Šis bija «tāds nekāds» vakars. Bijām iebraukuši pie manis, uz brīdi. Nedaudz parunājāmies, paskūpstījāmies, nekas vairāk nebija gaidāms, jo Viņam bija jāpaspēj uz autobusu. Auto remontā. Viņam patiešām ir auto, tas nav acu aizmālēšanai, kad vīrieši izliekas par to, kas nav.

Viņam ir arī sieva, divi bērni.

Man viens. Esam līdzīgā situācijā, mums pietrūkst viena un tā paša dzīvē. Lai gan apjaušu, ka man tas nav tikai sekss, bet arī mīlestība, pēc kuras ilgojos.

Atgriežoties pie aizsāktā vakara... jau domāju, ka par pāris skūpstiem tālāk netiksim, jo cilvēkam jābrauc mājās, ar visām no tā izrietošajām sekām, kad Viņš, ienākot kabinetā, viegli pieskārās manam plecam, nodzēsa gaismu UN... piecēla mani no krēsla, piespieda mani stingri pie sienas, tieši tā, kā man patīk, un sāka mani kaislīgi skūpstīt. Sajutu viņa stingro locekli, taču nepieskāros. Varu turēt sevi rokās, kad to vajag. Šobrīd likās, ka vajag.

Vēlējos, lai iniciatīva paliek Viņa pusē.

Viņš piekļāva savu ķermeni manējam, pēc mērķtiecīgiem un tomēr neizģērbjošiem daudziem glāstiem viņš paņēma mani uz rokām un aiznesa otrā istabā uz dīvāna. Es ļāvos.

Man patika ļauties. Viņa smarža – vīrišķīga un neuzbāzīga, kā jau ierasts – patīkama. Viņa siltās lūpas maigi un pārdomāti skārās pie mana vēdera ādas. Viņš skūpstīja manu ķermeni no saules pinuma uz leju un augšu, beidzot ar uzmanību krūšu galiem. Tas ļāva aizmirsties. Ieklausījos savā ķermenī, kas tik ļoti vēlējās un vilināja - «nāc, nāc tuvāk, vēl tuvāk nāc», tas aicināja mīlētāju, ilgojoties sajust viņa locekli sevī, cik vien dziļi iespējams.

Ak, cik sen es neko līdzīgu nebiju izbaudījusi! Domāju, ka manā dzīvē vienkārši trūkst vai pietrūkst seksa, bet tas taču ir tik ļoti daudz kas vairāk... It īpaši ar cilvēku, kurš ir pievilcīgs un simpātisks, kuram ir laba sirds un skaidrs prāts (izņemot tās 15 min, kad Viņš pilnībā aizmirsās mūsu pirmajā reizē.)
Ja ir kaut kas kaitinošs Viņā, tad tas, cik ļoti daudz Viņš runā, jo īpaši brīžos, kad vajag paklusēt, kā, piemēram, tuvības brīdī. Hmm... vispār mani uzbudina, ja vīrietis seksa laikā runā, taču par mani vai mums, vai par savām izjūtām, nevis par «valstiski svarīgiem jautājumiem». Par tiem esmu gatava klausīties līdz rīta gaismai, kad būšu izbaudījusi tuvības mirkļus un saņēmusi savu sen solīto un «nopelnīto» orgasmu.

Ironizēju. Nedaudz.
Iespējams, manā situācijā man vairāk nepieciešams vienkārši seksa partneris – tehniski pareizs un izdarīgs, kas vienkārši apmierinātu manas dzīvnieciskās/cilvēciskās vēlmes. Viss jau nenotiek kā «pēc grāmatas» - esmu ieguvusi daudz vairāk, kas, ļoti iespējams, man arī var atņemt, aizraut daudz vairāk, nekā vajadzīgs, lai varētu turpināt ierasto ģimenes dzīvi. Esam par to runājuši...
Iepazīstu ne tikai Viņu, bet arī sevi. Šobrīd esmu par sevi atskārtusi, ka

esmu daudz ievainojamāka, nekā man jelkad ir licies, ka varu būt.

Acīs saskrēja asaras. Par to, ka man blakus ir vīrietis, kurš man sagādā šo baudu, kuram ir vēlēšanās sagādāt man patīkamas izjūtas, un par to, cik man tas tomēr daudz nozīmē. Esmu atklājusies šim cilvēkam... kādēļ gan Viņam un nevis savam labākajam draugam – vīram?!
Mani mīļie vīrieši... šie un vēl citi, kuri mani ir iepriecinājuši, jo paši tā vēlējās, un tie, kuri mani pacieš ikmēneša algas dēļ. Kopumā man ar viņiem ir veicies. Pozitīvo atmiņu ir daudz vairāk par mazāk jaukajām.

Man... drusciņ pāri 30. Tikai. Tikai, lai nespētu samierināties dzīvot bez erotikas, seksuālām domām, vēlmēm, tuvības. Velns parāvis, ka esmu nonākusi šādā vientuļas precētas sievas statusā!!! Gribētāju pārgulēt ar mani jau netrūkst. Iespējams, ka vīriešu redzīgās acis uztver manis sūtītos koķetos signālus, kuriem nav iecerēts turpinājums, taču ir brīdis, kad arī mans «kausiņš» ir pilns un es vairs nespēju dzīvot bez savu seksuālo vēlmju īstenošanas. Tā nu pēc vairākkārtējas it kā nevainīgas koķetērijas ar Viņu esam nonākuši tur, kur esam. Lai nu kā, mani ļoti iepriecināja Viņa iniciatīva un pieskārieni, kad es varēju būt vienkārši sieviete, kura ļaujas,

kurai nav jādomā vai jāaprobežojas ar pašas fantāzijām.

Vēlmju man netrūkst, taču, ņemot vērā «pasīvo rutīnu», kuru esmu piekopusi vai kurā drīzāk esmu stagnējusi pēdējos četrus gadus, pat sāku apšaubīt savas spējas īstenot pilnīgi reālas fantāzijas. Laiks rādīs. Laiks un piemērotas situācijas, ja tādas būs.
Šis stāsts bija par īpašajiem pieskārieniem, kas man ļāva atslēgties un vēlēties vairāk, par to, kas bija iesākts tik labi un nepabeigts, par to, ka autobusu tomēr noķērām...

Vidze