Diemžēl nekādi secinājumi pēc šīs traģēdijas nav izdarīti. Nav domāts nedz par policistu ekipējuma uzlabošanu, nedz apmācībām. Faktiski uzbrucēju aizturēšanu noteica divi faktori – uzbrucēju kļūda, apmaldoties un iebraucot strupceļā, un A.Znotiņa rīcība, ievainojot vienu no uzbrucējiem, kas aizkavēja bēgšanu. Ja nebūtu šādu divu apstākļu, ļoti iespējams, ka uzbrucēji aizbrauktu, atstājot pēc sevis sašautos policistus.
Zemā izmeklēšanas kvalitāte
Otrais jautājums – izmeklēšanas kvalitāte. Diemžēl šī lieta var kalpot par indikatoru tam, līdz kādam līmenim ir novesta policija. Lieta ir izmeklēta ļoti pavirši. Nepilnīgi savākti pierādījumi, pavirši apskatīta notikuma vieta, nav veiktas nepieciešamās ekspertīzes. Tā rezultātā vēl aizvien nav bijis iespējams pilnvērtīgi rekonstruēt apšaudes gaitu. Neskatoties uz tiesas spriedumu, palicis neskaidrs jautājums, kurš tieši izdarījis liktenīgos šāvienus. Domāju, ka apelācijas instancē vēl būs daudz darba, lai noskaidrotu notikumu secību.
Diemžēl izmeklēšanas tehniskā nodrošinājuma jomā un ekspertīzes iespējās esam atpalikuši no attīstītajām Eiropas valstīm vismaz par divdesmit, ja vēl ne vairāk gadiem. Ekspertīzes, kādas citās valstīs ir ikdiena, Latvijā pat netiek veiktas. Problēmas rada pat tādas elementāras lietas kā pirkstu nospiedumu iegūšana, ballistiskās ekspertīzes, tiesu medicīna u.c. Notikuma vietas apskatēm nepieciešamais aprīkojums ir pat sliktāks nekā PSRS laikos. Vietās, kur notikuši smagi noziegumi, Latvijā mēs redzam strādājam nevis ekspertu pulku aizsargtērpos, kuri savāc pat vissīkākos pierādījumus, bet gan dažādu rangu priekšnieku baru, kuri, rādot gudru seju, izmīda notikuma vietu, kamēr iecirkņa inspektors stūrī klusām aizpilda dokumentu kaudzi. Tieši tā arī bija noticis Jēkabpilī.