamudināja spert šo izšķirīgo soli, un kādas bija viņu emocijas un fiziskās sajūtas pirms un pēc plastiskās operācijas.
Par operāciju norisi, to sarežģītību, iespējamām komplikācijām pēcoperācijas periodā un atveseļošanās gaitu stāsta plastikas ķirurgs Jānis Ģīlis.
“Prieks par jauno vēderu ļoti palīdzēja cīņā ar sāpēm”
Madarai (31 gads) tika veikta vēdera plastika 2009.gada novembrī
Kad gaidīju otro bērnu, ginekoloģe teica, ka man ir nabas trūce un ka pēc dzemdībām būs jāveic operācija, lai to novērstu. Pati esmu maza auguma, bet vēders grūtniecības laikā man auga milzīgs un ļoti izvirzīts uz priekšu. Gaidot savu pirmo bērnu, tiku sveikā bez strijām, tomēr arī pēc tam jau bija parādījusies liekā āda. Tāpēc tad, kad mana ginekoloģe ieminējās par nepieciešamo trūces operāciju, man nebija šaubu, ka to apvienošu ar vēdera plastiku. Pēc tam,
kad mazais piedzima, mans vēders bija katastrofāls. Izskatījos pēc grūtnieces pat ar visu pēcoperācijas savelkošo jostu
(man bija ķeizargrieziens). Man bija pilns komplekts – daudz liekās ādas, daudz striju, uz āru izbīdīta naba, kas izskatījās kā sažuvusi rozīne, un vēl trūce, kas izpaudās tā, ka vēders vienkārši neturējās kopā. Trīs mēnešus pēc dzemdībām devos pie ķirurga uz konsultāciju, kurš, apskatot mani, secināja, ka man ir arī vēdera priekšējās sienas muskuļu pārrāvums un, lai to savestu kārtībā, nepieciešams implantēt speciālu sietu, kas ļaus muskuļiem atkal turēties kopā. To, ka pēc operācijas būs liela rēta, zināju, jau pirms devos pie ārsta, jo internetā biju izpētījusi visas iespējamās bildes. Vēdera plastikas gadījumā rēta parasti stiepjas no viena gurna kaula līdz pat otram. Brīžiem aizdomājos, vai gribu visu mūžu sadzīvot ar tik lielu rētu, taču šaubas ātri izgaisa, kad kārtējo reizi mēģināju iegādāties jaunas bikses, taču man tās nederēja, jo
vēders kā mīkla gāzās pāri bikšu malai...
Pirms operācijas baiļojos par to, kā pēc tam spēšu organizēt savu ikdienu. Dzīve ar diviem maziem bērniem un es pēc operācijas, kad pirmos mēnešus nedrīkstēšu neko celt, nebija vienkārši risināms uzdevums. Taču man bija lieliski palīgi – mans vīrs un vīramāte.
Kad pēc operācijas nācu pie samaņas, pirmais, ko ieraudzīju, – operāciju lampa virs manis, blakus viens no ķirurgiem un anesteziologs, abi man kaut ko prasīja. Šķita, ka tobrīd man no kakla izvilka laukā arī tādu kā elpināmo ierīci, taču jau pēc sekundes sapratu, ka kaut kas nav kārtībā – es nevarēju paelpot! Vienkārši nespēju ievilkt elpu un smaku nost. Tad ārsti uzlika man skābekļa masku, un jau pēc brīža es sāku elpot patstāvīgi. Atceros, kad mani izveda no operāciju zāles, mani kratīja drebuļi, bija ļoti, ļoti auksti, kaut arī biju apsegta ar siltu segu.
Pirmās atmiņas pēc operācijas ir miglainas. Šķiet, ka sāpes sāku just tās dienas vakarā, kad man tika izņemts katetrs. Uz nakti gan tiku pie pretsāpju un miega zālēm, bet no rīta sāpes jau bija pieņēmušās spēkā. No vēdera, protams, vēl neko neredzēju, taču ar visu to, ka bija apsēji, plāksteri, tūska, biju ļoti patīkami pārsteigta, cik tas pēkšņi ir kļuvis plakans un stingrs! Es biju tik priecīga!
Tas savā ziņā labi palīdzēja cīņā ar drausmīgajām sāpēm.
