Stilistes vai tās, kuras par tādām uzdodas... (75)

Universālveikala mājaslapā pakalpojums glīti aprakstīts kā „padoms veiksmīga individuālā tēla veidošanā, kas atbilst klienta profesijai, dzīvesveidam, vecumam un personībai. Ja esat svarīgas tikšanās priekšvakarā vai arī vienkārši vēlaties pilnveidot savu ģērbšanās kultūru un radīt pārliecinošu tēlu. Stila konsultants informēs Jūs par jaunākajām modes tendencēm un ikvienā dzīves situācijā palīdzēs izvēlēties tieši Jums piemērotāko apģērba  piegriezumu, atrast un saskaņot krāsas, kas piestāv tieši Jums, kā arī izvēlēties tērpam vispiemērotākos aksesuārus!”

Izklausās ticami, vilinoši un diezgan pārliecinoši! Vēl jo vairāk, ja šādu pakalpojumu piedāvā respektabls universālveikals.

Pirmā tikšanās

U/v 3.stāvā, bezgalīgos drēbju pakaramo džungļos, netālu no apakšveļas nodaļas arī atradās vajadzīgais „Stila konsultāciju” kabinets. Tā kā stiliste (izskatījās saspringta, haotiska un norūpējusies) strādāja saspringtā režīmā, jo paralēli nez kāpēc uzradās vēl otra kliente, pirmās reizes piesolītā tikšanās pusstundas ilgumā izvērtās par 5 minūšu fikso sarunu. Viņa pierakstīja manus datus un vēlmes. Viņas neprofesionalitāte atklājās ne vien tajā, ka nesaskatīja manu acu krāsu (saviebjas, ieurbjas man sejā un apātiski jautā), bet arī nespējā noteikt mana apģērba izmēru.

Neviļus nāca prātā „Pretty woman” scēna apģērbu veikalā. „Kā jūs zināt manu apģērba izmēru? Tas ir mans darbs, dārgumiņ!”

Beigās viņa izteica divdomīgo „es jau nevaru jūs „ielikt” romantiskā vai klasiskā stilā”, kas rādīja viņas plašās zināšanas par modi. Ar pieminētajiem apģērbu stilu nosaukumiem man atmiņā atsauca 9.klases mājturības stundas…

Otrā tikšanās jeb praktiska darbošanās

Jāsaka, man sanāca kavēt tikšanos sastrēgumu dēļ, taču, kaut arī biju atstājusi stilistei kontakttālruni, viņa neiedomājās sazvanīt mani un jau grasījās doties prom. Prātā iezagās: „Hei, un kur tad rūpes, lojalitāte pret klientu, augstais apkalpošanas līmenis?” Viņa bija pilnīgi noskaitusies, ka būs jāvelta man viņas dārgais laiks. Tālāk sekoja skeptiskais un neticīgais, vai es TIEŠĀM vēlos ko pirkt? (Lasi: „Vai man vispār ir jēga te ar tevi ņemties? Es gribu doties mājās.”) Izbrīnam mijoties ar smiekliem, sparīgi māju ar galvu. Iesākums intriģējošs, bet radās sajūta, ka atrodos ballītē ar neprofesionāliem aktieriem. Mani, protams, ieskaitot.

„Smagā darba” nojautās stiliste sāka kaut ko vārsmot par to, ka īsti neko nav sagatavojusi no drēbēm, jo nav sapratusi, ko es vēlos.

Gribējās viņai sacīt: „Es taču esmu potenciālā kliente! Vai tiešām man NEKO „neiesmērēs”?”

Lai arī es paturēju prātā viņās vārdus no pirmās tikšanās - „nu, sakiet, ko jums no manis vajag.. mērat apģērbu un tad pērkat vai nē”, tomēr gāju, lai uzzinātu „savas” krāsas, garumus un fasonus.

