Erotiskie stāsti: nakts ar skaistāko kreolieti (9)

Tomēr mums atkal neatveda preci, tādēļ ap pusnakti jau biju brīvs. Izejot no Adidas veikala, ķēru pēc sava mobilā telefona un mazliet trīcošiem pirkstiem sameklēju kreolietes numuru. Viens zvans, divi, trīs, četri - gatavojos jau likt zvanāmo trubu nost, kad izdzirdēju maigu balstiņu sākam vīterot klausulē. Kampdams pēc gaisa, klepodams, šķaudīdams un piesārņodams pusnakts pārklāto Oksfordstrītu ar vēl visādām aizdomīgām skaņām, iegārdzu klausulē, ka man īstenībā ir prieks viņu dzirdēt. Un... ka esmu brīvs viņu šonakt atkal redzēt, ja vien viņa to vēlas. Nākamajā mirklī mana divpudu sirds klapējās kaut kur gar kuņģa sienām, kad klausulē iestājās klusums... Cik drīz tu būsi Kristāla pils metro stacijā? - skanēja jautājums, uz ko saraucu uzacis - es taču braukšu ar autobusu! Vienalga! Viņa mani gaidīšot pie stacijas ieejas. Teicu, ka būšu apmēram pēc stundas...

Stāvēju un blisinājos, kad meiča mani aicināja sēsties VIŅAS mašīnā

- maza, smuka folksvāgena vabolīte, bet tā vecā dizaina, saprotiet. Nokremšļojos un, saliecies bezgalīgi daudzos līkumos, ierāpos vāģī. Nebija nemaz tik traki, ja neņēmu vērā savus ceļus, kas nepārtraukti pagriezienos sita man pa ausīm.

Sēžu pusizdzisuša kamīna priekšā. Uz maniem ceļiem savu cirtaino galvu nolikusi, saldā miegā guļ viena no visskaistākajām sievietēm, kādu esmu savā mūžā sastapis.

Uz viņas ķiršsārtajām lūpām rotājas smaids; garās skropstas viegli trīsuļo sapņojot.

Bet es cītīgi bakstu savu mobilo telefonu, interneta plašumos dalīdamies fantastiskajos iespaidos. Nenāk miegs. Pamodos pirms apmēram stundas, kad viņa mani noskūpstīja. Istaba grimst pustumsā. Tikai starp pievērtajiem biezajiem aizkariem var nojaust pirmo rīta blāzmu. Kamīnā pēdējos elpas vilcienus dveš ogles... Kas tad nu?! Meitene apvija savas rokas ap mani un saritinājās kā kaķis, labsajūtā piespiezdamās. Visa istaba ir pielijusi ar puķu smaržu, kuras viņai šurpceļā kaut kādā benzīntankā nopirku. Viņi laikam bija laimīgi, kad ar vienu reizi izdevās pārdot visus puķveidīgos lakstus. Atceros, turpat blakus benzīntakam atradās kāda turku piparbodīte:

ilgi stāvējām un lēmām, vai ņemt vīnu, vai šampanieti. Nolēmām, ka ņemsim kafiju. Šķīstošo.

Vabolīte, purkšķinādama un neapmierināti šķaudīdama, lēni pieripoja pie ne visai lielas savrupmājas.

Gandrīz visu ceļu līdz šejienei klusējām. Kauliem brakšķot, izstaipījos un mazliet valšķīgi meičai piemiedzu ar aci, bet viņa paslēpa savu degunteli puķu klēpī, ko nupat bija izcēlusi no mašīnas, pagriezās un, ne vārda neteikusi, devās uz māju. Tur mazliet oda pēc mitruma, bet jau pēc pusstundas sprēgājošais kamīns šo smaku kliedēja.

