Pēkšņi sajūtu ko neparastu... tikko manāmus pieskārienus, it kā tauriņa spārni maigi aizskartu manus plakstiņus, pieskartos sejai, lūpām... labsajūtā ievaidos... visas manas maņas ir sasprindzinātas. Ieelpojot tik pazīstamo smaržu, šķiet, grimstu nebūtībā un slīgstu atpakaļ miegā un sapņu valstībā... Tu esi šeit, pie manis? Nespēju tam noticēt... vai mans nakts sapnis turpinās... vai tā ir realitāte?

Sirds dauzās kā negudra, tavas lūpas jau ir iezīdušās manās, mūsu karstās mēles savijas, elsas kļūst nevaldāmas. Mūsu ķermeņi pilnībā sakļāvušies, rokas tvīkst sniegt glāstus vēl un vēl.

Tava nepacietīgā mēle ir atradusi manus krūšu galiņus, tos glāstot, laizot...

trīsas pārņem mūsu ķermeņus. Jūtu, kā tavas izslāpušās lūpas slīd zemāk, bet rokas ar strauju kustību iepleš manas kājas. Pēc mirkļa tava mēle jau ir manī, tā slīd iekšā un ārā, ātrāk un ātrāk. Pirksti glāsta un apļo... Esmu tik tuvu... Vēl ne – vēlos paildzināt šo neizturamo baudas mirkli, izjust šīs trīsas un alkas... gribu tevi sevī!

Tu piepildi mani strauji un mežonīgi, man aizraujas elpa, tad ilgi paliekam nekustīgi guļam, izbaudot šo pilnīgo saplūšanu un burvīgo tuvību... alkās lūdzos pēc vēl... Šķiet, laiks apstājies. Esam tikai mēs divi. Kustības atsākas, maigi un lēni, šķiet, mūsu ķermeņi dejotu... Kā sapnī!

Luu