Stilistei vislielākās grūtības sagādāja mana tipa noteikšana. Sākumā es biju rudens, jo viņa mani „redzēja” oranžos, sarkanos, sūnu zaļos toņos (mani asinsvadi tuvu ādai un zaļās acis protestēja). Tad es biju ziemas paveids, lai arī neesmu brunete ar bālu ādu.

Pēc stilistes vārdiem, vispār netiek sniegtas konsultācijas par mani interesējošiem jautājumiem, bet tā kā nācu tieši pēc tā, es tiku aplaimota ar banālām, vispārzināmām patiesībām, kā "melnas zeķbikses un melnas kurpes vizuāli pagarina kājas".

Devāmies arī pa veikalu ar mērķi atrast to, pie kā kavētos skatiens. Stiliste bezmaz vai čīkstēja, ka nav nekā man piemērota - viss pārāk „tantisks”. Izstaigājot apģērbu džungļus, izkristalizējās arī mana vīzija, ko vēlos. Bet tas, ko stiliste man piedāvāja, jau eksistēja manā garderobē. Pēc viņas vārdiem - varbūt tas arī ir labākais, pie kā būtu jāpieturas. Fināla akords - atgādinājums par klasisko mazo melno kleitiņu, kas nudien bija banāli. Jutos pilnīgi neērti, ka sākotnēji, kā man likās, kompetentam cilvēkam arī vaicāju, kāds matu griezums derētu manas sejas formai. Tikpat samulsusi kā es, viņa centās ķepuroties, līdz rāva vaļā: „Tad jau jums vajag iet, kur visu smalki izmērīs. Es jau tā...”

Ejot prom, jutos vīlusies, ka nesaņēmu gaidīto nedz attieksmē, nedz apģērbu piedāvājumā, pārsteigta par notikušo un apstulbināta, ka „stilistes” mēdz slēpties aiz „personālā šopera”* izkārtnes.

  Uz mēles bija tikai „mnjāāāā”, bet prātā grozījās neatbildēti jautājumi un atziņas:

• No kurienes tādi speciālisti rodas, kuri 1) slēpjas aiz populāras profesijas nosaukuma, bet 2) bārsta banālas patiesības un principā neorientējas modes pamatjautājumos?

• Kā šāds „specs” par savu unikālo darbu vēl saņem naudu?

• Vai attieksmei pret klientu nav jābūt kā pret vislielāko dārgumu?

• Pat vislielākās aplamības, kas teiktas pašpārliecināti, tiek sauktas par personīgo viedokli. Nesanāk? Jāliek lietā aktiermeistarība.

* profesija, kurā aizņemtiem cilvēkiem sagādā viņu mērķiem/ statusam/ modes tendencēm atbilstošu apģērbu par atlīdzību.

Mēģinājums Nr.2

Zinot, ka pieminētajā u/v strādā vismaz vēl viena stiliste, bija jāmēģina laime vēlreiz, lai uzzinātu stilistu vispārējo darba līmeni. Šoreiz divas garās un bezsaturīgās tikšanās apvienoju vienā. Sāku sarunu ar to, ka vēlētos zināt pamatlietas par man piemērotiem apģērbiem un krāsām un pēc šīs informācijas piemeklēt man nepieciešamo. Uz ko saņēmu kategorisku noraidījumu - tādas konsultācijas netiek sniegtas, „vienkārši viss jāmēra - uz pakaramā apģērbs izskatās savādāk nekā pielaikots”. Šāds notikumu pagrieziens pavisam nebija gaidīts. Stiliste mēģināja nepārliecinoši skaidrot situāciju: „Varbūt mazliet ir pārprasti.. konsultācijas ir bez maksas…” Jautāju, vai viņa vismaz ir stilistes izglītību saņēmusi. Protams, ka tā, bet sevi viņa jokojot saukusi par „augstākas klases pārdevēju”.

