Palīdzība vajadzīga ne tikai manām ausīm! (8)

Dana dzirdi zaudēja aptuveni sešu ar pusi gadu vecumā pēc pārslimota meningīta. «Sekas varēja būt daudz nopietnākas, bet, paldies Dievam, es tiku cauri ar dzirdes zaudēšanu.

Mana ģimene bija ļoti apņēmīgi noskaņota darīt visu, lai es varētu dzīvot normālu pilnvērtīga cilvēka dzīvi.

Galvenais darbs bija ne tik daudz gādāt visus aparātus un iet pie ārstiem. Visvairāk apņēmības, pūļu un nervu prasīja socializēšanās. Manā gadījumā tas nozīmēja mācīšanos parastā masu skolā, kurā mācījās dzirdīgi bērni.

Tas bija visgrūtākais un sāpīgākais gan man, gan ģimenei. Skolas vecuma bērni ir diezgan nežēlīgi. Visi «kritīs» uz jebkuru, kas ir savādāks, atšķirīgs un neprot sevi aizstāvēt. Tā tas ir bijis visos laikos.

Tajā laikā jau nebija daudz informācijas, ka ir šādi [nedzirdīgi] cilvēki, turklāt viņi nav sliktāki. Viņu prāts un sirsniņa ir tieši tāda pati kā citiem. Vienkārši ar viņiem jārunā lēnāk un skaidrāk..

Turklāt ne visi pieaugušie un skolotāji saprata, kāpēc viņiem jāpieliek mazliet vairāk pūļu, lai kāds mazs, nedzirdīgs bērns saprastu, kas viņam tagad jādara.»

Skolas laikā Danai nācās piedzīvot nepatīkamus uzrakstus uz tāfeles, piemēram, «kurlā Dana». Viņu arī izsmēja par lielo dzirdes aparātu, kas bija jānēsā.

Meiteni pat dēvēja par robotu.

Pirmo pamatskolas posmu Dana mācījās parastā skolā, bet noslēguma klases pavadīja vājdzirdīgo skolā. Tur viņa iemācījās žestu valodu, ko pirms tam nemācēja, jo nebija tādas vajadzības. «To vajag tikai tad, ja dzīvo kopā ar vājdzirdīgiem un nedzirdīgiem cilvēkiem.»

Uz specializēto skolu meitene nolēma doties tāpēc, ka parastā skola bija pārāk nežēlīga. «Tajā brīdī vilcienā ieraudzīju cilvēkus, kuri runā žestu valodā. Sapratu – tie it kā ir manējie cilvēki, bet es viņu valodu nesaprotu. Man radās personīga interese ieiet un palūkoties arī tajā pasaulē. Domāju, ka varbūt atradīšu savu identitāti, piesaisti. Bet tā tas gluži nenotika.»

Tur viņa apguva šuvējas prasmes, taču vienlaikus divu gadu laikā pasliktinājās balss iemaņas. «Mēs sazinājāmies žestu valodā, runājām ļoti minimāli. Cik nu stundā kāds skolotājs palūdza. Viss bija pakārtots, lai būtu vieglāk, lai nebūtu jārunā. Taču tas nav labākais.» Pēc vājdzirdīgo skolā pavadītā laika Dana juta, ka runājot viņai sāp kakls, valoda ir samocīta, smaga, kā arī parādījies vājdzirdīgo cilvēku akcents.

Viņa uzskata - ja ir kaut mazākā iespēja, labāk iet grūtāko ceļu, jo tas atmaksāsies ilgtermiņā: «Vēlāk bērns būs rūdītāks, mācēs labāk runāt, saņemties, iekļauties.»

Rūdījums dzīves laikā ļoti noderēs.

«Nespēja komunicēt ir ļoti problemātiska. Daudz ko var iemācīties. Es esmu praktiski kurla. Tagad man ir dzirdes implants, bet tajā laikā man knapi uz vienas auss varēja uzlikt visspēcīgāko dzirdes aparātu. Ar tā palīdzību es vismaz kaut ko dzirdēju. Ja es spēju runāt, tad vairums vājdzirdīgās skolas bērnu, no kuriem lielākā daļa dzird labāk par mani, var iemācīties labi runāt. Taču vairums no viņiem runā sliktāk. Tas ir treniņu trūkuma dēļ.»

