Zināju, ka man ir jāpazūd. Brīdis mulsuma un apmainīšanās ar laipnībām, netiešs grūdiens viņam virsū un mūsu lūpas saskārās – maigas un kvēlojošas, tiecās pēc baudpilnas kaisles. Uzplaiksnīja atmiņas. Atcerējos pirmo reizi – karsta vasaras nakts, zvaigznes, jaunības kūtrums, mūzika un deja. Tikai mēs divi vien, neliels reibums un maigi pieskārieni – banāli, bet neizdzēšami no atmiņu tīmekļiem.
Es viņu atgrūdu, jo tagad esmu pieaugusi – vairs nedrīkst ļauties neprātībām. Apjuku. Ieskatījos viņam acīs un sapratu: baudi! Zaudēt vari tikai lieliski pavadītu nakti un, iespējams, mulsinošu rītu.
Viņš paņēma mani aiz rokas. Mēs devāmies naksnīgajās ielās. Klusējot.
Zinot, ka ļausimies ugunīgiem pieskārieniem.
Sajutu viņa smaržas, un bārdas rugāji kutināja man kaklu. Viņš maigā balsī čukstēja neķītrus vārdus, es pakļāvos. Kā lelle ļāvos viņa vilinājumam un dziļi ieelpoju, manas krūtis pacēlās un bija nobriedušas spēcīgam tvērienam.
Es iecirtu savus nagus viņa tvirtajā dibenā un sajutu viņa piebriedušo locekli. «Es tevi gribu,» kautri čukstēja manas lūpas. Viņa skatienā redzēju uzvaru. Triumfs pār mani, tagad viņš būs noteicējs.