Kliedziens pēc mīlestības jeb ekshibicionisms (21)

Ir zināms, ka ekshibicionisti neuzbrūk cilvēkiem, kuru priekšā atkailinās. Šim cilvēkam pietiek ar skatītāju izbīli, šausmām, kaunu, bēgšanu, lai gūtu sevišķu apmierinājumu. Taču patiesībā psiholoģiskā vēlme atkailināt sevi kādā dzīves brīdī var būt raksturīga ikvienam no mums. Svarīgi izprast šādas uzvedības patiesos iemeslus, lai zinātu robežu, kurai pārkāpt nebūtu vēlams.

Ja cilvēks ilgstoši neizjūt mīlestību pret sevi, viņš cenšas to panākt dažādos veidos, pat pārkāpjot robežu.

1.piemērs

Cilvēks ķer kaifu, parkā stāvot ar nolaistām biksēm un baidot garāmejošās sievietes un meitenes. Viņš klusā, mīļā balsī uzrunā viņas, lai tās nepaietu garām, viņa vīrišķību nenovērtējušas.

Psihoterapeite Gunta Andžāne no Madonas saka: "Nekas nenotiek vienkārši tāpat. Tikai izskatās, ka tas ir pēkšņi. Cilvēkā šī vajadzība veidojas ilgstoši, un tad kādā brīdī tā impulsīvi izlaužas uz āru." Kur meklējams iedīglis? Varbūt jau bērnībā? Psihoterapeite pieļauj šādu iespēju. Īpatnības var tikt ieliktas jau mazos bērnos ačgārnas audzināšanas rezultātā. Ja bērns no vecākiem nesaņem pietiekami uzslavu, glāstu jeb mīlestības pierādījumu, tad jebkurš saņemtais pēriens vai pļauka vienalga kļūst par uzmanības apliecinājumu bērnam. Bērns to iztulko tā: mani mīl, mani ievēro, man pieskaras. (Sit, tātad mīl.)

2.piemērs

Depresīvs jaunietis pēc alkohola lietošanas kompānijā sastrīdas ar draudzeni, kura piepeši savam puisim neizrāda tādu uzmanību, pēc kādas viņš ilgojas. Un viņš draugu acu priekšā izstrādā brīnumus – nostaigā pa vairāku uz ielas stāvošu automašīnu virsbūvēm. Draugi nespēj puisi atturēt. Viņš neklausās pat savā draudzenē. Kad ierodas policija un saķer huligānu aiz rokas, viņš notikuma vietā ir palicis viens bez draudzenes. Taču laimīgs.

"Ja viņa mani nemīl tādu, kāds es esmu ar visu labo, kas ir manī, tad es izdarīšu kaut ko traku un viņa pievērsīs man uzmanību," šo gadījumu komentē G.Andžāne. Viņasprāt, notikušo var salīdzināt ar tipisku situāciju bērnudārzā, kad vienā smilšu kastē rotaļājas divi bērni. Audzinātāja nezin kāpēc pievērš uzmanību tikai vienam no viņiem, uzlielot - vai, cik skaistu smilšu kūku tas uzcepis. Otrs bērns sadusmojas un sagrauj šo kūku. Tajā brīdī audzinātāja beidzot pievērš uzmanību arī šim otram bērnam. Viņa bērnu kaunina. Un viņš jūtas panācis savu.

3.piemērs

Sieviete no rīta paskatās pa sava dzīvokļa logu un ierauga plakātu pa visu pagalmu. Uz tā rakstīts viņas vārds un atzīšanās mīlestībā. Un zem plakāta zālē izveidota milzu sirds no teju 100 sarkanām rozēm. Viņa zina, kas to izdarījis. Viņa ir patīkami pārsteigta, jo par kaut ko tādu bija sapņojusi visu mūžu! Taču šajā brīdī sievieti pārņem arī neērtuma sajūta. Viņa uzrauj mēteli virs naktskrekla, skrien lejā, rauj nost plakātu, salasa rozes un to visu aiznes uz atkritumu tvertni.