Ikdienā Dana runā ļoti labi – ja nezinātu, ka viņai ir dzirdes traucējumi, to gandrīz nevarētu pamanīt. Taču viņa pati atzīst, ka brīžos, kad gadās sakreņķēties vai arī dzirdes aparātam beidzas baterijas, balss izmainās. «Ja beidzas baterijas, dēls jau pēc pirmajām divām minūtēm pasaka, ka beigusies baterija, jo balss ir izmainījusies.»

Tajā mirklī, kad es sevi nedzirdu, balss izmainās.

Tādos brīžos viņa nedzird ne sevi, ne apkārtējo pasauli, nevar regulēt arī savas balss skaļumu.

«Tieši tāpēc bērniem ir svarīgi dzirdes aparāti. Vienalga, cik ļoti tie viņiem atvieglos vai neatvieglos dzīvi, bet tie dod viņiem iespēju runāt, sadzirdēt un maksimāli censties iekļauties. Šie aparāti ir ārkārtīgi svarīgi.»

Laika gaitā Dana arī iemācījusies lasīt no lūpām. «Man pat ir bijuši nopietni piedāvājumi spiegot, jo es lasu no lūpām. Es no šā piedāvājuma atteicos, jo nevaru garantēt, ka patiešām «dzirdēšu». Kādreiz sanāk tramvajā kādu sarunu nejauši «noklausīties».»

Dzirdes implants palīdz viņai atslābt un «neurbties» sarunas biedru lūpās.

Pusaudžu vecumā, kad bērni nav pārāk iejūtīgi, smalkjūtīgi, līdzjūtīgi, viņa meklēja «savējos cilvēkus». Taču vājdzirdīgo skolā saprata, ka viņai vajadzīgi tādi, kuri runā, lasa grāmatas: «Sapratu, ka neesmu no cilvēkiem, kas runās žestu valodā. Es gribu runāt, dzirdēt un iekļauties sabiedrībā.»

Danai atmiņā iespiedušās pirmās sarunas ar vājdzirdīgo skolas audzēkņiem: «Es tāda «aizdegusies» un kaismīga viņiem jautāju, ko viņi gribētu par visu vairāk pasaulē: «Dzirdēt, vai ne?» Bet viņi tā noraidoši uz mani skatās un saka: «Nē!» Bērni minēja troksni, skaļumu, galvassāpes. Atminoties šīs sarunas, stiliste ir pārliecināta, ka jācenšas vājdzirdīgos bērnus maksimāli socializēt un iekļaut parastā sabiedrībā. «Tas ir grūtākais ceļš abām pusēm – gan bērnam, kurš nedzird, gan apkārtējiem dzirdīgajiem.» Pirmais laiks pēc dzirdes aparāta ievietošanas parasti ir ļoti grūts.

Kā būtu, ja Danai savulaik nebūtu pieejams dzirdes aparāts? «Ak dievs! Tas būtu traki! Es pat nepieļauju iespēju, ka varētu dzīvot bez skaņas pastiprinātāja gan tolaik, gan tagad. Jau trīs dienas pēc dzirdes zaudēšanas mana balss pasliktinājās. Jau slimnīcā, kad es kā slims bērniņš lūdzu padzerties vai ko citu, mamma apņēmīgi rakstīja uz lapiņas:

Bērniņ, kamēr tu nepateiksi skaidri un saprotami, tikmēr nedabūsi!

Es biju spiesta mēģināt izteikt skaidri, lai balstiņu trenētu un nepazaudētu. Kad pats sevi nedzird, viss aiziet tādā putrā. Tāpēc treniņš ir ārkārtīgi svarīgs.»

Vājdzirdīgo bērniņu attīstībā ļoti liela loma ir vecākiem. «Mammas vedīs uz skolu, pēc tam glāstīs galviņu, žēlos, runās ar bērniem un skolotājiem, mēģinot paskaidrot, kāpēc bērniņš jāpieņem. Ir daudz cilvēku, kuriem šodien varu teikt paldies. Bet ir arī skolotāji, kuriem negribējās...

