Vismaz 574 audžuvecākiem nav tiesību uz pensiju par savu darbu (58)

Audžuģimenei atbildība par uzticētajiem bērniem ir vēl lielāka nekā par saviem. Tas ir pilnas slodzes darbs. Problēmas risināšanā sola iesaistīties arī valsts prezidenta kundze, kura kļuvusi par Latvijas Audžuģimeņu biedrības patronesi. Bet izšķirīgais lēmums būs atkarīgs no politiskās gribas valdībā un Saeimā, kur audžuvecāku pensiju jautājumu solīts apspriest nākamnedēļ.

Šis ir tikai viens no piemēriem ar darbu sarakstu, ko dara audžuvecāki ģimenē ar sešiem bērniem. Un tā – Annai ir vajadzīgs cienasts klases vakaram, Jurim krāsainais papīrs, Inesei izšūšanas audums. Aija ir jāaizved pie ārsta, bet Līgai jāsagādā tērps dramatiskajam kolektīvam un Terēzei ir jānopērk sporta apavi. Šajā sarakstā vēl nav uzskaitīti visi tie parastie ikdienas darbi, kā, piemēram, brokastu gatavošana, vakariņas un arī vēl palīdzēšana bērniem sagatavoties nākamās dienas mācībām.

Marija to visu dara ar prieku. Pašai dēli jau lieli, un pēdējos 8 gados savā ģimenē viņa uzņēmusi un aprūpējusi vēl 15 bērnus.

Marija Pupiņa, audžumamma: "Jā, es saprotu, es piekrītu – tas ir smags darbs. Tas ir 24 stundas diennaktī. Bet tas ir gandarījums! Man prieks par savu darbu!"

Un prieks par to, ka pašas mamma, kurai drīz jau būs 80, palīdz ar darbiem virtuvē, lai Marija ar vīru vairāk laika varētu veltīt bērniem.

Marija Raščevska, audžuģimenes vecmāmiņa: "Viņiem ir ļoti liela slodze. Viņi daudz nodarbojas ar bērniņiem. Katrs iet un katrs prasa – saka, mamm, mamm! Visiem mīlestību gribas no viņas."

Tam ir rezultāts. Marijas audžubērni saņem daudz atzinības gan par sabiedriskiem panākumiem skolā, gan sasniegumiem dažādos kolektīvos.

Marija: "Malači! Man tāds prieks! Ļoti žēl tikai, ka daudzi aiziet adopcijā uz ārzemēm. Mums pašiem Latvijā nepaliek. Talantīgi bērni aiziet. Žēl."

Audžuģimenes atšķiras ar to, ka bērni netiek adoptēti

Tie tiek uzticēti audžuvecākiem uz laiku, piemēram, kamēr lemj par īsto vecāku tiesību atņemšanu vai paturēšanu vai kamēr atrod adoptētājus. Daļa audžuģimenē paliek arī uz daudziem gadiem. Ir arī smagi slimi, ar īpašām diētām, bērni no trūcīgām un vardarbīgām ģimenēm un bērni ar atkarībām. Pēdējā laikā arvien biežāk pie aprūpētājiem nonākot arī tādi, kam vecāki ir tik ļoti aizņemti veiksmīgā biznesā, ka bērni pamesti likteņa varā. Audžuvecākiem tikmēr ir jāspēj smagas emocionālas krīzes pārcietušajiem bērniem atdot dzīvesprieku.

Marija: "Viņi ienāk tādi trausli, bailīgi. Un tad tā atbildība arī tev pašam ir tāda lielāka par to bērnu. Jo tas tomēr nav tavējais. Bet tu viņu mīli un iemīli kā savējo un izturies un rūpējies par viņu kā par savējo. Citādi tas nemaz nevar būt."

Latvijā patlaban ir 574 audžuģimenes, kas kopumā aprūpē 1139 bērnus.

