«Nē, es labāk iešu. Tu vienmēr mani kārdini. Un tu zini, kā to izdarīt – piespied pareizās pogas, un es jau esmu gatava atdoties. Es negribu zaudēt galvu un pēc tam mocīties. Negribu, lai man vēlāk sāp. Tu labi zini, ka sievietēm agri vai vēlu sekss sāk nozīmēt ko vairāk. Turklāt tu negribi mani - tu gribi aizmirst viņu.»
«Nē, es gribu tevi. Un vai tad nevar gribēt un mīlēt divas?»
Viņš pievilka Ievu klāt un, abām rokām aptverot viņas dibenu, krampjaini iespieda pirkstus apaļumos. O, tas jūtami bija gluži pliks zem svārkiem. Tātad kājās bija zeķes, nevis zeķubikses. Smadzenes momentāni uzģenerēja ainiņu – gaužām klišejisku no «FHM» lappusēm. Nevarēja saprast, vai viņai nav veļas, vai tie ir smalki stringi, ko pat nevar sajust zem drēbju kārtas.

Burtiski sekundes simtdaļa - un bikšu priekša deva ziņu, ka nav atpakaļceļa,

loceklis piebriedis gaidīja, kad varēs tikt brīvs viņas norasojošajā starpenē.
«Beidz! Laid mani! Es negribu būt par lupatu lelli, ko tu visu laiku rausti. Tā ir atkarība, un tu pats to labi saproti.»
«Jā, bet šajā atkarībā nav nekā slikta – uzlabo asinsriti, spiedienu, muskuļu tonusu,» viņš viegli smīnēja un ar roku veikli parāva uz augšu svārkus, viegli noglāstot viņas vāverīti. «Mitri silta un gatava…» viņš nebēdnīgi nodomāja, priecādamies, ka ar Ievu nekad nav jāspēlē garas priekšspēles.
Tik kautrīgi klusa meitene - nezinot pat nevarētu nojaust, ka iekšēji viņu plosa nemitīgs orkāns. Pat tagad, kad viņa stāvēja stīva un noraidoša, ar roku varēja sajust, ka viņas muskuļi dreb un darbojas pret prātu.

Kā plūme, kam mīkstums pats paveras, tiklīdz ēdājs grib izņemt kauliņu.

«Nedari tā – tu labi zini, kāda tev vara pār mani,» lūkojoties acīs, viņa izgrūda.
«Man patīk, kad tu esi šāda – kā mātesmeita, kurai kaut kas nav ļauts. Tu esi fantastiska sieviete, kāpēc tev liegt sev baudu?» Viņš pacēla svārku priekšpusi un palūkojās uz viņas šauro kaunuma trīsstūri caur bikšeļu mežģīņoto daļu.
«Bāc! Kā tu mani uzbudini. Pat skatoties vien,» viņš nosēcās un, nomezdamies ceļos, ar muti pieplaka viņas kaunuma lūpām, ar roku atvirzot sānis stringu gumiju. Mazu mirkli siekalas sajaucās ar viegli jūtamu rūgtumu – droši vien viņa nesen bijusi dušā. Mazie kaunuma matiņi viegli kutināja degunu, ar mēli varēja sajust viņas silto, sievišķīgo valgmi. Loceklis spiedās biksēs nežēlīgi ciets.
Ieva iekrampējās somas rokturī, galvā joņoja domas, ka šim scenārijam kārtējo reizi zināmas beigas. Taču pateikt «nē» nebija spēka. Viņa mēle kutināja klitoru,

kārdinājums vijās uz augšu un kā karstuma vilnis dzinās pa dzīslām.

.
Pēkšņi viņš pameta galvu uz augšu un pusjokojot izmeta:
«Tu esi tik garšīga. Ko tu tādu ēd, ka tava sula tik salda? Nezinu otru tādu sievieti, kuru laizot var sajukt prātā.»
«Beidz, dzirdi? Pārtrauc – man nemaz nav laika!»
«Labi, tad darīsim ātri» viņš iesmējās mefistofeliskiem smiekliem, ar pirkstiem sākot šurpu turpu lodāt pa viņas mazajām kaunuma lūpām, piebilstot: «Tu labi zini, ka man nevajag tikai seksu. Esot ar tevi, esmu mierā ar pasauli.»
Ieva nometa somu un ievija pirkstus viņa matos, nopūšoties paļāvīgi nodrebēja.
«Es zinu, ka tev patīk. Tā ir smalka ķīmija, kas mūs vieno,» viņš turpināja un nesteidzīgi lodāja ar pirkstiem pa viņas starpeni, bet ar otru roku centās atraut savu bikšu priekšu.
Uzbudinājums iesita sārtumu Ievas vaigos, domas pārslēdzās no spējas runāt uz vēlmi tikai elpot. Kājās ievijās gurds mīkstums, un viņš to, protams, sajuta - pielēca kājās un Ievu pacēla aiz gurniem jāšus, ar asu grūdienu iespraucoties viņas klēpī.
Kā nemaņā meitene pēkšņi atsprāga nost un nolēca uz kājām, atstājot viņu stāvam apstulbušu ar piebriedušo locekli.
«Es gribu, lai tu paliec šāds – gribošs - visu vakaru, visu nakti… Varbūt tas palīdzēs saprast, kura tev pietrūkst vairāk – viņa vai es!»
«Beidz! Es tevi tik šausmīgi gribu. Tam nav nekāda sakara ar izvēli.»
«Diemžēl - man jau ir. Un man tā vairs nav ne spēle, ne joks. Piedod.»
Viņa steigšus norāva uz leju svārkus un izmetās laukā pa durvīm.

Ieva