Tā arī mēs sēdējām uz paklāja kamīna priekšā, klusējot blenzām liesmās... tik mūsu rokas kaut kā atrada viena otru. Mūsu lūpas atrada otra lūpas. Ne vārda... tik klusa, mazliet trauksmaina elpa. Zibošas acis: tumšas, kurās kamīna liesmu atspulgs dedzināja iekāres dzirkstis. Sajutu viņas vēso pirkstu pieskārienu savai sejai, savām krūtīm, kad krekls pavērās, it kā tur nebūtu pogas. Silta elpa uz mana kakla. Čuksts... un... Uztaisi kafiju! - noskaldīja velna skuķis un izgāja no istabas. Piecēlos un sparīgi sāku kasīt pakausi, jo man šķita, ka tur tā vaina arī slēpjas. Iegāju virtuvē, piešķīlu plītij uguni un, sameklējis tējkannu, uzliku to vārīties. No augšējā stāva atskanēja smiekli. Es devos pa mazliet čīkstošajām kāpnēm augšā un atradu savu kreolu jaunkundzi plunčājamies vannā un skatāmies sienā iebūvētā televizora ekrānā Čārlija Čaplina mēmo traģikomēdiju. - Kafija gatava? - viņa vaicāja.

Bet mans vaigs laikam kļuva tik drūms, ka šī piepeši aprāvās. Ejot ārā no vannasistabas, es noburkšķēju, ka uztaisīšu vakariņas un izvedīšu kundzes suni vakara pastaigā, bet māju tīrīšu tikai rīt... Laikam nav daudz lietu, kas aizvainotam vīrietim var likt mainīt viņa patieso attieksmi par visiem simt astoņdesmit. Nesteidzoties čāpoju lejā, kad piepeši izdzirdēju ūdens šļakstu un man ap kaklu - pičpaunā - apkrita pasakaini skaistā vārava, kuru pirms mirkļa redzēju plunčājamies vannā. Vīzdegunīgi atcirtu, ka eju taču gatavot kafiju. Buča uz viena vaiga. Sāku sprauslāt, ka ūdens uz plīts jau vārās un man nav laika te stulbi amzierēties. Buča uz otra vaiga. Labi! Apmetu rokas ap viņas kailajām kājām, mazliet palēcos, lai skuķis būtu augstāk man uz muguras, un iečāpoju virtuvē. Ūdens trumulis burbuļoja kā grēcinieku katls peklē, bet es sāku jaukt šķīstošo kafiju ar cukuru...

Meitene noslīdēja no manas muguras un nostājās manā priekšā. Tumšas acis ar nebēdnīgu dzirksti; izbužinājušies mati; viegls smaids. Mans skatiens slīdēja pār viņas trauslo augumu. Apstājās pie skaistajām krūtīm... puncītis... zemāk, zemāk, vēl nedaudz... Turpināju bērt kafiju krūzēs.

..viņa apkrita man ap kaklu.

Skūpstot, aptvērusi ar abām kājām, norāva uz virtuves galda... pie velna kafiju!...

Sajust jaunās sievietes smaržu, dzirdēt viņas elsas, kad sajūti sevi viņā, sajūti un izjūti sievieti, skūpsti, glāsti... Kad sieviete atdodas ar visu sevi, it kā teikdama: ņem mani, es esmu tava! Kāda gan tam nozīme, šobrīd vai vienmēr... Lēni, lēni... Piespiesties viņai; viņas puncītim, krūtīm. Noskūpstīt. Un tad mūsu acis sastapās. Neviens nevar pateikt, ko mēs tajās ieraudzījām, bet es viņu uzrāvu augšā no galda un viņas mugura piespiedās pie virtuves durvīm. Kailā meitene nolēca no manis un līganā gaitā devās uz kamīnistabu. Pēc mirkļa mēs kaislīgi mīlējāmies kamīna priekšā. Es skūpstīju viņu. Viņas plaukstas cieši satvēra manus gurnus. Kustības kļuva arvien ātrākas. Elpa arvien satrauktāka. Elsas pie manas auss, čuksti pie viņas. Arvien ciešākas skavas, arvien straujākas kustības...

tas bija vienalga, vai mēs esam virtuvē, kamīna priekšā, zaļā pļavā...

kaut vai akmeņlauztuvēs, kad es viņu piešļācu, kad viņa mani apskāva, piespiedās. Kad saplūdām vienā...

Sēžu pusizdzisuša kamīna priekšā. Uz maniem ceļiem savu cirtaino galvu nolikusi, saldā miegā guļ viena no visskaistākajām sievietēm, kādu esmu savā mūžā sastapis. Uz viņas ķiršsārtajām lūpām rotājas smaids; garās skropstas viegli trīsuļo sapņojot...

Haldors
_{No dienasgrāmatas «Oksfordstrītas stāsti» (autors - Haldors)}