"Šo situāciju nevar viennozīmīgi vērtēt. Varbūt dažreiz šāda jūtu publiskošana palīdz iekarot atzinību un pretmīlu. Tas varētu notikt tad, ja sievietei pietrūcis pozitīvas pieredzes mīlestības apliecinājumos, ja vīrieši nav bijuši pietiekami uzstājīgi. Pēkšņi viņa ierauga pie mājas publisku mīlestības apliecinājumu sev. Visi to redz, vēro! Viņa novērtē, ka varbūt tā patiešām ir īsta mīlestība, ja cilvēks ir bijis spējīgs uz kaut ko tādu, izliekot savas jūtas apskatei visu priekšā. Otrs variants – sieviete var nobīties. Viņai liekas, kā var izlikt visu apskatei kaut ko tik intīmu un tik romantisku. Viņa kautrējas no domas: tagad arī kaimiņi zina par šā vīrieša jūtām pret mani!" saka G.Andžāne. Psihoterapeite atgādina - cik cilvēku, tik variantu. Visiem viena recepte nederēs. Pasaule ir bezgala raiba.

Labais un sliktais ekshibicionisms

Ja cilvēks ilgstoši neizjūt mīlestību pret sevi, viņš cenšas to panākt dažādos veidos. Ko tikai mēs nedarām tādās situācijās! Tas var notikt šķietami pozitīvā formā – pašaizliedzīgi nododoties mācībām, darbam, izkopjam talantus, gan verbāli, gan neverbāli cenšamies būt publiski pamanāmi, piemēram, ar modernu apģērbu, arī piedaloties realitātes šovos vai uzstājoties publiski kaut vai ar asprātīgām galda runām un tostiem. Lai atceramies kaut vai slaveno Aleksandra Puškina romānu "Jevgeņijs Oņegins"! Tatjanas mīlestības vēstule Jevgeņijam Oņeginam ir savu noklusēto jūtu atkailināšana!

Visos šajos gadījumos vadmotīvs ir viens un tas pats: lai mani pamana, lai ievēro! Kad impulss kļūst par māniju, par pieradumu, par mērķtiecīgu uzvedību?

"Ja, pozitīvi izpaužot sevi cilvēkam, cerēto uzmanības pievēršanu sev neizdodas panākt, ja cilvēks ilgstoši izjūt, ka viņu ignorē, nemīl, ka viņš nevienam nav vajadzīgs, tad rodas impulsīva vēlme parādīt uz āru šo savu intīmo problēmu, padarīt to visiem redzamu negatīvā veidā. Šķiet, citos apstākļos viņš tā nedarītu," saka G.Andžāne. Viņa uzsver, ka šādās situācijās cilvēkam ir nepieciešama ļoti ilgstoša psihoterapija, lai izprastu un sadziedētu savu traumatisko iedomāšanos. Reti kad cilvēkam pašam pietiek drosmes pēc tam, kad nekontrolējamais impulss pazūd, atklāt sev šo patiesību, pieņemt, ka tas patiešām ir bijis tā. Parasti sekojot savas negatīvās pieredzes noliegums. Tas ir dabisks pašaizsardzības instinkts.

Aizklātā dzīve ir katram

Nav pieņemami, nav smuki – šos ierobežojumus sev un citiem nosaka cilvēks pats vai sabiedrība kopumā. Mums ir vispārpieņemtās uzvedības normas jeb priekšstati, jeb kultūrvides rakstīti vai nerakstīti likumi, par to, kas ir un kas nav ētiski. Tajā pašā laikā katram cilvēkam ir sava aizklātā dzīve. G.Andžāne saka - fiziskā ķermeņa vai domu, jūtu atkailināšana, kas ir impulsa vadīta, liecina par personas iekšējo vajadzību pēc ievērības un mīlestības.

Tas notiek tiešā kontekstā ar šīs personas pašnovērtējumu: vai es esmu mīlēts, vai es saņemu pretmīlu?

Vajadzību hierarhijā (pēc amerikāņu psihologa Abrahama Maslova radītās cilvēka motivācijas teorijas) tas ir samērā augstais sociālo vajadzību līmenis un ietver nepieciešamību būt mīlētam. Ekshibicionistam šī nepārvaramā vēlme stāv pāri fizioloģiskajām un drošības vajadzībām.