Aija un Gunārs Sarkani no Daugavpils šobrīd ir vecāki 6 audžubērniem. Sandra Ozola Riebiņu novadā līdz šim uzaudzinājusi jau 10, Olga Glaudāne no Ilūkstes 22 bērnus, Valentīna Stabulniece no Krāslavas 20 bērnus. Audžuvecāki atzīst, ka tas ir sirds, nevis peļņas darbs. Neatkarīgi no tā, cik bērnu ir ģimenē, un neatkarīgi vai tie ir slimi vai veseli, valsts audžuģimenei piešķir 80 latus ikmēneša pabalsta. Bet bērna vajadzībām vēl var saņemt speciālos pabalstus, piemēram, invaliditātes gadījumā. Pašvaldība, no kuras bērns nācis, piešķir uzturnaudu atkarībā no rocības. Audžubērna uzturam lielākās summas – 200 latus mēnesī maksā Liepāja un Olaine. Rīga 150 latus, kamēr, piemēram, Daugavpils, Nereta un Līvāni – tikai 70 latus.

Tā kā vienā audžuģimenē bērni nonāk no dažādām Latvijas vietām, kādam brokastīs iznāk, piemēram, divi biezpiena sieriņi, jo viņš ir no bagātākas pašvaldības, citam bezmaz tikai pusīte, jo viņa pašvaldība vairāk nevar atļauties. Ir audžuvecāki, kas regulāri piemaksā no savas naudas.

Sandra Ozola, audžumamma: "Mēs esam tie, kas esam sapratuši, ka varam palīdzēt bērniem (..) tāpēc, ka mums atļāva līdzekļi, mums atļāva māja un viss pārējais, un darbs. Tāpēc mēs viņus arī ņēmām. Ja mēs būtu tā – no rokas mutē, mēs neņemtu, jo mēs apzināmies, ka tas prasa ļoti daudz līdzekļu un tas ir tāds kā ziedojums. Saprotiet, citi ziedo varbūt garāmejot kādam ubagam, izstieptā rokā ieliek kādu desmitnieku vai 5 latus vai tamlīdzīgi. Nu, mēs varbūt vairāk un katru dienu dodam bērniem."

Daudzi audžuvecāki par savu naudu turpina rūpēties par audžubērniem arī vēl tad, kad tie jau sasnieguši 18 gadus un oficiāli tas vairs nav jādara. Palīdz remontēt jauno dzīvesvietu, sagādāt mēbeles, iekārtoties darbā.

Valentīna Stabulniece, audžumamma: "Paprasīja man naudiņu, lai es viņam nopērku biļeti uz ārzemēm. Un es viņam to nopirku. Viņš aizbrauca uz Angliju. Tagad viņš tur strādā, dzīvo, iekārtojies."

Valsts attieksme pret audžuģimenēm ir vārdos ļoti atbalstoša. Atšķirībā no bērnunama, ko vajadzētu izmantot tikai ārkārtas situācijās,

prakse pierāda, ka audžuģimeņu bērni izaug daudz piemērotāki dzīvei. Taču audžuģimeņu pietrūkst.

Daudzi baidās uzņemties pienākumus un būt pakļauti dažādu inspekciju kontrolēm, zinot, ka vecumdienās, pēc padarītā darba, nebūs tiesību par to saņemt valsts pensiju.

Inita Zarkeviča, skolas un ģimenes psiholoģe: "Bet visi mūsu bērnunamu darbinieki taču saņem algas ar nodokļiem, un tas nav viens cilvēks. Tās ir nakts auklītes, tas ir sociālais pedagogs, parasti bērnunamos tādā vai citādā komplektā.. bērnunama vadītājs utt. Audžuģimene šajā gadījumā ir viss – pavārs, vadītājs, nakts auklīte, dienas auklīte, apkopēja, kas vien vēlaties – audzinātāja, izklaidētāja. Un viņa nevar aiziet mājās. Un viņa nevar teikt – nē, man šitie bērni.. es tagad ar viņiem esmu piegurusi, bet es aiziešu mājās un uzlādēšos. Jo tas jau viss notiek viņas mājās. Un

viņa nevar īsti aiziet atvaļinājumā, jo nav tāda varianta!"

Sanāk, ka arī pensija audžuvecākiem sev būtu jānopelna kādā citā algotā darbā. Lai gan ir skaidrs, ka tas nav reāli izdarāms.