Ja jau teātris, tad jāspēlē līdz galam - jāiet meklēt apģērbs un tas jāmēra. Lai arī stiliste bija iejūtīga un atvērta, bija arī iezīmes, kuras gluži kā „slēptais pircējs” pamanīju. Stiliste neorientējās veikalu izvietojumā, piedāvājot apģērbu (pēc savas gaumes?), bieži izmantoja „man patīk” un dalījās savā pieredzē, kādi apģērbi pašai ir no apskatītajiem brendiem. Otrais apmeklējums vainagojās ar man, bet ne manam naudasmakam tīkamu apģērbu atrašanu.

Pirmā kritika no klientiem

Piedzīvojot vilšanās abās konsultācijās, prasījās gan u/v vadības komentāri par stilistu darbu, gan arī atbilde, vai šāda veida pakalpojumi nav maldinoši? To man sniedza u/v mārketinga un SA daļas vadītājs. Viņš bija sarūgtināts, ka esmu neapmierināta ar pakalpojumiem, tomēr uzstāja, ka katra situācija ir jāskata atsevišķi. Tāpat atgādināja, ka stilistu konsultācijas norit divās fāzēs: konsultāciju sniegšana, nākamais posms - iegāde. „Pārsteidz, jo šis ir pirmais gadījums, kad klients vēršas ar kritiku. Šo pakalpojumu promotējam, lai cilvēki nāk, prasa padomu, jo maz cilvēku to izmanto. Ir viedokļu anketas katrā stāvā, pie pārdevējiem, kur var sniegt viedokli par jebkuru tēmu. “Mēs paliekam imūni, bet cilvēki no malas var labāk redzēt.”

J. Prančs ļoti vēlējās zināt stilistes vārdu (kopā tur strādā tikai divas), ar kuru strādāju, vai vismaz dienu, kurā notika pieņemšana, un apsolīja “vispārīgi parunāt ar darbiniecēm”. Atbildot uz otro jautājumu, viņš pieļāva iespēju pakalpojumu pārdēvēt, taču tas nemainītu būtību, kā arī noliedza, ka u/v “vēlamo uzdod par reālo”.

Kā stilists atšķiras no šopera?

Lielāku skaidrību par samezglotiem pakalpojumiem sniedz profesionāla stiliste Ieva Katana, sakot, ka “šoperis strādā veikalam un viņam maksā par to”. Stilists ir vairāk vai mazāk neatkarīgs un var veidot stilu pats. Tirdzniecības centrā stilistam jāiesaka, viņš nestrādā kāda interesēs, un ir vienalga, vai būs smuki. Personīgais šoperis ir ierobežots, bet stilistam ir jānotirgo prece.

I.Katana secina, ka Latvijā grūti dabūt labu stilistes izglītību. “Tās, kas saucas par stilistēm, dabū kaut kādu izglītību, labi, ja tā ir B.Mageles skola. Varbūt viņām kaut ko iemāca, bet nenes atbildību.”

“Stiliste ir gluži kā draudzene, kas iet līdzi veikalā. Viņām vienīgais ir ieteikt, lai nopērk kaut ko no veikala. Paletes (ar audumiem, krāsām, kurus izmanto klienta saderīgo krāsu meklēšanā - aut. piez.) maksā naudu. Viņām maksā tikai par to, lai pareizi klienta vecumam kaut ko piemeklētu no veikalā pieejamā.”

Epiloga vietā

Pēc iegūtās informācijas un pieredzes jāsaka, ka Latvijā tiek jaukti jēdzieni “stilists”, “stila konsultants”, nemaz nerunājot par “personālā šopera” iespējām, kuras līdz Latvijai vēl īsti nav nonākušas. Tomēr “stiliste” ir un paliek stilīga profesija. Jautājums paliek atvērts, cik derīgu informāciju “speciālists” sniegs un par kādu maksu…

Atsūti savu pieredzi par to, kā kļuvi par modes un skaistuma upuri, un saņem lielisku lasāmvielu no ZVAIGZNES ABC! Stāstus aicinām sūtīt uz woman@tvnet.lv