Ar to vien piedzīvojumi nebeidzās, nākamajā dienā Elizabetes ģimene nolēma doties ceļā uz Austrijas Alpu kūrortu Zoldenā. Pēc navigācijas norādītā maršruta bija jāveic 180 kilometrus garš ceļš. Taču 30 kilometrus pirms Zoldenas, kad jau, braucot pa kalnu serpentīnu, bijām 2500 metrus virs jūras līmeņa, navigācija paziņoja, ka tālāk ceļa vairs nav. Bijām nelielā kalnu ciematiņā un, lai noskaidrotu, kas par lietu, iegādājām ceļmalas bankā. Atklājās, ka šis ceļa posms – 30 kilometri - tik tiešām ir slēgts biezās sniega segas dēļ un nav nekādu apkārtceļu. Jau tā bijām visu ceļu braukuši gluži kā pa bobsleja trasi, un nu bija jāgriežas atpakaļ. Turklāt itāļi jau nezina, kas ir ziemas riepas, labi, ka mums bija līdzi ķēdes papildu drošībai. Bērni automašīnā saldi gulēja, un mēs divos naktī piestājām Zoldenā, nezinot, ka šajos datumos Zoldenas kalnu kūrortā ir ekskluzīva ballīte un nevienā no viesnīcām nav brīvu vietu. Trijos naktī mums iestājās izmisums, nolēmām braukt uz Insbruku. Četros no rīta arī Insbrukas viesnīcās nebija brīvu numuriņu, paņēmu rokās mazāko meitu un vienā no viesnīcām teicu, ka vienalga, kur, bet lai ierāda brīvu stūrīti, kur varam uzklāt paladziņu un atpūsties. Tikām pie numuriņa ar vienu lielu gultu un visi četri bijām tik laimīgi, ka beidzot varam ievilkt elpu. Nokavējām brokastis, bet kārtīgi izgulējāmies,» vēl ilgi Elizabetes atmiņā paliks Austrijas piedzīvojumi.
Pēc Austrijas brauciena Elizabete ar ģimeni apskatīja Veronas vēsturiskās vietas un pēdējā ceļojuma dienā pastaigājās pa Milānu. «Sapratām, ka ar bērniem tomēr deviņu dienu ilgs ceļojums ir par traku, jo pēdējās dienās meitas jau bija sagurušas. Nākamreiz noteikti ieplānosim īsāku ceļojumu,» viņa secina.