Nekas sākumā neliecināja, ka tas varētu būt VIŅŠ.

Nekā īpaša izskatā. Parastāks par parastu. Ieapaļu seju, samērā masīvu degunu, ne vairs savos labākajos gados, sirmiem matiem un lieko svaru punča apvidū. Milzīgām rokām. Īstām lāča ķetnām ar strupiem, sastrādātiem pirkstiem. It kā visu mūžu būtu tikai un vienīgi fizisku darbu darījis. Pavīdēja doma - vai maz VIŅŠ varētu zināt, ko ar SIEVIETI iesākt??!!... Kur nu vēl man sasapņoties par lietpratīgumu un izcilību gultas priekos...

... un tā nu sanāca, ka brīvdienas man sākās ar veselu emociju gammu piektdienas vakarā: sākot ar neizpratni, dusmām, aktīvu domu darbību, lai vērstu visu vēlamajā virzienā ... impulsivitāti lēmumu pieņemšanā, pārsteigumu (gana jauku pārsteigumu) un beidzot ar izbrīnu, neveiklu izbīli,

mulsumu un fantastisku seksu vēl tai pašā dienas nogalē...

Nu labi - par seksa laiku un norisi varbūt ir vērts būt precīzākai: norises laiks – nakts no piektdienas uz sestdienu ... un vārds fantastisks - patiesībā izsaka to, ka sen neesmu izjutusi šo procesu kā procesu, kur vīrietis ne tikai gūst baudījumu sev un sniedz svētlaimi man - bet tai pašā laikā iegūst mani pilnībā. Pieņemu, ka Viņš to pat neapzinās: tas vienkārši TĀ IR.

Es neizmantoju savtīgi, bet taisni otrādi - atveros un ļauju sevi iegūt pilnībā. Aizmirstos un izbaudu.
Te nu gan jāpiebilst - ka, ņemot vērā visu situāciju kopumā, tas ir vairāk nekā dīvaini...

***

«Izstaigāsimies gar jūru?» VIŅŠ bija mudinājis. Es klusēdama, piekritu.

Pēc braukšanas siltajā auto piekraste šķita tumša, drēgna un vējaina. Nekādas romantikas.

Nekādas intereses, nekādas intrigas, nekādu taureņu vēderā, nekādu gaidu...

Vēsi. Uz robežas, ka man varētu sākt salt.

Un tad VIŅŠ, pagriezies pret mani un cieši apskāvis, jūtot manī saspringumu, teica: «Tev ir auksti. ... patrenēsimies ar elpošanas vingrinājumiem, elposim kopā: kopā ieelpa un kopā izelpa.»

Es mulsu, bet nepretojos.

Elpojām. Izjutu VIŅA ķermeni cieši piekļautu, kā vienu veselumu. Enerģijas strāvojums. Siltums. Un viņa lielā

ķetna aizslīdēja aiz maniem džinsiem, aptverot nosalušo dupsi.

Tajā brīdī aptvēru, ja būs turpinājums – nepretošos. Nav nozīmes. Es GRIBU.

«Dosimies uz auto,» es klusi teicu.

Ne vārda nemijuši, mēs atgriezāmies teritorijā, ko nosacīti var saukt par VIŅA teritoriju. VIŅA auto.

Autiņš iestūrēja nomaļā nostūrī jūras kāpu zonas pievārtē. Viņa lūpas pieplaka manējām. Es atsaucos. Ar ierastu kustību tika noregulēts autiņa sēdeklis.

«Ak dievs,» es paspēju nodomāt, «cik tas būs neērti...»

Un tas ir pēdējais, ko domāju tovakar...

Ļaujos. ATDODOS. Strupie pirksti vairs neliekas strupi... ne par īsu, ne par garu. Esmu mikla līdz nepazīšanai. Pat neapjēdzu, kas tieši tiek darīts. Ir tik labi. Kad viss ir galā, atgūstos. Nevaru atrast savus apģērba gabalus. Auto stikli aizsvīduši no mūsu enerģijas...

Un šis briesmīgais miklums uz auto sēdekļa. Mulstu. Nav jau ierasts. BET IR TIK LABI.

Sestdiena - sākās ar laisku rītu VIŅA mājās un... un gardu kafiju VIŅA gultā... nekāda seksa, ne fantastiska, ne laba, ne vidēja, ne un ne.

Vēlīgs piedāvājums - aizvest mani līdz manām lauku mājām... Nu feini, ko tur piebilst...

Svētdienas skaidrais un dzidrais rīts mani veldzē.
Rīta rasa sniedz baudījumu manām basajām kājām... daba dziedē... dzeru dārzā kafiju, satinusies siltā vilnas segā... un priecājos: esmu sveika, vesela, un mana sirds ir atvērta... dvēsele vairs nekliedz... ir rimta...

Būs labi!
Ir atkal iestājies miers...
BET TĀS EMOCIJAS... TĀS EMOCIJAS... tas nu gan bija traki...

Dekarda