Diemžēl pēcoperācijas periodā viss negāja tik gludi kā iecerēts. Kad ārsti mani pārsēja, ieminējās, ka drenāžās (mazas trubiņas, kam galā piestiprina speciālus maisiņus, kuros uzkrājas no organisma izvadītais šķidrums) neuzkrājas pietiekami daudz šķidruma. Vislielākās sāpes nāca no iekšām, likās, ka man iekšā viss ir saplosīts. Sāpes kļuva neizturamas aptuveni piektajā dienā pēc operācijas. Man arī paaugstinājās temperatūra, un izrādījās, ka bija sācies iekaisums. Tad arī sākās trakākais – trīsreiz dienā pārsiešana, nemitīgi bija jāmaina apsēji, dažkārt pat drēbes. Tik bieži pārsienot un tīrot, sāka sāpēt arī rēta. Ķirurgs teica, ka iekaisums vairāk ir vienā rētas pusē, tāpēc rēta būs jāpagriež vaļā, lai iztīrītu infekcijas vietu. Slimnīcā biju jau vairāk nekā nedēļu, un atveseļošanās un dzīve bez sāpēm man likās tāls sapnis.
Biju tuvu morālam sabrukumam. Tā tas turpinājās vēl aptuveni piecas dienas.
Kad pārbraucu mājās, man joprojām reizi dienā bija jādodas uz pārsiešanu. Es ļoti baidījos, ka, ieraugot savu šausmīgo rētu, noģībšu, taču tā nebija. Protams, arī nekā skaista tur nebija – resna, uztūkusi, zili sārta un ļoti gara rēta, turklāt infekcijas vietā nevienāda. Taču ar katru dienu kļuva aizvien labāk. Varēju jau staigāt daļēji iztaisnojusies (pirms tam tikai saliekusies uz priekšu), arī rēta kļuva plānāka un vairs nebija tik zili sarkana. Aptuveni mēnesi staigāju ar speciālu pēcoperācijas jostu. Vēl pēc trim mēnešiem sāku apmeklēt peldbaseinu, lai stiprinātu atjaunotos vēdera muskuļus. Pirmās peldēšanas reizes šķita drausmīgas – bija sajūta, ka vēderā viss pārplīsīs, sāpes bija asas, taču, turpinot peldēt, kļuva aizvien labāk.
Pēc operācijas ir pagājis gandrīz gads. Mans vēders ir plakans, stingrs un skaists. Vienīgi nabas un rētas rajonā joprojām ir nejutīgs, un rēta tajā vietā, kur bija infekcija, ir nevienāda un grubuļaina. Tāpēc drīzumā plānoju pārvarēt savas bailes un doties pie ķirurga, lai pielabotu rētas izskatu. Taču citādi esmu sajūsmā par savu jauno vēderu un to, ka mūsdienās ir iespēja labot šādus defektus. Lai arī pēcoperācijas periods bija smags, mans jaunais vēders bija šo moku vērts!
Komentē plastikas ķirurgs Jānis Ģīlis
Vēdera plastikas operācijas ilgums un sarežģītība ir atkarīgi no vēdera priekšējās sienas izskata, vai tās ir tikai pēcdzemdību strijas, vai uz vēdera ir arī liekā āda un tauki – šādā gadījumā operācija ilgst aptuveni stundu un sadzīšanas process ir no septiņām līdz četrpadsmit dienām. Ja ir lieko tauku slānis un vēdera priekšējās sienas defekts (trūce), tad tiek veikta arī tauku atsūkšana un trūces plastika. Šādos gadījumos operācija var būt daudz laikietilpīgāka un rehabilitācijas process var ilgt līdz pat mēnesim. Pēc operācijas ir tūska vēdera priekšējā sienā, var būt arī asinsizplūdumi, pirmā mēneša laikā jāierobežo fiziskās aktivitātes. Ņemot vērā, ka operācija skar lielu laukumu, iespējamās komplikācijas ir grūti iepriekš paredzēt. Dažkārt var būt nepieciešama atkārtota operācija. Vienu mēnesi pēc operācijas ir jānēsā īpašs pēcoperācijas kompresijas apģērbs un ir ieteicams fizioprocedūru kurss rētaudu mazināšanai un mikrocirkulācijas uzlabošanai. Vēdera plastikas operācijas izmaksas ir aptuveni no 1640 līdz 2400 latiem.