Piemēram, angļu valoda man būtu labākā līmenī, ja pirmajās klasītēs angļu valodas skolotāja nebūtu paziņojusi, ka to nevarēs, ka tas nav reāli, bet gan būtu nākusi klāt un kaut vai ar pirkstu parādījusi, kurā vietā jālasa. Varbūt pat neko vairāk nevajadzēja.»

Šodien, pēc Danas domām, sabiedrība ir spērusi lielu soli uz priekšu. Piemēram, paralimpiskās spēles pierāda, ka cilvēki ar dažādām veselības problēmām ir absolūti rīcībspējīgi. «Dodiet tikai viņiem iespēju dejot, skriet, zīmēt, mest!»

Nesen Dana piepildīja savu senu sapni dejot, taču joprojām sapņo par dziedāšanu un klavieru spēli. «Lai arī citu ausīm tas būtu diezgan briesmīgi un traģiski, man tas dotu iespēju attīstīt balss saites un dzirdēt sevi smalkāk, vairāk, labāk. Tieši tas, kas vismazāk iespējams, varētu visvairāk palīdzēt.»

Bērnībā es mājās dziedāju, bet tad māsa spieda ciet ausis un slēpās zem galda.

«Savam bērniņam, kad viņš bija maziņš, kaut ko dungoju un rūcu kā lauva melodiskās skaņās, bet domāju, lai nesabojāju viņa muzikālo dzirdi.. Man ir savs tuvu draugu loks, kurā es reizumis, kad man ir labs un atbrīvots noskaņojums, uzdziedu. Tad viņi parasti raud. Nezinu, vai viņi raud no aizkustinājuma vai šausmīgajām skaņām, kas nāk ārā... Labi, es tagad pārspīlēju, bet es tiešām varu dziedāt kaut kā pa savam smuki, bet nekad nevarēšu notrāpīt melodiju.»

Ar pozitīvām emocijām Dana atceras šovu «Dejo ar zvaigzni». Par dejošanu viņa sapņoja jau bērnībā, bet toreiz mamma atrunāja no modernajām dejām. Kad piezvanīja no šova un piedāvāja piedalīties, viņa sāka raudāt un saļima ceļos. Dejošana Danai sagādāja lielu baudu un prieku.

Ne uzreiz atklāj savu vājo vietu

Dodoties uz tikšanos ar nepazīstamiem cilvēkiem, viņa lielākoties atturas atklāt savu vājdzirdību, par ko vairākums tagad jau zina.

«Smalki izvēlos brīdi, kad tas ir jāpasaka. Jo nopietnākas darba un personīgās attiecības, jo mazāk iespēju izbēgt no šā fakta pastāstīšanas. Kaut kādā brīdī un veidā tas ir jāatklāj, bet pieredze liek man būt piesardzīgai un izvēlēties brīdi. Tagad es vairs tik traki nebaidos, bet, kad biju jauna un strādāju kā modele, neteicu. Man bija problēmas dzirdēt mūziku un spēt noiet pa podestu mūzikas taktī un ritmā.

Atklāju to tikai tad, kad vismaz mēģinājumi bija beigušies un visi redzēja, ka viss ir kārtībā un cilvēks var.

Pateikšana, ka nedzirdu, vienmēr ir prasījusi lielu svīdienu un uztraukumu.

Uztraucos, vai nenobīsies. Daudzi nobīstas un distancējas, jo viņiem tas ir nezināmais.. Parasti vispirms sevi pierādu un tikai tad atklāju.»

Dana uzskata – ja viņai nebūtu radušās dzirdes problēmas, viņa būtu citādāks cilvēks, kurš dzīvotu citādāku dzīvi. Taču viņa daudz nedomā par to, kā būtu, ja būtu citādāk.

Sarunas noslēgumā viņa pauž viedokli - daudz cilvēku, īpaši latviešu, baidās atklāt, ka kaut kā pietrūkst, netiek galā un vajadzīga palīdzība.

Daudzi mēģinās labiekārtot stūri, kurā viņi ir iedzīti, nevis lūgs palīdzību.

Tāpēc ir labi, ka šajā akcijā ir skaidri norādīti bērniņi, kuriem vajadzīga palīdzība.