Aija Sarkane, audžumamma: "Ir mēneši kādi divi, kad tas bērns neatiet no tevis. Jo viņš meklē to drošības sajūtu, meklē tavu pieķeršanos, meklē to sirsnību, lai atrastu to kontaktu. Viņam vajag dubultu mīlestību. Dubultu! Jo, ja tu savam vari varbūt kādreiz kaut ko pateikt, tam pieņemtajam – viņam jādomā. Jo viņam tā sirsniņa ir daudz trauslāka, daudz jūtīgāka. Un uz to momentu viņam cita neviena nav."

To, lai audžuvecākiem bērnu audzināšanas gadus ieskaitītu darba stāžā, līdzīgi kā daudzbērnu ģimenēm, viņi lūguši gan tagadējai labklājības ministrei no Vienotības, gan arī iepriekšējam ministram no ZZS, taču saņēmuši "nē".

Olga Glaudāne, audžumamma: "Ļoti sāpīgi, kā tur ministrs teica, ka neesam mēs līdzvērtīgi daudzbērnu ģimenēm, ka nav atsevišķi tādas sociālās garantijas, kas būtu tieši audžuģimenēm. Tas ir sāpīgi, un mēs uzskatām, ja mums drusku būtu veltīta lielāka uzmanība mūsu pensijām, vairāk būtu audžuģimeņu un līdz ar to arī varbūt to bezdarbnieku būtu mazāk."

Patronese - prezidenta kundze - neko nepanāk

Arī neraugoties uz to, ka valsts prezidenta kundze Dace Seisuma kopš pērnā gada vidus ir kļuvusi par patronesi vienai no audžuģimeņu organizācijām - Latvijas Audžuģimeņu biedrībai, kas cīnās par lielāku atbalstu bērnu aizbildņiem un arī par audžuvecāku pensijām, neko panākt nav izdevies. Prezidenta kundzes piedalīšanās pašlaik vairāk izskatās pēc reprezentatīvas un uzmundrinošas funkcijas. Kundze atbalstot pensiju piešķiršanu audžuģimenēm, bet aizņemtības dēļ nevarēja mums komentēt, ko tieši iecerējusi darīt.

Nākamnedēļ problēmai sola pievērsties deputāti Saeimā, kur uz pārrunām uzaicināti gan finanšu, gan labklājības ministrs, lai lemtu, ko darīt ar audžuģimeņu pensijām.

Aija Barča, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja (ZZS): "Es domāju, ka tas būtu taisnīgs lēmums, un es domāju, ka mēs ar to tiksim galā un gan Labklājības ministrija, gan Finanšu ministrija..Nu, protams, diskusijas būs, bet es ļoti ceru, ka tā tas notiks ar nākamā gada 1.janvāri."

Labklājības ministrija pašlaik cenšas savākt datus par to, kā audžuģimeņu problēmas atrisinātas citās Eiropas valstīs.

Labklājības ministre nav pārliecināta, vai taisnība audžuģimenēm, ka Latvija un Lietuva šobrīd ir gandrīz vai vienīgie izņēmumi, kur audžuvecākiem nav tiesību uz valsts pensiju. Tomēr uzskata, ka risinājums ir apspriežams.

Ilze Viņķele, labklājības ministre (Vienotība): "Ja mēs pārejam uz konceptu, ka audžuģimenes Latvijā ir nodarbošanās, tāda pati kā jebkura, izņemot, ka tā prasa daudz vairāk sirds, mīlestības, pacietības un arī misijas apziņu, tad automātiski izriet, ka tā ir noteikta profesionāla nodarbošanās un tai līdzi nāk noteiktas sociālās garantijas. Tātad, ja šis pēc visu pušu viedokļiem tiks atzīts par labāko, to arī darīsim."

Ministre atzīst arī, ka pensiju piešķiršana audžuvecākiem varētu būt labs stimuls, lai veicinātu audžuģimeņu skaita pieaugumu un līdz ar to vairāk bērnunamu audzēkņu nonāktu ģimenēs.